Mans darbiņš Options

[Tigra2]

Un es tagad kā idiote sēžu un raudu par ko, es nezinu pat par ko, es vienkārši raudu, es sevi ienīstu, ienīstu, ienīstu ienītu, klaviatūra samirks un vairs nestrādās, Es nezinu kapēc bet man gribas kliegt. Kapēc man tā sāp pat nezinu par ko es raudu, es taču esmu stulba

[Kazuki]

paklau, galu galaa ikviens no mums kaut kam tic. tu gariem - es Dievam, veel kaads cits varbuut tic lauminjaam vai ziemassveetku veciitim. vienkaarshi turpini raxtiit. raxtot parasti cilveex izlaadee savas negatiivaas vai pozitiivaas emocijas. veceniit kas buus par raudaashanu? turaas tachu. un vispaar galvenais ir attiexme. nevajag domaat par sevi sliktu. miili sevi un arii citi tevi miilees

[Tigra2]

Es nevaru turpināt, es sākšu no jauna. Es kārtīgi izkliedzos uz lodžijas, varbūt kāds pat poličus izsauks. Palika labāk.
Update:
Izsauca , labi, ka neviens nezināja, ka tā biju es

[Tigra2]

Turpināšu tepat, slinkums pārrakstīt, brīdinu, ka stāsts ir stipri minhauzenisks, un ja kas es nevienam nelieku ticēt. Tapēc nevajag te likt komentārus par to, ka es muldu tā, ka ausis kust...tas man uzdzen depresiju, (tāpat kā tas pirmais warn)

Nedēļa vilkās kā gliemezis, nē, pat vēl lēnāk. Un nenotika nekas interesants, garlaicība. Atzīmes atkal atgriezās normas robežās, tapēc nebija pat nekāda uztraukuma, laikam dumji, ka nepriecājos, bet tiešām bija garlaicīgi, es gribēju, lai vismaz kāds kaut ko izdara, es pat biju gatava izlekt pa otrā stāva logu, lai tikai kaut kas notiek! Piektdien gliemezis sarāva, un finišēja!
***
Sestdiena

Neviena nebija mājās, paņēmu atslēgas un braucu uz ulbroku, pēc stundas atrados pie Mišas kapa, bet Mišas tur nebija. Staigāju apkārt skatījos, bet neviena cilvēka it kā nebija, tikai gari. Pēkšņi man blakus neznokurienes kāds nostājās un jautāja''Vai tu viņus redzi?'' Man nebija ne jausmas par ko blakusstāvošais runā, man bija nojauta, ka viņš runā par gariem, tapēc atbildēju apstiprinoši.Es pagriezu galvu, bet tur neviena nebija, apgriezos rinķī, bet nevienu cilvēku neieraudziju. Un neviens gars arī nenāca man klāt. Es apjuku. ''Ah, kāda dumja sejas izteiksme" man aiz muguras kāds iesmējās, es pagriezos, bet tur neviena nebija. Mani kāds noteikti āzē, un tas kāds noteikti nav cilvēks.

[Tigra2]

Es vēlreiz apgriezos apkārt nevienu neredzēju. Bet apkārt skanēja klusi smiekli. Man palika bail un es pagriezos lai ietu prom. Man priekšā nez no kurienes uzradās persona, kas ne ar ko neatšķīrās no cilvēka. Brūni mati brūnas acis smalka miesas būve, par mani trīs,četrus centimetrus garāks.Smīn.
-Tik ātri jau prom?
...
-Man tā šķiet tev ar kādu bija sarunāta tikšanās?
-...ar cilvēku...tā šķiet
-Kas tad es tavuprāt esmu?
-Nezinu, bet ne cilvēks
-Tu mani apvaino, es taču izskatos pēc cilvēka
Viņš izskatījās apvainots
-Labi, labi esi cilvēks
Smīns atgriezās viņa sejā
-Biju
-...
Es pieskāros viņa rokai
-Zombijs?
- vai es smirdu
-Vampīrs...
- tas jau paliek stulbi
-beidz mani ķircināt
-nolādētā dvēsele..

es atkāpos atpakaļ
-neesmu kanibāls dvēseles neēdu

-tiešām

-nu netici, nevajag, iešu prom
-pagaidi, tu tiešām garus neēd?
-nee
es nostājos viņam blakus
-Kapēc vecais atsūtija tevi? Lai mani novāktu, kas? Viņi taču it kā jūs neieredz.
-Mūsu apvienību sauc nevis vecais, bet Sargātāji. Neieredz viņi tikai ļaunos. Un es neesmu atsūtīts, lai tevi novāktu, bet varbūt arī esmu...

