Mans darbiņš Options

[Tigra2]

Tā bija sievietes balss.
- Cecīlija!
Valda seja ieguva pelēcīgu nokrāsu, acīs pazibēja bailes. Viņš izgaisa.
- No kuras puses atskanēja kliedziens?
Viens no trijotnes uztraukti izsaucās.
- No tās.
Es pacēlu roku. Tā bija tā puse uz kuru skatījās Valdis.
Visi trīs sāka ļoti ātri skriet uz norādīto pusi. Es attapos un skrēju aiz viņiem taču nespēju panākt. Es centos skriet cik spēka taču drīz vien es ļoti atpaliku. bija grūti viņus sasktīt, lietus pieņēmās spēkā. Es pakritu. Un kādu laiku paliku guļam uz zemes. Bija pavisam tumš.''Varbūt palikt tepat'' kāda balss manā prātā iečukstējās. ''Es negribu iet, un ieraudzīt viņu atkal.''
- Bet kas notiks, ja viņš uzvarēs?
(Es runāju ar sevi. Laikam galīgi sagāju sviestā.)
- Mana ģimene...Edvards...nē.
Es apjautu, ka tas var notikt arī ar mani, es varu atnākt mājās un redzēt to, kas bija jāredz Edvardam.
Es piecēlos kājās un pa dubļaino ceļu turpināju skriet. Lietus palika smalkāks. Un jau pēc brīža pārstāja līt. Uzspīdēja mēnes un palika gaišs. Es turpināju skriet, visapkārt bija tik klusi.
Sāka smirdēt pēc deguma. Es izdzirdēju gārgšanu. Pagriezos un ieraudzīju viņu.
Viņa roka bija iebāzta vietā, kEs paskatījos ur atradās Edvarda sirds. No Edvarda ķermeņa cēlās garaiņi. Edvards nokrita. Es ieraudzīju Edvarda seju un atkāpos, tajā nebija acu. Apkārt Edvardam gulēja pārējie- Cecīlija, trijotne un Valdis, neizskatījās, ka viņi būtu izdedzināti, izskatījās, ka vienkārši bezsamaņā. ''Ko man tagat darīt?! es nevaru atkāpties, un nevaru palikt. Ja palikšu mani nogalinās un pēc tam arī pārējos,ja atkāpšos viņš nogalinās pārējos un tad vajās mani. atšķirības nav.'' Es pacēlu roku satvēru plaukstā kuloniņu, ''Vismaz nemiršu kā zaķpastala'' Un norāvu to no kakla. Izstiepu to rokā un skrēju viņam pretim.
Kāds satvēra manu roku. Es paskatījos uz to. Tur stāvēja tas pats, kuru jau vienreiz satiku. Tas kura vārdu nezināju.Tas kurš nogalināja edvardu.
-Es divreiz uz vienu un to pašu neuzķeros. tavā rokā stāv tas pats, kas man nodedzināja roku. vari redzēt, rokas man vairs nav. Un es to nevaru atgūt. Man jau agrāk ir nodedzinājuši vairākas ķermeņa daļas, bet es tās vienmēr atgūstu. Absorbēju dažas dvēseles un tās ir savā vietā. bet šoreiz ne. Varbūt tas tapēc, ka nekad vēl neesmu nevienu no tiem atstājis dzīvu? Neuztraucies, es savu kļūdu labošu.
Viņš smaidīja. Pacēla mani aiz rokas un saspieda manu roku. Es atlaidu kuloniņu, tas nokrita mitrajā zālē.
-Tā jau labāk.
viņš turpināja smaidīt. Aizmeta mani kā pelavu maisu. Es nokritu dažus metrus tālāk. blakus edvardam. Edvarda ķermenis bija silts un mitrs. Man samētās nelabi un es izvēmos.
- tā, tagad tu esi bezpalīdzīga. lieliski!
viņš man tuvojās. pacēla man aiz matiem.
-Laiks samaksāt par roku.
Aizmeta mani un es ar galvu atsitos pret kapakmeni. No deniņiem notecēja asiņu straumīte. Viņš pacēla no zemes nolūzušu zaru.
- Sāksim ar to, ka es tev izduršu cauri šo koka gabalu.
Viņš paņēma kkoku ērtākā pozā un nāca man klāt. Man blakus gulēja Cecīlija. Viņa atvēra acis. Un nočukstēja.''Pēc mirkļa skrien pakaļ savam kuloniņam es došu tev zīmi''
Viņš jau bija pavisam tuvu. Pacēla savu roku. Koks tuvojās mankā palēninātā filmā. Cecīlija strauji pacēlās un koks ieurbās viņas mugurā. Viņai pa muti izšļācās asinis.
-Skrien!
Viņa iekliedzās.
Es cik vien ātri spēju steidzos kulona virzienā. Bet tā tur nebija. Es meklēju pa zāli, bija tumš un grūti bija saredzēt. Mana roka sagrāba to.
Es pagriezos viņa virzienā. Bet viņš izgaisa.
Tepat viņš kautkur bija es to jutu, bet kur? Man to neviens nav mācijis kā noteikt nolādēto dvēseļu virzienu.
Es aizvēru acis: ''Dievs, kur viņš ir? Kur?''
Es izjutu bailes, es viņu nekur nespēju redzēt. Nespēju sajust. Es tikai jutu, ka viņš ir blakus.
Labi, lai iet: ''Viena maza turku pupa ceļoja uz angliju, anglija bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta viens, divi, trīs, un tu esi brīvs" (Es no uztraukuma sāku jūgties) es apgriezos apkārt un pastiepu roku ar kuloniņu. Tā atsitās pret kādu.
Manā priekšā pacēlās liesma. es nolūkojos viņa pārsteigtajā sejā.
-Kā...?
Nesadzirdējis atbildi viņš iekliedzās un liesmas saira putekļos. Smidzināšana atsākās. Es nokritu uz ceļiem skatijos uz zemi un biju apstulbusi. šodien bija noticis pārāk daudz.

