Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

P.S.
BTW ceru ka nenomirāt lasot

[PHz]

Man patīk, intriģējošs sākums, jo pagaidām liekas, ka tālāk var atgadīties jebkas!
Runājot par gramatiku - 3. daļu lasot, jau vairs nedūrās acīs komatu trūkums, ko gan neuzskatu par īpaši labu parādību, ka jau sāku pierast pie nepareizas rakstu valodas, un ReD_FoXy arī silti iesaku sabakstīt komatus, jo pareiza valoda 1) ir skaista 2) ļauj baudīt stāstu, nepievēršot uzmanību tādiem sīkumiem kā, piem., trūkstošas pieturzīmes 3) dod piemēru citiem jaunajiem censoņiem.

[ReD_FoXy]

Oki naakamreiz centiishos to ieveerot jo daudzi prasa pieturziimes... PHz - nenoasinjojoi lasot? manupraat man pashai lasiit kaada cita tik garu textu es vienk pakaartos...

[PHz]

Kur nu, kur nu Grāmatās ir stipri daudz vairāk garu citu rakstītu tekstu, un redz, ka lielākā daļa pēc lasīšanas izdzīvo Jānovēl, lai tev arī beigās iznāk grāmata vai vismaz grāmatiņa, gaidu nākošo sēriju!

[ReD_FoXy]

Es arī gaidu nākamodaļu... Jāsāk tagad raxtīt... Līdz pieciem varbūt sanāks iepostot vismaz tik lielu texta daudzuma kā puse no trešā chaptera...

BTW Paldies par labajām atsauksmēm!!!

[ReD_FoXy]

Nu tagad turaties... Mocīšu jūs ar lasīšanu... Muahahahahaha!!! [<--- Ļauni smiekli]

Chapter 4...

Pēc kāda laiciņa abi sēdējām Džastina viesistabā un malkojām karstu tēju. Abu roku delnas pulsēja, bet es cietos... Kopš viņš mani nosauca par gļēvuli nebijām pārmijuši ne vārda. Nolēmu pārcirst nāvīgo kapa klusumu.
- Tas bija aizvainojoši. - noteicu.
- Es teicu to, ko domāju... - Džastins sausi teica. Viņš pat nepaskatījās uz mani.
- Tu mani nemaz vairs nepazīsti! - iesaucos.
- Un..?
- Tev nav tiesību par mani tā spriest.
- Bet vēnu graizīšanu es uzskatu par gļēvulīgu darbību. - Džastins atbildēja, iedzerdams vēl tēju. Atminējos kapēc sāku griezt sev vēnas, kāda biju agrāk un to, kā viņš paskatījās uz mani, kad nosauca par gļēvu. Viena mana asara nopilēja uz mazā galdiņa. Džastins vispirms palūkojās uz to un tad uz mani. Nopilēja vēl viena asara. Aizmiedzu acis tik cieši cik varēju itkā pūlēdamās aizslēgt pārējās asaras aiz acu plakstiņiem. Pacēlu galvu un ielūkojos Džastinam acīs. Mēģināju sūtīt vņam savus domu viļņus: "Kā tu nesaproti? Man sāp... Es esmu izmisumā! Manai dzīvei nav jēgas...".