tevi tik viegli apmuļķot
-beidz!
-Kapēc Sargātāji atsūtija tevi nevis cilvēku?
-Tapēc, ka es pats būdams nolādētā dvēsele, vislabāk pratīšu izskaidrot kas tie tādi ir.
-Kapēc poltergeisti ēd dvēseles?
-Nesauc mani tā! Tapēc lai iegūtu spēku...un ja pareizi saka tad viņi nevis ēd bet absorbē dvēseles.
-Kā kļūst par poltergeistu?
-Nesauc mani tā!
-Sory
-Ir vairāki veidi kā kļūt par spoku, un vairāki veidi kā kļūt par nolādēto dvēseli vai nemīlēto sirdi, visbiežāk sastopamie ir:
1.Ja kāds tevi nolād
2.ja tu pats sevi nolādi, tas ir nolādi citus, bez īpaša iemesla, vai dēļ naudas
3.Ja tevi neviens nemīl
4.Ja tu mocies netaisnīgos sirdsapziņas pārmetumos, piemēram, tavu suni nobrauc mašīna tu to sev nevari piedot visas savas dzīves garumā.
tie ir vispopulārākie
-Kā tu kļuvi par po...nolādēto dvēseli
-Vispār tā nav tava darīšana
-Vai tevi neviens nemīlēja?
-Tā nav tava darīšana.
-Ja?
-TĀ NAV TAVA DARĪŠANA!
-Labi, labi
-Ko vēl vēlies zināt?
-Kā tevi sauc?
-Valdis
-Kā sauca tos kuri bija šeit pirms nedēļas?
-Vecākais Edvards, jaunākais Pēteris
-Cik tev gadu?
-Šis nav iepazīšanās randiņš
-Kapēc sliktie absorbē dvēseles?
-lai iegūtu spēku
-kā tas izpaužas?
-Telikinēze, teleportācija, domu lasīšanas prasme un citas lietas, pie tam viņi arvien vairāk izskatās pēc cilvēkiem
-Bet tu taču arī izskaties pēc cilvēka
-es ilgi tā nevaru
-āaa
-bēe, vēl kaut ko gribi zināt par nolādētajām dvēselēm,
-Um...nevaru izdomāt
-tā, kur tu dzīvo
-ziepniekkalnā
-tur ir kāda klusa vieta
-mežs un kapi
-kā sauc kapus?
-Brāļu kapi
-Tiksimies pēc nedēļas tur
un viņš izgaisa, es devos mājās, un atcerējos ko aizmirsu pajautāt.

[pinksakura]

tā labi ja es vēl nerakstīju tad tagat rakstu....nju viss ir interesnti un lasāmi bet mazliet atgādina kā teikt šausmenes....bet tas ir ko es domāju kopumā labi.....ja ir iedvesma tad raksti raksti raksti...

[Tigra2]

Es domāju, ka atkal nedēļa vilksies kā gliemezis, bet nē, tā pagāja ātri, visu laiku bija jāsteidzas kaut kur jāskrien, miera nebija ne mirkli.Nepaspēju ne attapties kad pienāca piektdiena un varēju iet uz kapiem. Es jau biju izdomājusi veselu virkni ar jautājumiem un vēlējos tos ātrāk pajautāt. Aizgāju mājās noliku somu paēdu, nekur nebija jāsteidzas, jo līdz kapiem bija tikai 10 minūšu gājiens nevis 40 minūšu brauciens. Pusstunda tomēr ir pietiekami ilgs laiks. Pārģērbos un gāju uz kapiem. Netālu no ieejas stāvēja Valdis. Es pie viņa pieskrēju. bet Valdis bija kaut kāds jocīgs. Ja pagājušoreiz no viņa nevirmoja nekas, tad šoreiz gaisotne ap viņu bija tāda jocīga, drusku neomulīga. Pār ķermeni pārskrēja tirpas, kaut gan bija jau pavisam silts. Es sajutos jocīgi, bet neņēmu to vērā
-Sveiks
-Sveika
-...kā tev iet?
-Labi. Viss kārtībā.
Viņš bija tik jocīgi pieklājīgs, es domāju, ka laikam nolēmis būt pret mani jauks
-Man arī viss labi
-Nevēlies pastaigāties
-Jā protams
-Kur mēs pagājušoreiz palikām
-pie jautājumiem par poltergeistiem
viņš neiebilst, kaut kas nav tā kā vajag
-Ā, par poltergeistiem, ko tu vēlies zināt.
manā sirdī iezagās šaubas, ar Valdi tiešām kaut kas nav tā kā vajag
-Pasaki kā sauca tos divus cilvēkus kurus es satiku pirms divām nedēļām, es aizmirsu
Man vajadzēja pārliecināties
-Kādi cilvēki...nav svarīgi
-Tu neesi Valdis.
-Kā neesmu?
viņš sāka nervozēt, un viņa izskats mainijās.viņš palika garāks mati palika melni, būdīgāks.Es atkāpos dažus soļus atpakaļ un skrēju prom.Viņš man sekoja un tad sāka lidot, es skrēju cik man spēka, centos līkumot, bet viņš tikai tūvojās un tuvojās, man sāka trūkt elpas...

