Mans darbiņš Options

[Tigra2]

-Kapēc nav ļauts
-Tu neesi sargātāja, slepena informācija, uzināsi, ja iestāsies. Ak, jā, gandrīz aizmirsu, mēs par tevi ziņojām un tu vari iestāties sargātājos.
-Es? Kapēc man būtu jāiestājas?
-Pēc dažu nolādēto dvēseļu darbiem mūsu skaits ir krietni sarucis, pie tam ne jau kurš katrs der šim darbam.
-Mani arī vajās?
-Mūs visus nolādētās dvēseles vajā, un tevi jau ir sākuši vajāt, ja paliksi viena tevi tāpat nogalinās, atriebības pēc.
-Vai es to Poltergeistu nogalināju?
Valdis saviebās.
-Es domāju, nolādēto dvēseli.
tfu, tfu jāatradinās lietot to vārdu, savādāk uz mani apvainosies.
-Nē, viņus nevar tik viegli nogalināt. Nogalināt nolādēto ir izdevies tikai dažus desmitus reižu visas mūsu organizācijas pastāvēšanas laikā.
-Tad kapēc atriebsies?
-Tu taču roku atņēmi.
-Kas mainīsies manā dzīvē?
-Baidījos, ka pajautāsi. Tas atņems gandrīz visu tavu brīvo laiku.
-Tas nav tik traki, man tāpat nav ko darīt.
-Tas bija tikai sākums. Tu dzīvosi pastāvīgās briesmās. Bieži vajadzēs ceļot. Pēc pilngadības iestāšanās vajadzēs atstāt savu ģimeni un draugus, jo viņi arī būs apdraudēti tavā tuvumā. zinu izklausas smagi, bet tev tas ir jāuzņemas, došu tev nedēļu laika, varēsi izlemt, tomēr atceries tas ir svarīgi. Valdi, aizved viņu uz kapsētu.
Edvards iegrūda man rokā mazu maisiņu. Es nepaspēju bilst ne vārda. Valdis paņēma mani aiz rokas un atkal viss sagrizās, un es atrados Brāļu kapos. Valdis arī izgaisa pat nepateicis attā. Tās nu gan ir manieres.
Sāku kustēties uz māju pusi. Uz mājām gāju automātiski, nepiedomājot, jo visu manu prātu savā varā bija ņēmušas pārdomas. Šī būs vissmagākā izvēle manā mūžā...
Un jau pēc brīža atrados pie korpusa, uzspiedu kodu un gāju uz trešo stāvu. Atvēru durvis un gāju mācīties. apsēdos krēslā un uzlecu kājās kā apdedzināta! Au, au, au! Es biju pārāk apdauzīta. Izņēmu no kabatas maisiņu un iesmērēju sāpošās vietas. Vairs nesāpēja, žēl tikai, ka ziedes pāri nepalika.
Tagad, nu jau ar nesāpošu pēcpusi, apsēdos pie galda un mācijos. Kad izmācijos aizgāju gulēt. Šī bija visnogurdinošākā un visgarākā diena manā mūžā. Paņēmu plaukstā vecmammas kuloniņu un aizmigu.

Viss mani triec gulēt, jāiet uz skolu kā nekā.

[rebel]

wow. nju shitais ir interesanti. waj nu Tew ir neizsakaami interesanta dziiwe, waj ljoti dziiwa izteele. kgan - kaapeec to wisu izdomaat? watewer. galwenais,ka interesanti lasiit. un man wienalga,waj tur ir tikaj patiesiiba,waj kkaadi sagroziiti fakti, waj arii Tu wnk esi slima ar kaadu shizofreenijas paweidu. man wienalga. Tu esi forsha un shitais staasc ir lielisx. cik gjeniaalu cilweeku naw bijushi atshkjiriigi?

[ShinChan]

Pieņemot, ka tu tomēr raksti "uz patiesiem notikumiem balstītu stāstu", nevar nepajautāt: ko tu pazaudēji kapos? Poltergeisti uzbrūk, tumšie un ļaunie gari lidinās apkārt, vai nebūtu vienkāršāk to visu ignorēt un pašai īpaši neuzprasīties? Respektīvi, sēdēt mājās un nevazāties pa kapiem.

