Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Karamele]

action būs...tagad miera osta uz kādu brīdi. svinot jāņus pēkšņi sagribējās uzrakstīt turpinājumu. varbūt sviestains...kad rakstīju bijus sadzērusies sidru XD izbaudat ja šis gabals ir baudāms...

Es galīgi nesapratu ko man darīt līdz man izpalīdzēja Henrija svētulīgais galvas mājiens. Ieskrēju iekšā pusdienu zālē. Visi sēdēja pie jau uzklāta galda un klusi sačukstējās. Es apsēdos brīvā vietā blakus meitenei ar rudiem matiem kura ņergājās ap jēra gaļas sautējumu. Es klusi nomurmināju
‘’sveiki’’
Taču meitene par manu sveicienu nelikās ne zinis. Centos skaļi neizteikt savas domas un ieēst kaut ko taču ēst man galīgi negribējās...Tad kājās piecēlās Henrijs un teica
‘’Vienā istabiņā dzīvo divas meitenes. Vienkārši atrodi durvis ar savu un vēl viena meitenes vārdu.’’
Tad viņš apsēdās un turpināja mūs visas vērot ar nelielu smīnu z lūpām un es sapratu, ka viņam kaut kas ir padomā un tas kaut kas nevarēja būt nekas labs. Piecēlos no galda un nometu salveti uz sava šķīvja un visu skatienu pavadīta izgāju laukā. Aizvēru durvis un atspiedos pret tām izbaudīdama vēso sienu patīkami atvēsinām manu nedaudz dunošo galvu. Sāku iet uz savas istabas pusi, kad biju pārliecināta, ka mani zālē vairs nedzird es sāku skriet. Kad biju nonākusi pie savas istabas secināju, ka uz durvīm ir parādījusies kāda plāksnīte ar diviem vārdiem. Viens bija mans vārds un otrs bija vārds Finella. Nevarēju iedomāties kurai meitenei varētu būt šāds vārds, taču pagaidām man bija pilnīgi vienalga. Kad es uzmanīgi pavēru durvis mani gaidīja pārsteigums. UZ vienas no gultām sēdēja meitene ar gariem nedaudz cirtainiem koši melniem matiem un melnu kleitu ar baltām rišām. Viņas mati, kas iepriekš lejā zālē bija sataisīti copē tagad bija izlaisti. Viņa paskatījās uz mani un varēju redzēt acis, kuras iepriekš bija slēpusi cepure, kas tagad bija uzlikta uz gultas malas.
‘’Sveicināta es esmu Finella.’’
Viņa diezgan stīvi un oficiāli mani sveicināja. Es strupi pamāju ar galvu un atbildēju
‘’Mani sauc Katrīna prieks iepazīties.’’
Apsēdos uz savas gultas u apgūlos nemanāmi vērodama meiteni kas nesen bija kļuvusi par manu istabas biedreni. Viņa izskatījās aizdomīga, vismaz man tā likās taču kas nu lai sazina kāda šai meitenei pagātne kāda nākotne...viņa pagrieza galvu tā ka no mana skatu punkta viņa bija tieši profilā un es pamanīju viņas ausis...tās bija diezgan garas un spicas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu – viņa bija elfa.
‘’emm...Finella atvaino, bet vai tu...’’
Es nezināju kā lai viņai to pajautā taču viņa diezgan saprotoši pasmaidīja un teica
‘’jā es esmu elfa.’’
Man likās, ka šī pasaule iet uz galu...vilkači, elfi eņģeļi...kas būs nākamais?
‘’varbūt pastāsti kaut ko par sevi’’
Es jautāju piesliedamās gultā sēdus. Parasti es nebiju pieradusi ar cilvēkiem iepazīties taču šoreiz es to neierastā kārtā darīju.

[Kazuki]

izskataas, ka lielais asinjainais actions vairs nav taalu yay drukaaa tik!