- Visam ir sava jēga. - Džastins, nenovērsdams skatienu no manis, konstatēja. Es novēlos no sava spilvena. "Kā viņš..? WTF???" domāju pie sevis, kad centos atkal iekārtoties uz sava spilventiņa.
- Pastāsti to, kas notika... - Džastins teica, novērsdamies un pastoties uz kādu gleznu.
- Es tev jau pastāstīju visu ks šovakar notika kopš brīža kad katrs aizgājām uz savām mājām. - atbildēju.
- Nejau tagad... Pirms trim gadiem, vienpadsmit mēnešiem, divām nedēļām un četrām dienām. Manuprāt es esmu pelnījis to beidzot uzzināt. - puisis noskaitīja teikto kā no galvas iemācītu.
- Eeeeeem... - gari novilku. Iekšēji es vai kliedzu. Negribēju vēlreiz to visu pārdzīvot...
- Klausies... Man apnicis dzīvot neziņā... Vismaz pasaki ar ko viss saistīts - tavs jaunais ģērbšanās stils, roku graizīšana... - Džastins mierīgi klāstīja. Savukārt man tuvojās asaru cunami. Pāris minūtes valdīja klusums, jo es gaidīju kad norims draudošā raudu vētra. Bet pēkšņi es neizturēju un sāku kaukt. Džastins to nebija gaidījis un aiz pārsteiguma izlēja savu tēju.
- Kas tad nu? - viņš maigi iejautājās. Piesēdās tuvāk un aplika savas rokas man ap pleciem. Es ierāvos dziļāk viņa apskāvienos un turpināju šņukstēt.
- Nomierinies, es tevi lūdzu! - Puisis nezināja ko darīt šādā situācijā, kā nomierināt mani.
- E... e... s-s... ne... ne... neva.. ru-ūūū... - nespēju lāgā parunāt. Trūka elpas. Asaras nemitējās tecēt. Vēl spēcīgāk iekrampējos Džastina kreklā. Man gribējās justies drošībā, un tajā brīdī es tieši tā arī jutos. Viņš tikmēr glāstīja manu muguru, pacietīgi gaidīdams, kad nomierināšos.
- Viss būs labi... Nomierinies... Tu esi drošībā... - Džastins klusi atkārtoja. Lēnām sāku nomierināties. Un tai pašā laikā arī iemigt. Pēc dažām minūtēm jau biju cieši aizmigusi drauga siltajās rokās.
- Emij? - Džastins ievaicājās, redzēdams, ka esmu jau nomierinājusies. Bet es jau gulēju. Viņš maigi pasmaidīja. Paņemdams mani uz rokām, viņš aiznesa mani līdz dīvānam un noguldīja tur. Apsegdams mani ar pledu, viņš atkal pasmaidīja. Tad viņš sāka lēnām liekties tuvāk manai sejai. Viņa maigās lūpas tuvojās manējām. "Nē, puis, tu nedrīksti!" viņš klusu teica pats sev. Viņš paliecās vairāk uz augšu un noskūpstīja manu pieri.
- Čuči saldi... - viņš nočukstēja. Tad piecēlās, iegāja savā istabā un aizvēra aiz sevis durvis...
[To Be Contuned...]

