Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Karamele]

Liels jums visiem paldies! šī darba turpinājums veltīts speciāli priekš Kazuki!


Es pamodos un sapratu, ka ārā gāž lietus...piecēlos sēdus un palūkojos apkārt. Visas atmiņas manī ar joni atgriezās un sapratu, ka telpā neatrodos viena...man pretim stāvēja Veronika
‘’Es, es ļoti atvainojos tā laikam ir tava istaba...’’
Es samulsu un pielēcu kājās. Meitene pacēla galvu un paskatījās uz mani ar savu šermuļus uzdzenošo skatienu un teica
‘’šī nav mana istaba...šī bija manas māsas istaba...’’
Es īsti nesapratu viņas teiktā jēgu...
‘’tad es labāk iešu, jo ja nu viņa atgriežas’’
Es jau pagriezos uz promiešanu kad meitene visai skarbā balsī teica
‘’Viņa ir mirusi...’’
ES sastingu un nekustējos ne no vietas, meitenīte bija pateikusi to no kā es visvairāk baidījos....
‘’neej prom, es tev gribu ko parādīt.’’
Viņa pagriezās pret mani un pasmaidīja un acīs pēkšņi it kā uzmirdzēja prieka atblāzma un iespējamā pagātnes cerība. Es paspēru dažus soļus viņai tuvāk. Mēs abas apsēdāmies uz gultas, kamēr caur logu mums sejā triecās sīkas lietus lāsītes, kas jau bija norasinājušas visu grīdu....Viņa atvēra naktsgaldiņa atvilktni un izņēma no tās zīmētu bildi.
‘’Šī esmu es un tā ir mana māsa, mēs bijām dvīnes.’’
Attēlā bija attēlotas divas mazas apmēram sešus gadus vecas meitenītes sēžam uz klavierēm. Abām meitenītēm mugurā bija rišotas kuplas kleita un glīti sapīti mati. Es ieklausījos un man likās, ka dzirdu čukstus un šalkoņu, kas likās nākam no attēla, es ieklausījos un dzirdēju sarunu:
‘’Man bail, Anastja!’’
‘’Nekas Veronika, es vienmēr būšu tev līdzās...’’
‘’Vai tiešām?’’
‘’Vienmēr...’’
Ar joni es atgriezos realitātē un Veronika man kaut ko stāstīja
‘’Dienu pēc bilde zīmēšanas, atceros to kā tas būtu noticis vakar... Bija 13. janvāris mēs abas bijām devušās pastaigā un noklīdušas no auklītes. Pienāca pievakare un mēs abas nosalušas klīdām pa mežu līdz izdzirdām tās šaušalīgākās skaņas pasaulē – izsalkuša vilka gaudas....centāmies iestāstīt sev, ka vilki ir tālu kaut kur kalnos taču vilks bija itin tuvu nočabēja krūmi un mēs saspiedāmies ciešāk kopā. Līdz tas iznāca no meža likās, ka tas pat nebija vilks radījums bija milzīgs ar netīri sudrabainu spalvu un gariem ilkņiem. Putas tam nāca pār lupām un acīs zvēroja ļaunums. Tas tuvojās mums soli pa solim, dzīvnieks izdvesa klusas elsas līdz skaļi iegaudojās uz debesīm, kalnos šo saucienu pārtvēra vēl citi vilki...tas rūkdams un slienādamies metās mums virsū, Anastasija izlēca man priekšā un vilks, ja to varēja nosaukt par vilku metā tai virsū sakampdams manas māsas augumu un viņas kliedzienu pavadīts sāka to plosīt. Viņš atlaida viņu no saviem žokļiem. Viņa nokrita uz ceļiem sniegā visapkārt lāsmoja viņas asinis...es nespēju izdvest ne skaņas...Viņa pagrieza seju pret mani, viņas skaistā seja un blondās cirtas mirka asinīs viņa nočukstēja vienu vārdu – Piedod pirms nokrita ars eju sniegā bez dzīvības...Tad radījums sāka nākt un manu pusi un metās man virsū taču es pielēkdama kājās sāku skriet uz priekšu ar vienu lēcienu tas bija man klāt un uzleca man virsū atsizdams mani laikam pret akmeni...tālāk es neko neatceros, tikai kā pamodos savā gultā, bet lai kā es to būtu gribējusi tas nebija sapnis. Mednieki bija mani atraduši un nogādājuši mājās...’’
Es noklausījusies meitenītes stāstā raudzījos uz viņu baiļpilnām acīm
‘’ar tevi viss ir kārtībā? Man tiešām ļoti žēl...’’
Viņa pagriezās pret mani un iekliedzās dobjā balsī
‘’Kā tu vēl uzdrošinies ko tādu jautāt!’’
Acis viņai mirdzēja spoži dzeltenas un mutē bija parādījušies ilkņi es pielēcu kājās un kāpos atpakaļ, kamēr viņa nāca uz manu pusi viņa pacēla galvu un dzeltenajās acīs mirdzēja nedabisks ļaunums viņa mani pagrūda un es kritu cauri miglai un lietum. Viņa mani bija izgrūdusi pa logu....