[Kazuki]

tas nav godiigi!!!! apraut staastu pashaa interesantaakajaa vietaa!!!
taa dariit nav labi.... *gaida turpinaajumu*

[Sushi]

Dark angel, taa jaw vienmeer... tas ir raxtnieka uzdevums!

[lastguru]

peec shii staasta vajag uztaisiit anime! Tigra, liels paldies ka atsaaki.

[Tigra2]

Bet es tikai skrēju, sānos sāka durt un es pakritu. Pēc mirkļa piecēlos. Neviena man blakus nebija. Es apskatījos apkārt un nopūtos.
Sitiens!
Kāds man spēcīgi iesita pa vēderu. Es gluži vai ielidoju tuvākajā priedē. Likās ka mirklis velkas neticami ilgi, es biju kā pienaglota, bet jau pēc maza brīža es kritu. Poltergeists smaidija, bet es kritu kā palēninātā filmā. Es saskāros ar zemi, tā bija mīksta. Pierausos kājās biju apdullusi, bet gatava bēgt. Un es skrēju spēki bija tuvu izsīkšanas robežai, bet es neapstājos. Tas bija laiks, kad sapratu, cik vērtīga ir dzīve. un es negrasos padoties!
Viņš nostājās man priekšā un smaidija. Es apstājos.
-Nav par agru lai ietu?
Viņš prātam neaptveramā ātrumā lidoja pie manis. Un jau pēc brīža viņš bija klāt, pagāja vien sekundes desmitdaļa kad viņš mani turēdaams aiz kakla bija piespiedis tai pašai priedei otrā pusē.
-tik viegli tu no manis neaiziesi
es tikai skatijos, man sāka trūkt gaisa un reiba galva
-jūs sargātāju salašņas tiksiet novākti viens pēc viena
Viņa roka kā duncis ietriecās pie manas sirds, viņš smaidija. Man likās ka tā ir mana pēdējā dzīves minūte.
viņa sejas izteiksme mainijās, smīniņu nomainīja sāpju izķēmota grimase.viņš atrāva no manis rokas un noleca zālē. Es nokritu. Pacēlu galvu, man bija nelabi, bet neizskatījās ka viņš justos īpaši labi, viņa roka sāka degt. manu acu priekšā roka sabirza putekļos. Nolādētā dvēsele iekliedzās un aizlidoja neticamā ātrumā. Es pacēlu galvu neviena apkārt nebija. Piecēlos sēdus un sēdēju kādu laiku, pēc tam piecēlos kājās un gāju uz izejas pusi. Tur stāvēja Valdis, šoreiz īstais...

[Tigra2]

-Kur tu biji iekritusi? Es jau gribēju iet prom
Es biju tik sasodīti pārgurusi, ka gribēju tikai pagulēt, neko citu tikai gultu...
-Vai es nevarētu iet mājās
-Tad kādā jēgā, tu uz šejieni vispār nāci, ja jau uzreiz prom
Man no rokas zālē nopilēja dažas asins lāses, es sagrīļojos.
-Tu asiņo. Kas notika? Nāc.
viņš aizveda mani līdz tuvākajam kokam un es apsēdos tam blakus
-Iedod roku.
es pacēlu roku, plaukstā iegriezta bija zvaigzne
-Nolādētā dvēsele...vai ar melniem matiem, zilām acīm un gara auguma?
Es pamāju
-Sasodītais *******, nevarēja likties mierā, tas *****!
-Vai es varu iet mājās?
-Ar šādu roku? Nekā nebija!
-Es apsaitēšu, vai varu iet?
-Nē,
Viņš mani pacēla uz rokām, un mēs izgaisām, tas bija tik dīvaini, ilga tikai sekundi, it kā mēs stāvētu uz vietas, tikai apkārtējie silueti sagriezās virpulī un uzradās jauni.
Atradāmies kaut kādā mājā, labi iekārtotā, un... mūsdienīgā.viņš mani nostādija uz kājām.
- Kur mēs esam?
-Organizācijas mītnē.
Pie mums pienāca apmēram 1,80 gara sieviete ar tumši brūniem matiem un zilām acīm, gadus apmēram 26 veca, ģērbta svīterī un džinsās.
-Sveiks Vladimir. jau atpakaļ?
Bet tad it kā aprāvās pusvārdā un paskatījās uz mani.
-Valdi, kas tā tāda?
-Cilvēks, dzīva.
-To jau var redzēt, bet kapēc viņa ir šeit?
-Parādi roku.
Es pacēlu plaukstu pret sievieti. viņas seja pārklājās ar sviedriem
-Pasaukšu Edvardu...
Un viņa aizsteidzās
-Kas viņa bija?
-Cecīlija, arī sargātāja, lielākoties sēž mītnē un rūpējās par to
-Kas tā par zvaigzni?
-Edvards paskaidros
Līdz šim es sāpes rokā nejutu, bet tagad roka sāka svilinoši sūrstēt
Mums pretim nāca Edvards, nopietns, tāpat kā toreiz, tikai šoreiz šķita arī uztraucies.