This post has been edited by ShinChan: Nov 1 2005, 00:42

[Tigra2]

Es biju ļoti ziņkārīga. Pie tam es taču nevaru izmainīt pagātni. Un kāds jautājumiņš vai šim stāstiņam rakstīt patiesas vai izdomātas beigas. Patiesās nav diez ko labas.
un tā, stāsta turpinājums...




Es pamodos 7 no rīta, sagatavojos skolai paņēmu somu un gāju uz skolu. Aizgāju līdz skolai, bet durvis ciet. Neviena skolnieka arī apkārt nebija. Pēkšņi es sapratu : ''Ak es stulbā! Šodien taču sestdiena!"
Aizvilkos mājās. Un gāju turpināt gulēt. Bet nekas nesanāca. Uz galda stāvēja maza zīmīte.

Gaidam tevi 10:00 pie Brāļu kapiem.

Paraksta nebija. Bet man tāpat bija skaidrs. Cerēju, ka domāju pareizi, negribējās divreiz iekrist uz to pašu izskata mainīšanu. Nopūtos, Uzliku vecmammas kuloniņu,(bez tā vairs nekur neiešu). Un vilkos uz kapu pusi.''kapēc viņiem mani vajag?To nu es nevaru saprast, nedēļa taču nav pagājusi''
Pēc 20 minūtēm biju tur. es biju ieradusies pusstundu pa agru. Apsēdos zālē un ļāvu savam sliktajam garastāvoklim vaļu. biju dusmīga uz visu pasauli.
Nemaz nepamanīju kā pie manis pienāca Edvards un Cecīlija. Edvards šoreiz izskatījās neparasti priecīgs, toties Cecīlija ļoti izbesīta.
- Kas notika?
Mani viņu izskats ieinteresēja un es aizmirsu, ka esmu dusmīga.
- nekas īpaš
Cecīlija drūmi atbildēja
- Viņa visu nakti centās Valdim ieskaidrot par tavu kuloniņu.
- Nu?
- Un bez rezultātiem
- Visu nakti?
- nemaz nebiju iedomājies, ka Valdim ir tik ciets pauris, parasti viņš visu ātri aptver. es iedevu viņam palasīt Hariju Poteru, tā nemaz nav tik slikta grāmata, interesanta, tikai patiesības tur nav. Tā, un tagad ķersimies pie lietas. Tu esi atsaukta šurp lai veiktu kādu sargātāja uzdevumu.
- Bet jūs taču teicāt, ka man ir nedēļa laika.
- Bet kā tu vari piekrist vai noliegt darbu, kuru tu neesi pat mēģinājusi darīt?
- vai tas nav tā kā par ātru?
- Sargātājam vienmēr jābūt kaujas gatavībā!
- Kas man būs jādara?
- to tev pastāstīs Cecīlija. man tagad jāiet.
Un Edvards aizgāja, atstādams mani un Cecīliju divatā.
- Kas man būs jādara?
- Ļoti vienkārš darbiņš, nāc man līdzi.
- Kur mēs ejam?
- Uz autobusu
- Mēs kaut kur brauksim?
- Jā uz Krievupi.
- Bet tur vēl jābrauc arī ar vilcienu.
- tu tur esi bijusi?
- Jā, es uz turieni ar vecākiem braucu sēņot. bet ko mēs tur darīsim, tas taču ir mežs?
- Pateikšu, kad būsim tur.
- Kurš man par ceļu maksās?
- uz Organizācijas rēķina.
Es nopūtos. Un ja jau braucam uz krievupi, tad mājās būšu vēlu. Kādi pārsteigumi mani atkal gaida. cecīlija gāja uz kreiso pusi un es viņai sekoju.
Kad izkāpām no vilciena es jutos kā pussprāgusi renģe. Ciest nevaru dīzeļus.