[ReD_FoXy]

Ceru ka nenoasiņosiet lasot visu šito lērumu... Man žēl to cilvēciņu kas tikai tagad būs sākuši lasīt...

Chapter 5...

No rīta pamodusies nevarēju saprast kur es atrodos. Pēc trim sekundēm apjautu visu, kas bija noticis vakar un to kas notika tajā brīdī. Pēkšņi izdzirdēju šņākoņu un graboņu virtuvē. Piecēlos un gāju paskatīties, kas tur notiek. Iegājusi modernizētajā virtuvē ieraudzīju rosāmies Džastinu. Viņš pie plīts kaut ko cepa, grieza un šķindināja.
- Labrīt! - teicu lai Džastins ievēro, ka esmu pamodusies. Puisis salecās.
- Oh! Nebiedē mani vairs tā. Labrīt tev arī! - viņš atteica un pasmaidīja. Mirkli valdīja klusums. Džastins tikmēr sadalīja brokastis pa šķīvjiem. Mēs sākām ēst un man jāatzīst, ka Džastins gatavo vienreizēji.
- Manu mammu noslepkavoja. - es bez brīdinājuma paziņoju. Džastins man pretī aizrijās. Viņš sāka klepot, Bet es tikai turpināju ēst.
- Es zināju, ka viņa ir mirusi, bet... noslepkavota? - puisis caur klepiem teica.
- Eeeem... Noslepkavota un izvarota... - es atbildēju.
- Beidz mani šitā šokēt!!! Slepkavu atrada? - Džastins jautāja.
- Nē. - mierīgi atbildēju, turpinādama ēst rīsus.
- Ej tu nost! Bet vai viņiem bija aizdomas uz kādu? - Džastins mani pratināja aizmirsis par saviem rīsiem.
- Viņiem ne, bet man jā... - teicu.
- Vai padalīsies? - Džastins mēģināja pajokot.
- Rodžers.
- Kas tas tāds?
- Mans tēvs... - es atgādināju.
- Kādā sakraā tavs tēvs??
- Manai mammai pēc manas piedzimšanas radās dažas problēmas. Mīlēšanās viņai sagādāja lielas sāpes. Tēvs ar to nebija mierā. Mamma viņam teica, ka viņai sāp, un, ka viņa nevēlas, bet tēvs uzstāja. Uzstāja tiktāl, ka ņēma viņu ar varu. Es to saucu par izvarošanu. Tā tas turpinājās daudzus gadus.
- Kā tu to visu zini? - Džastins šokēts vaicāja.
- Atceros, ka reiz, kad biju vēl pavisam maza, nakts vidū izdzirdēju, ka mamma raud. Nolēmu doties uz vecāku istabu un pastīties kas noticis, jo nevēlējos lai mamma raud. Pavēru durvis un redzēju, ka tēvs aiziet uz viesistabu skatīties televīzoru. Iegājusi vecāku istabā sastapu mammu sēžam gultas maliņā un raudam. Gulta bija sajaukta. Es piegāju klāt mammai un vaicāju kas noticis. Viņa teica: "Mans sāp šeit lejā," un pielika manu plaukstiņu sev pie vēdara mazliet zem nabas. "Mammīt, neraudi!" atteicu un apskāvu viņu. Tikai vēlāk sapratu kāpēc viņai sāp, jo sākumā domāju, ka viņai vienkārši sāp vēders. Bieži vien redzēju tēvu skatāmies TV, bet mammu istabā raudam. - gremdējos atmiņās.
- Tas taču ir šausmīgi! - Džastins iesaucās.
- Man viņas tik ļoti pietrūkst... - noteicu un laidu asarām vaļu. Bija tik sāpīgi to visu atcerēties.
- Jau atkal? - Džastins teica, nemanāmi pasmaidīdams. Bet, kad es raudāju, viņš varēja turēt mani savos apskāvienos, un viņam tas patika. Tikai es to nezināju. Viņš apskāva mani tāpat kā vakar. Un es atkal ieķēros viņa kreklā. Ar katru brīdi puiša krekls pie pleca ķļuva arvien slapjāks, uzsūcot šķiedrās manas asaras.
- Apsolu tev, ka mēs atradīsim tavas mammas slepkavu, tas ir tavs tēvs vai ne! - Džastins solijās. Es spēju tikai pateicībā iešņukstēties...
[To Be Contuned...]

[maakoniitis]

Super

[Niks]

Man patīk, un ar garumu viss kārtībā. Ceru, ka stāsts vēl nav pat pusē.
P.S. Šis ir garš stāsts.

[ReD_FoXy]

Liels paldies maakoniitim un Nikam

[Sushi]

Jaa... Vot tas ir reaals staastinjsh! Bet man tikai praataa ienaaca: ja vinja nomirs, kaa tu to rakstiisi: un tad es nomiru...(tas tikai taads novienkaarshots piemeers), bet nu labi! Ja jau tev shitik taalu iet baigi labi, tad neshaubos, ka arii ar beigaam tiksi vienkaarshi galaa! Bet es arii (atkal ) gaidu turpinaajumu!

[ReD_FoXy]

Nu es tev apsolu ka tik vienkārši viss nemaz nebeigsies... Ceru ka beigas jums patiks!

[Winry]

Nu vnk truxt vaardu....cool....man pat deelj shitaa staastinja apnika lasiit visas graamatas kuras panjemu biblenee, jo ir kaut kas taads!!!!....Man ljoti patiik!!!!...Gaidu kas notiks taalaak!!!!

[Sushi]

Nu es tev apsolu ka tik vienkārši viss nemaz nebeigsies... Ceru ka beigas jums patiks!

Baigi forshi, ka nebeigsies! Liidz shim ir ljoti labi!!!

[rebel]

hip-hip-hurray! turpinaaajumuusssssss.... incanti,incanti,taa tik tureet. patiikami lasiit.