This post has been edited by Karamele: Jun 8 2006, 23:51

[Kazuki]

oho. tas tik ir kaut kas. visai negaidiits notikumu paveersiens. baigi labi. malacis karamel,

[mms61]

Ceru ka staasts sheit nebeigsies!

[Kikio]

Es arī ceru, ka nebeigsies, pārāk aizraujoši ^^. Lai nu kas, bet negaidīti pavērsieni Tev padodas (šodien gribas visus slavēt). Rezumējums - turpini rakstīt tādā pašā stilā, un es turpināšu lasīt .

[Arts]

Your story has a soul.
Patiešām labs pavērsiens ar vilkati,interesanti kas būs tālāk??

[Karamele]

leils paldies par atsauksmēm!!!!:) šis gabaliņš nav garš, jo vakarā biju sliktā omā un gribēju sašķaidīt datoru - nebija iedvesmas

Labi, ka tas bija tikai otrais stāvs un apakšā bija dzīvžogs....es biju knapi pie samaņas un piecēlos kājās lai nokristu bezsamaņā....es pamodos savā istabā un blakus man stāvēja Henrijs un norūpējies lūkojās manī.
‘’Kas ar jums notika?’’
Viņš jautāja. Es zināju, ka nevaru teikt, ka man uzbruka vilkata...
‘’Es izkritu pa logu...’’
Es atbildēju neskatīdamies viņam acīs. Jaunais vīrietis pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm vēl noteikdams
‘’Pārējās meitenes ieradīsies šodien pusdienlaikā, esiet gatava.’’
Tad viņš izgāja pa durvīm atstādams mani vienu. Es nejutu nogurumu tikai biju nedaudz apdauzījusies. Es pielēcu kājās sataisīju matus un saģērbos un metos laukā pa durvīm taisnā ceļā uz bibliotēkas pusi. Es nekad nebiju uz turieni gājusi taču zināju kur tā ir. Uzskrēju elsdama pūzdama uz ceturto stāvu un apstājos lielu divviru tumša ozolkoka durvju priekšā. Uz durvīm bija iegravēti seni raksti un gravējumi. Es uzmanīgi pavēru čīkstošās durvis un nonācu bibliotēkā. Visapkārt valdīja tumšu un nomāktu smaržu mākonis un kaut kas no aizlieguma zīmes. Telpai bija augsti griesti ar skaistiem gleznojumiem un zelta rotājumiem. Gandrīz līdz griestiem visur ar šaurām ejām bija plaukti ar milzu putekļainu grāmatu sējumiem. Paskatījos sienas pulkstenī man vēl bija trīs stunda laika....Labi, ka šinī bibliotēkā valdīja kārtība un visi putekļainie apbružātie sējumi bija sakārtoti alfabētiskā secībā, ātri vien es tiku līdz burtam ‘’V’’ un atradu arī dažas grāmatas par vilkačiem tad apkrāvusies ar grāmatām laipoju uz tuvāko galdu kur sāku tās šķirstīt ik pa laikam uzmezdama aci pulkstenim.

[Karamele]

lūk nākamais gabaliņš

Es sāku šķirstīt biezos sējumus, taču man nācās secināt, ka daudzi no tiem ir man nezināmās valodās. Labi, ka biju mācījusies latīņu valodu un varēju saprast grāmatas latīņu valodā. Es atšķīru nākamo grāmatu, tanī bija zieds...tulpe, tā bija iespiesta starp grāmatas vākiem.
‘’Viņas vienmēr salika grāmatās ziedus...’’
Kāds man aiz muguras teica, es strauji pagriezos gandrīz apgāzdama vairākus sējumus. Cilvēks, kas mani uzrunāja izrādījās kāda sieviete ar pelēkzaļām acīm un valgiem, gariem sarkanbrūniem matiem. Viņai bija smalki sejas vaibsti un lielas mandeļveida acis, kuru skatiens vērtās visai caururbjošs. Mugurā viņai bija viegla satīna kleita sarkanā krāsā ar daudzām lentēm un lentītēm kas laiski un nedaudz pavirši apvija viņas vidukli. Jaunajai sievietei varēja būt ap 20 līdz 25 gadiem. Viešņa apsēdās man blakām un pasmaidīja vieglu smaidu teikdama
‘’Es esmu Saneta, bibliotekāre vai pareizāk šīs bibliotēkās pārzine vai uzraudze. Sen te neviens nav iegriezies.’’
Es pamāju ar galvu un atbildēju
‘’Es esmu Katrīna. Kurš salika šinīs grāmatās ziedus?’’
Viņa iesmējās
‘’Anastasija un Veronika, protams! Šie divi mazie eņģelīši pirms tā negadījuma...’’
Teikuma beigās viņas balss nedaudz aizlūza un viņa nodūra skatienu uz ozolkoka parketu, kas sedza bibliotēkās grīdu.
‘’Jā es zinu...’’
Es noteicu juzdamies nedaudz neiederīga šīs mājas un ģimenes pagātnes bēdīgajā stāstā.
‘’Tu zini?!’’
Viņa nedaudz šokēta pajautāja paceldama galvu, ka sarkanbrūnās šķipsnas noplīvoja vien, tad viņa parupji iesmējās
‘’Un tu vēl esi šeit? Meitenīt tev nav bail?’’
Tad Saneta piecēlās kājās. Viņa bija gara auguma un slaida. Jaunā sieviete piegāja pie loga un atvēra to. Tā kā logs bija diezgan liels viņa apsēdās uz palodzes un izstiepa roku. Drīz vien viņai uz rokas uzlaidās putniņš. Tas bija sarkankrūtītis. Saneta noglaudīja to ar pirkstu. Viņas pirksts nonāca līdz spārnam un viņa izdarīja strauju kustību kas aizlauza putniņam spārnu. Es noelsos vien kad viņa ar knipi aizlidināja putnu lejā no ceturtā stāva.
‘’Pretīgā radība’’
Viņa noteica un pasmīnēja.