- Nāc.
Izskatījās, ka Cecīlijas garastāvoklis bija uzlabojies. un mēs iegājām mežā. pēc pusstundas gājiena mēs atradāmies apdegušā laukumā, tas nebija liels taču dīvains. Neviena zāles stiebriņa nekā tikai apkvēpusi melna smilts. Apkārt auga mežs bez vismazākajām deguma pazīmēt.
Es uzkāpu uz melnās zemes. Man sametās pavisam nelabi. cecīlija pavilka atpakaļ un es nokritu zālē. Pašsajūta uzreiz uzlabojās.
- Kas tā par vietu?!
- Vieta, kur tika iznīcināts poltergeists.
- kādā veidā?
- Tad kad tu iznīcināji to nolādēto dvēseli, viņa roka taču aizdegās, tieši tāpat iet bojā poltergeists, viņš sadeg. Bet tās nav parastas liesmas, tās ir īpašas tikai tās var iznīcināt poltergeistu, mīlestības liesmas. bet tās ir karstas, tās sadedzina visu. Poltergeistiem ir ļoti liels enerģētiskais lauks, degot tas kļūst ļoti indīgs, un pat tagad daļiņa tās indes ir šai vietā. Tu sajuti to uz savas ādas. Ja pārāk ilgi būtu te uzturējusies tad būdu aizgājusi bojā. Vai tev ir skaidrs kas jādara?
- Jāiznīcina šī vieta?
- vienkārši jāattīra.
- kā?
- tapēc jau arī es esmu šeit lai tevi iemācītu.
- Skaidrs.
- Redzi šo auklu. Apvelc apkārt apkārtējiem kokiem tā, lai veidotos norobežojums.
- izdarīju.
- Tagad ej laukuma vidū.
- tu mani novākt gribi?!
- Ej laukum vidū.
es pārkāpu auklai un gāju laukumā, sagrizās galva
- Ej laukuma vidū.
Man griezās galva, bet es turpināju iet uz laukuma centru.
- Aizver acis, un noskaiti tēvreizi.
es noskaitīju tēvreizi, nelabums pārgāja.
- Nāc laukā.
- tas bija viss?
- Jā.
- es biju gaidījusi vairāk, kautkādus foršus efektus, grūtības
- Bija grūtības taču.
- Tas ir pārāk vienkārši.
- Priekš tevis varbūt jā, bet daudzi pirmajā stundā zaudē samaņu. lai gan izejot cauri tam, kam tu izgāji, tas tiktiešām liekas viegli. Un pie tam tu nedaudz krāpies.
- kādā veidā?
- kuloniņš
- ā, to tagad vienmēr nēsāšu
- Brauksim uz citu vietu un pamēģināsi bez kuloniņa.
- uz kurieni?
- Latgali
- Cikos es būšu mājās!!!?
- Labi, labi es tik jokoju. uz ziepniekkalna mežu.
- Kāda velna pēc mēs braucām tādu gabalu, ja varējām vienkārši aiziet uz mežu pie manām mājām?!
- šī vieta bija arī jāattīra.
es biju gatava viņu novākt.
Kad atbraucām uz 40 autobusa galapunktu es vairs normāli kājās neturējos.
- tagad nāc.
Un mēs gājām uz mežu, pareizāk sakot viņa gāja es vilku kājas. No kurines viņai visa tā enerģija?
nonācām pie līdzīga laukumiņa, tik šis bija lielāks.
- Iedod man savu kuloniņu.
es noņēmu to no kakla un iedevu viņai.
- tagad atkal apsien auklu. un ej uz centru.
es iekāpu laukumā sagrizās galva un es vairs nejutu neko...