___

P'ēc kāda laika attapos un pieskrēju pie Cecīlijas.
- Viss kārtībā.
Cecīlija noteica. Piecēlās Valdis. Pieskrēja pie mums un pacēla Cecīliju. Izgaisa. Pēc dažām minūtēm uzmodās viens no trijotnes. Viņš noskatījās uz melno laukumu uz zemes uz Edvardu.
- Ejam.
-Kā tad abi pārējie?
-Kad pamodīsies atnāks.
Mēs aizgājām līdz kādai mājai. Tā bija kapliča. Atkal pārstāja smidzināt. Ausa diena.
Es iegāju iekšā kā pa miglu. Nespēju aptvert visu, kas bija noticis.
Kapličā pie sienas sienas sēdēja Cecīlija, viņai vairs ievainojuma nebijaa. Tur stāvēja kāda sieviete un likās, ka viņa kādu gaida, tā izrādās mani.
- No 86 palikuši 4 sargātāji. Steidzami jāuzsāk jaunu cilvēku iesaistīšana. Tātad tu arī kļūsi par vienu.
Prāts apskaidrojās. Es to vairs negribu pieredzēt.
- Nē.
- Kā lūdzu?
- Nē. Nebūšu.
- Tas ir svarīgi, laika vairs nav.
- Nē es nebūšu, es to vairs nekad negribu piedzīvot.
- Neuzvedies kā bērns. Ja tu atsakies, tad tu vairs nekad ar mums netiksies, un garus vairs neredzēsi.
- Es vairs negribu to pieredzēt...
Man acīs sariesās asaras. Tas bija par daudz es tikai tagad tā īsti sapratu, kas bija noticis. Tas bija pretīgi. Kaut es to visu aizmirstu.
- Tātad tā ir tava galējā atbilde.
Es saprotu, ka esmu zaķpastala. Egoiste. Tik grūta izvēle, viens vārd izšķirs visu.
- Jā. Tā ir mana galējā atbilde.
Viņa uzlika man kautko uz pieres. Es sagrīļojos un zadēju samaņu.


_____


Pēc dažām stundām es pamodos kapličā uz grīdas. Diemžēl visu atceros. Lai gan varbūt tā ir labāk. Aizvilkos mājās. Pirmie vārdi ko izdzirdēju.
- Nu kā tad gāja pa Ilzes dzimšanasdienu?
- Ko?
- Vai es kaut ko jaucu?
Man viss kļuva skaidrs.
- Jā...to meiteni sauc Liene, nevis Ilze.
- Kā gāja?
- Forši. Mēs tur piu, piu, piu, piu, piu, piu...

_____


Ar to tad arī mans stāsts beidzas. Neesmu vairs garus redzējusi, Sargātājus arī ne. Dzīve kļuvusi mierīgāka, tikai vēl tagad nezinu vai mana izvēle bijusi pareiza. Es tomēr esmu Zaķpastala, vai tad ne?

[Janus]

Pirmo reizi lasu so topicu.
Zel ka agrak sitos neizlasit baigi interesanti.
Kad bus nakosais garadarbs.

[Sayuri]

Interesantas beigas , pie tam tev piemiit savs iipashs raxtiishanas stils, kas man patiik. Ceru, ka buus veel kaads fanfiction no tevis
P.S. Kaut arii shajaa staastaa bija daudz neticamu notikumu, tu to taa pasniedzi, ka dazhreiz likaas, ka taa ir iisteniiba

[gamerdude555]

priekss anime, game, fanfiction es zinu websaitu angllu valoodaa http://fanfiction.net vai http://fanfiction.com tiessi nezinu bet pameeginni!

[Sushi]

Super, Tigra! Shis staasts mani tieshaam aizraava. Zheel, ka neredzeeji manas sejas izteiksmes, lasot sho fanfiction.
Man tieshaam, tieshaam patika!

[rebel]

labs nobeigums. zakjpastala waj nee, izweeleejies to,kas tajaa briidii shkjita parejzi. wienalga waj aptiesiibaa waj iedomaas.pseesh. who cares.skaists staasc. wardarbiigi. bet beigas ta labas. bija patiikami lasiit,nekaadas nepieciehsamiibas gari praatot par to,waj patiesi waj ne. taa kaa ziepniekkalna mezhs man ir mazaak kaa 5 min gaajiena attaalumaa...gribeetos jaw ticeet,ka nebija patiesiiba,citaadaak tur kkur pilns ar liikjiem. :/

[kahi]

nu man patika...un komentaari arii bija interesanti! ir gan pozitiivi gan negatiivi - taatad viss kaartiibaaaa!!!!! loti iekrita sizets, bez tam viss veel riigaa... nezinaaju, ka te kaut kas taads notiek!!! par sargaataajiem, gariem,u.c lietinjjaaam - cik nu no Amuleta.... nee, staasts burviigas, talants rokaa, turpini raxtiit!!!!