[Kikio]

Joprojām intrigas un negaidīti pārsteigumi, tas ir labi Tiešām gribētos uzzināt ko vairāk par šīs ģimenes pagātni. Un kāpēc Saneta tā izrīkojās ar nabaga putniņu? Man viņa palika žēl Enīvei - gaidu turpinājumu!

[Kazuki]

nabaga sarkankruutiitis. labaak buutu kaadu balodi vinja vietaa noknipeejusi.

[mms61]

Pat baloži tam ir par jauku, labaak kautkaadu maitu liju!!

[Kikio]

Maitu lijas tak par lielu

[mms61]

Nekas, Karamele vareetu kautko izdomaat!

[rebel]

hell yeah! nu,Tev fantāzija strādā, karamel! visi tie vardarbīgie pavērsieni.. ooohjaa. tieši tas,kas vajadzīgs, lai stāstiņam piedotu asumu. brīnišķīgi. tā tik turēt!

[Karamele]

liels paldies par vsiem labajiem vārdiem un komentāriem. vai jūs varētu an cilvēki palīdzēt izdomāt stāstam nosaukumu, jo tam vēl tāda nav lūk turpinājums. Atvainojos par kavēšanos, man nebija iepsējas tikt kārtīgi pie datora...tagad saņemos un uzrakstīju

Es turpināju sēdēt un šokā raudzīties un smīnošo sievieti, kura tikko bija nositusi putnu.
‘’ēēē...’’
Es vēlējos kaut ko teikt taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa. Atvēru muti lai kaut ko teiktu taču atkal aizvēru.
‘’Paliec vien te pie saviem putekļainajiem sējumiem...tikai neieklīsti tumšākajās grāmatās kur glabājas patiesība, tā var būt sāpīga.’’
Viņa noteica un vēlreiz pasmīnēja un izslīdēja no telpas viņas soļiem atbalsojoties pret bibliotēkas sienām. Viņa aizcirta durvis atstādama vienu ar grāmatu kaudzi un pašas domām. Tad es atjēdzos un atkal paķēru grāmatu, kuru es sparīgi atvēru un sāku šķirstīt lapaspuses. Ieklausījos un pa atvērto logu atskanēja balsu čalas...man pieleca, ka gandrīz biju nokavējusi pārējo meiteņu ierašanos. Noskrēju lejā pa kāpnēm klupdama krizdama līdz nonācu lejā kur mani jau gaidīja Henrijs.
‘’Jūs kavējaties jaunkundz...’’
Viņš salti izmeta. Es novērsu skatienu no viņa acīm, kamēr durvis atvērās un pa tām ienāca četras meitenes. Pirmā meitene, kas iespraucās pa durvīm izskatījās visai maza auguma apmēram 12 gadus veca ar tumšiem ideāli taisniem matiem un šaurām zaļām acīm un garām skropstām. Viņa bija diezgan bāla un smalka. Otrā meitene, kas iekrita man acīs bija gara auguma rudmate ar auksti pelēkzilām acīm un nedaudz saviebtu sejas izteiksmi. Rudmatei mugurā bija līdz potītēm gara pelēka kleita ar kupliem baltiem apakšsvārkiem. Viņas viduklis bija iežmodzīts korsetē, kas krāsā pieskaņojās kleitai. Tumšmatei bija līdz ceļgaliem gara kupla kleita violetīgā krāsā apšūdināta ar lentītēm visās varavīksnes krāsās. Trešā meitene bija nedaudz apaļīga un ar smaidīgu seju kas staroja priekā, viņai varēja būt apmēram 10 gadu, taču viņa bija visai gara. Ceturtās meitenes seju slēpa pāri acīm novilkta melna cepure ar baltām rišām. Mugurā viņai bija gara melna kleita ar baltām, smalkām mežģīnēm apdarinātu apakšmalu. Kleitas augšdaļa turējās meitenei pie pleciem un melnie mati bija saņemti kā liekas copē zem cepures. Viņas visas ienāca un laikam kā viņām bija teikts aizgāja tālāk uz pusdienu zāli.

[Kazuki]

taa jau labi, bet manam vajag vairaak action. Ceru, ka shis gabalinjsh bija ievads kkam spraigam, baisam un neparedzamam