[Kagome]

tavs staasts ir labs, bet es nez kaapee paaraak neticu tam, ka ja tevi svieda pret koku un peec tam tevi znjaudza un tu veel esi izdziivojusi, tas izklausas biski nereaali , bet vai taa ir taisniiba zini tikai tu.....
ehhhh.....turpini tik staastu......

[ShinChan]

Un kāds jautājumiņš vai šim stāstiņam rakstīt patiesas vai izdomātas beigas. Patiesās nav diez ko labas.

Labāk rūgta patiesība nekā saldi meli..

[Sushi]

Tieshi taa, ShinChan! Man arii gribaas iistaas beigas... Veel nezinu, vai tam ticeet vai nee!
Bet galvenais, ka interesanti lasiit!

[Sayuri]

Un kāds jautājumiņš vai šim stāstiņam rakstīt patiesas vai izdomātas beigas. Patiesās nav diez ko labas.

Vispirms uzraxti izdomaataas un veelaak patiesaas beigas

[Tigra2]

editēju postu un uzrakstīju turpinājumu. beigas rakstīšu patiesās, tomēr.

[Tigra2]

Pēc kāda laika sajūtas atgrizās es gulēju zālē, skatījos debesīs starp koku galiem.
- Tā jau domāju.
Blakus atskanēja Cecīlijas balss. Es piecēlos sēdus.
- Kas?
- Bez kuloniņa tu zaudēji samaņu, kā jau 80% no visiem. Viegli bija tapēc, ka tev bija kuloniņš, tagad būs grūtāk. Nekad nevar paļauties uz materiālām lietām, tev tas jāizdara bez palīglīdzekļiem. Mēģināsi vēlreiz.
- Argh...
- Celies vien augšā
Piecēlos, galva vēl nedaudz reiba, bet tā jau normāli
- Kāp iekšā laukumā
Es iedomājos, ja visu izdarīšu ātri nepaspēšu noģībt. Ar ieskrējienu lēcu iekšā laukumā, pat nepieskāros zemei, kā biju zaudējusi samaņu.
Atkal pamodos zālē.
- Nepacietība ir vissliktākā īpašība kāda vien var piemist sargātājam. Nevajag sasteigt, bet nevajad arī vilkt. Mēģini vēlreiz.
Šoreiz iešu mierīgi . Un aiziešu...
Atkal pamodos zālē.
- Bezcerīgs gadījums. Izskatās, ka bez tava kuloniņa tu izdarīt neko nespēsi.
Mani pārņēma dusmas.
- Es to izdarīšu!
Es piecēlos un ātrā solī devos uz priekšu. Pārkāpu auklu un devos uz vidu, aizvēru acis un skaitīju tēvreizi. Tagad es sapratu, tas nav viegli. Katra sekunde prasīja milzīgu koncentrēšanos un izturību. Liekas, ka dusmas, bija vienīgais, kas mani tur nomodā. Es gandrīz vai nokritu, bet nepadevos, "Es neesmu vāja, Es to varu'' atbalsojās manā prātā. Pēc ''amen'' smagums pazuda. Es atvēru acis un redzēju, ka Cecīlija smaida.
- Kaut ko jau vari.
Mani pārņēma prieks, kad to biju paveikusi Krievupē, es prieku nejutu. Patiess ir teiciens "Sūrs darbs, saldi augļi"
- Līdz mājām tiksi?
- Aha
- Tad tiksimies rīt, pie Brāļu kapiem 11:00
Un viņa aizgāja. Es nesekoju. Apskatījos apkārt un devos pavisam uz citu pusi.
Man prātā bija iešāvusies kāda doma, ideja, kuru es gribēju īstenot.
-

[Tigra2]