[Tigra2]

Edvards paskatījās uz Valdi. Valdis klusēja.Tad pievērsās man.
-Parādi lūdzu plaukstu.
Viņš pieklājīgi pajautāja. Es iepletu pirkstus, lai zvaigzne kļūtu redzama. Sāpes pastiprinājās, roka bija kā ugunī iebāzta.
-Kas notika, man ir skaidrs, ka viņai uzbruka, bet kapēc viņa vēl ir dzīva? Valdi vai tu iejauces un apturēji?
-nē
-Hm, tas ir interesanti, viņa nav sargātāja, viņam taču nevajag uzbrukt parastiem cilvēkiem. Vēl interesantāks šķiet fakts, ka viņa vēl ir dzīva, bet kā...
Pēc neliela klusuma brīža, Edvards paskatījās uz mani.
-Pastāsti kā viss notika
Es pastāstiju, kas notika. Bet nelikās, ka esmu kādu apgaismojusi, visi iegrima pārdomās.
-Izklausās jocīgi, pārējos gadījumos viņš vienkārši izrauj sirdi.
-Jā, Valdi, es domāju to pašu...
Edvards pēkšņi attapās
-Tev gadījumā nav kaut kas ap kaklu?
-Ir...
-Kas?
Es noņēmu no kakla mazu apaļu kuloniņu un iedevu to Edvardam.
-... Svētā marija...ē...vispār jau kristietīgie simboli pret viņiem nedarbojas
Apkārtējie likās zaudējuši cerību,
-Kā tas pie tevis nonāca?
-Man to iedeva vecvecmamma
-Tā kura nesen nomira?
- Kā jūs zinat, ka man nesen nomira vecmamma?
-Vai nav vienalga?
-Nē.
-Mēs zinam daudzas lietas. Tātad tā ir viņa.
-Jā.
-Tas dod nelielu skaidrību.
Valdis, Cecīlija un es nebijām nekādā skaidrībā
-Esat lasījuši Hariju Poteru?
-Jā
-Nē
-Nē
Es biju vienīgā, kas atbildēja jā.
-Zini Harijam bija tā...ē...tā aizsardzība, nu tas kuloniņš ir kaut kas līdzīgs, tava vecmamma tevi mīlēja, iedeva kuloniņu, kuloniņš bija pildīts ar mīlestību, tas tevi aizsargāja.
-Vispār man liekas, ka Harijā Poterā bija pavisam savādāk.
-Nav nozīmes.Cecīlij, Valdi, kaut ko sapratāt?
-Jā, es sapratu
-Ne gluži
Valdis bija tikpat apstulbis kā agrāk.
-Cecīlij, vēlāk Valdim paskaidrosi. Labi?
Cecīlija pamāja.
-Labi ar to esam tikuši skaidrībā, tagad atgriezīsimies pie tagadnes. Iedod roku.
Es pasniedzu viņam pretī sāpošo plaukstu. Viņš no kabatas izvilka mazu melnu burciņu, atvēra to un uzsmērēja uz plaukstas kautkādu biezu, lipīgu un zaļu medum līdzīgu masu. Sāpes momentā izzuda, un plauksta bija pilnīgi vesela. Es lūrēju uz to kā uz pirmo pasaules brīnumu.
-Kolosāli! Man likās, ka tas nav iespējams. Zilumus ar to var izārstēt? Varu saderēt ka rīt visa būšu vienos vienīgos zilumos.
-Es iedošu tev nedaudz smēres, kad būsi mājās varēsi iesmērēt zilumus.
-Vai tādu smēri var nopirkt?
-nē
-Kapēc, es labprāt nopirktu kādu burciņu un visi pārējie arī, tas taču ir īsts zinātnes apvērsums. Tik ātri nekas neārstē, un...
Edvards mani pārtrauca.
-Pārdot to nevar, izgatavošana ir ļoti sarežģīta, un to pagatavot var reti kurš. Pie tam mēs to nemaz nedrīkstam pārdot.
-Kapēc?
-Es neatbildēšu, jo tas nav ļauts.



sory, ka tik maz es gribu gulēt. Rīt vai parīt turpināšu

[Miki]

labs...turpini...vismaz interesanti....

[Sushi]

Jaa! Ir patieshaam interesanti! Njaa... dereetu gan taa smeere...