Varbūt ideja likās reti stulba, bet tomār jāpamēģina taču. Piegāju pie viena bērza un apskāvu to. Tiktiešām stulba ideja, nekādas reakcijas. Mjā un tā grāmata, kur to lasīju skaitās populārzinātiska...
Aizgāju mājās. palasīju to ''nepatieso'' populārzinātnisko grāmatu, uzliku pulkstenim modinātāju un un gāju gulēt. Sapņos man rādijās arhibaktērijas un yelowstounas skābes baseini .
Pamodos no riebīga pi-pi-pi-pi. Apģērbos un gāju uz tiem pašiem kapiem. Tur mani sagaidīja Valdis.
-Čau
-Nāc!
Viņš sagrāba mani ai rokas un ievilka krūmos
-Kas ir?
-Mums gadījusies problēma, tie ķēmi apvienojās un uzbruka.
-Kādi ķēmi?
-... nolādētās dvēseles...
- Un...?
- Mums jāmobilizē visi spēki, kas ir mūsu rīcībā.
- Un kādā sakarā es? es tak vēl neesmu piekritusi.
- Ar kuru galu tu vispār tagad domā! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!
- Labi, labi. Kas man jādara?
- Kuloniņš ir līdzi?
- ir!
viņš paņēma mani aiz rokas un aizteleportēja aiveda līdz kautkādai pussagruvušai mājai.
- Kas tā par vietu?
- Mītne.
- Jums ir divas mītnes?
- Tu jau te vienreiz biji?
- Kas tai koticis?!
- Nekas... tāda tā vienmēr ir bijusi.
-
- Nāc. Ejam iekšā, laika maz.
viņš ieskrāja kaut kādā šaurā, tumšā ejā drupās.Es viņam sekoju. Mēs pēc brītiņa atradāmies pie kādām durvīm. Viņš noliecās pie enģēm un kaut ko nospieda, tad attaisīja durvis. Mēs nonācām tai pašā viesistabā.
Tur neviena nebija.
-Nestāvi uz vietas nāc.
Viņš attaisījā vēl kādas durvis, tās veda uz pazemi. Uz kāpa lejā pa kāpnēm. es sekoju. pēc kāda laika nonācām kādā dīvainā, tukšā, gaišā telpā. tajā atradās 12 durvis, kas neatšķīrās ne ar ko. Kad Valdis aiztaisīja 13 durvis( tās kuras veda no kāpņu telpas. Telpa likās tiešām jocīga. Visapkārt tikai durvis.
Valdis atvēra vienas durvis un gāja iekšā es sekoju. Šeit atradās kāpnes, kas veda uz pazemi. Pēc 10 minūšu kāpšanas parādijās vēl vienas durvis. Valdis tās atvēra. Tur atradās auksta eja. Valdis sāka skriet. Es viņam pakaļ. Jau pavisam drīz mēs atradāmies pie vēl vienām durvīm... .
-Vēl ilgi?
-Nē.
Valdis atvēra durvis un Mēs iegājām ļoti plašā telpā. Tajā atradās Edvards.
- Vai Valdis pastāstija situāciju.
- Nedaudz.
- Kas tev nav skaidrs?
- Priekškam es esmu vajadzīga? Cik uzbrucēju? Kādā jēgā tas viss notiek?
- Mums ir kritiska situācija,uzbruka 9 nolādētās dvēseles, tapēc vajadzīgi visi kurus varam dabūt. Viss notiek ''tādā jēgā'', ka tu nosvilināji vienai svarīgai un varenai nolādētajai dvēselei roku. Tas ir vēl viens iemesls, kapēc tev jāpiedalās?
- Tātad viss notiek manis dēļ?
- Jā, tā varētu teikt. Bet tam bija jānotiek, jo viņš gribēja tevi nogalināt, tu aizstāvējies, tāpēc vainīgs ir viņš. Tomēr, ja tu nebūtu pretojusies, tad nekāda uzbrukuma nebūtu.
- Kas man jādara.
- Tev ir ierocis, izmanto to.
- Esi gatava?
- Nē... es nesapratu kas man jādara
- Mums nav laika.
Edvards atvēra durvis. Es iekliedzos.

[Tigra2]

Visapkārt gulēja mirušu cilvēku ķermeņi...tiem nebija rētu un nebija asiņu, tie bija vienkārši izdedzināti no iekšas,nebija acu, dažiem no mutes un tukšajiem acu dobumiem cēlās garaiņi. Sejas bija izķēmojušas neiedomājamu sāpju grimases. Es pēkšņi apklusu, negribēju, lai mani izdzird, baidījos no tādas nāves, es nekad savā dzīvē nebiju izjutusi šādas bailes par savu dzīvību, es spēju pieņemt nāvi, bet ne jau šādu...
Nokritu uz ceļiem. Paskatījos uz Edvardu. Viņš klusēja. Viņa sejas izeiksme palika bezkaislīga, tikai acis pieņēma apņēmības pilnu skatienu. Neskatīdamies uz biedru ķermeņiem viņš aizgāja līdz nākošajām durvīm. Valdis palūkojās uz mani.
- Nāc.
Es izjutu bailes, bet nevēlējos ilgāk redzēt šos līķus, sajust degušas gaļas un viegli saldeno smaku, kas no tiem nāca. Piecēlos un gāju. Nezināju, ko darīšu tālāk, bet gāju, ne par ko nevēlējos palikt viena starp mirušajiem.
Edvards atvēra nākošās durvis, telpa bija tukša. Uz grīdas dažās vietās bija melni apdeguši plankumi, tie atgādināja tos, kurus redzēju mežā. Telpas tālākajā stūrī kāds sēdēja noliecis galvu. Es sastingu. Persona sakustējās. piecēlās un tuvojās mums grīļīgā gaitā. Kad stāvs pienāca tuvāk, es nopūtos, tā bija Cecīlija.
- Kas notika?
Edvarda seja ieguva emocijas, viņš bija apjucis un uztraukts.
- Mums uzbruka. Daudzus nogalināja. Viņi bija divi. Kad bijām apturējuši šos. Mūsu grupa devās tālāk un atstāja mani, lai jūs sagaidu. Pārējie devās Uz virszemi.
- Sekosim.
Nākošās divas telpas bija pilnīgi tukšas. Ceturtās durvis veda uz kāpņu telpu. Šoreiz uz augšu. Kāpnes bija garas, apmēram 15 minūtes mēs kāpām. Pēc tam Edvards pacēla lūku un mēs izkāpām ārā. Lūka bija izveidota kā kapa vieta kādai personai. Mēs atradāmies kapos. Jau bija tumš.
Apkārt valdīja pilnīgs klusums nebija ne gaismiņas, izskatījās, ka esam tālu no ielām, jo pat atomašīnas nevarēja dzirdēt. Smidzināja smalks lietus.
Pie mums pienāca kāds vīrietis.
- Nāciet mums jāiet uz ziemeļiem.
Edvards viņam sekoja, Mēs arī.
Pēc dažām minūtēm vīrietis apstājās pagrizās pret mums un sāka smaidīt.

[Dead Star]

Gribēju tikai pateikt, ka arī šis stāsts patiesi ir interesants
gaidīšu turpinājumu

[Tragedy]

hmm... interesanti.... tikai beigas iisti nesapratu. ceru ka buus turpinaajums!

[Tigra2]

Vīrieša izskats mainijās. Bt nelikās, ka tas pārsteigtu Edvardu. Viņš vienkārši skatījās.
Vīrietis izgaisa.
Edvards pagrezās un pagāja dažus soļus. Paņēma kaut ko no kabatas un pacēla gaisā. Pēkšņi atskanēja gārgšana. Un pacēlās uguns. Starp liesmām parādījās tas pats vīrietis.
-Kā?! Tu taču mani pat neredzēji.
-Tu nevari noslēpt savu auru.
Edvarda balsī jautās naids.Viņš atkāpās no uguns. Nolādētā dvēsele Iekliedzās un sabirza pelnos. Us zemes bija melns deguma laukums.
- Ejam.
Edvards gāja pa priekšu.Mēs klusi sekojām. Manas acis izbrīnā bija plaši ieplestas. Edvards to bija izdarījis pat aci nepamirkšķinādams. Bez emocijām. Edvards pagriezās pret mums.
- Mums nāksies sadalīties. Es ar Cecīliju iešu pa labi un Valdis ar...ar jūs sapratāt, pa kreisi.
Es nebiju pateikusi vārdu. Bet es domāju, ka, ja jau viņi zin, kur dzīvoju, tad laikam zin arī vārdu.
Es ar Valdi aizgāju pa labi. Edvards ar Cecīliju pa kreisi.
-Kapēc Edvards palika tāds?
-Kāds?
-savādāks...
-Viņš ienīst nolādētās dvēseles.
-Bet tu taču arī esi.
-Es esmu izņēmums, es nenodarbojos ar kanibālismu.
-Kapēc?
-Es skaidri nezinu, bet cik es zinu, tad notika kāds atgadījums.
-pastāsti.
-Tu jau zini, ka lai kļūtu par sargātāju, jāatsakās no savas ģimenes, draugiem, no vārda.
-Nu?
-Tas nav tāpat vien.Tas domāts tam, lai pasargāt ar sargātāju saistītos cilvēkus.
-To jau zinu
- Edvards ir vistipiskākais piemērs tam, kas notiek, ja to nedara, bet ķļūst par sargātāju. Viņš nespēja atteikties no ģimenes. Pēc kāda laika viņš atnāca mājās un atrada visus mirušus ar izdedzinātām acīm. Tas notika sen. Kara laikā, tapēc cilvēki nodomāja, ka to izdarījuši ienaidnieki.
Es nolaidu acis. Tas visu izskaidro.
Priekšā spīdēja gaisma.
-Nāc!
Mēs sākām skriet uz gaismas pusi. Priekšā stāvēja trīs cilvēki.
-Kur pārējie?
Valdis pajautāja
-Aizgāja bojā.
-Nevar būt, ka visi.
-Mums uzbruka 6 uzreiz, ko var gaidīt.
-Cik novākti?
-6
-Skaidrs, vai starp viņiem bija...
-Nē.
-Tātad palicis ir tikai viņš...
-Kas?
Es izsaucos.
-Tas pats, kurš tev uzbruka.
-Kur Edvards?
-Aizgāja pa labi...
Kāds tālumā iekliedzās.