[Karamele]

cilvēki neesat takš tik ļauni, iekomntējiet ar takš *snuggle, snuggle T.T
Te turpinājums...
‘’Par mani nav daudz ko stāstīt...’’
Viņa pasmaidījusi teica taču kad atvēra muti lai turpinātu savu sakāmo atskanēja nelāgs krakšķis no griestiem. Tajos bija parādījusies plaisa...līdz ar milzīgu troksni no griestiem mūsu istabā uz grīdas nokrita meitene. Es atcerējos viņu no apakšstāva, viņa bija pirmā meitene ko pamanīju. Mugurā viņai bija ceriņkrāsas naktskrekls taču no diezgan dziļas brūces plecā ritēja asinis krāsodama paltraku sarkanā krāsā. Mati krita pāri viņas sejai līdz nepazīstamā viešņa pacēla galvu un noteica
‘’nezināju, ka sanāks tik iespaidīgi...’’
Es, protams, biju šokā, jo tikko manas istabas griestos bija ielūzusi man tik tikko pazīstama meitene...
******
Henrijs vēl arvien stāvēja lejā ēdamistabā pie sevis klusām smejoties un paklusām sarunājoties ar sievieti kas stingi sēdēja krēslā viņam blakus
‘’Interesanti, cik ilgs laiks paies, kamēr viņas viena otru iznīcinās...kā tu domā Marieta kura būs pirmā?’’
Sieviete, kuru acīmredzot sauca par Marietu pacēla galvu un pasmīnēja
‘’Gan Veronika to nokārtos, tikai izdomā kā izvilināt pirmo skuķi pie viņas. Starp citu, kura ir kura un kā tas meitenes sauc?’’
Henrijs nopūtās un turpinājis ar acīm raudzīties tālumā. Tad viņš pēc nelielas pauzes teica.
‘’ Meitene, kurai ir sešpadsmit, kura ir vecākā ir arī visstiprākā un par viņas ierašanos te man bija visvairāk bail, viņa pēc plāna pašlaik atrodas istabā ar mūsu mazo draudzeni Katrīnu. Ir arī Efija tā mazā meitene, kurai ir divpadsmit, viņai pašlaik vajadzētu būt ielūzušai Finellas un Katrīnas istabas griestos. Ir arī četrpadsmit gadīgā rudmate Envīne, viņa ir vienkārši nejauka un mums jārūpējas lai viņa izdzīvotu līdz beigām. Desmit gadīgā meitene ar brūnajiem matiem, tā, kura ir diezgan apaļīga, viņas vārds ir Tifānija nespried pēc viņas izskata un vecuma viņa ir diezgan spēcīga un var sagādāt nepatikšanas kādam no mums, viņa ir ļoti okšķerīga. Tas nu arī viss, mūsu mazā kavalērija kas uzrīkos te grautiņu un asinspirti...’’
Viņš pabeidza savu sakāmo ar velnišķīgu smīnu uz lūpām.
‘’Es iziešu, nebūšu atpakaļ ap vieniem naktī...’’
Henrijs noteica un piecēlās.

[Kazuki]

jaa, neesiet ljauni, atbalstiet jaunos talantus cilveeki!
bwaaa.... ko tu neteiksi! tad nugan vinjai labais "sargenjgjelis".
bet man jau patiik taas asinjainaas ainas taa vai taa :3

[Kikio]

I'm back!
Nu, ko lai saka par turpinājumu - izskatās pēc pamatīgas intrigas + nepatikšanām, kurās manīgā autore ievilkusi savus varoņus. Un tieši tas man patīk - darbība. Nav tukšas pļāpāšanas (tas ir mans lauciņš ). Rezumējums - ļoti patīk, nevaru vien sagaidīt, kas būs tālāk. Asinis, lūdzu!

[Tomoko]

WoooW..diezgan iespaidīgi... Gribu gribu turpinājumu!!!! ^^

bwaaa.... ko tu neteiksi! tad nugan vinjai labais "sargenjgjelis".   

Tur es Tev totāli piekrītu...

[mms61]

Meroko is hungry for MORE!!! Shaa!

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Godīgi atzistu ka cītīgi sekoju jau kādu laiku šim stāstam. Tā kā kļūdu meklēšana nav manā garā, baudu katru reizi. Un varu nomierināt nervus uzreiz nekas nav lecis acīs. Gaidu turpinajumu.^^

[rebel]

brīnišķīgi,brīnišķīgi,man asinis patīk,patīk asssinis,aaaaasinis,assssinis.. lālālalā.. *turpina dziedāt un virpuļot pa istabu*

bet,karamel,man jāatzīst,ka Tev patiešām izdodas uzturēt noskaņu un spriedzi, action jauki savijas ar mierīgiem un mānīgi mierīgiem brīžiem.. burvīgi. galvenais,turpini,Tev taču jau ir tik daudz fanu, un Tu taču negribēsi viņiem atņemt lasīšanas prieku?
uii,es nevaru vien SAGAIDĪT,kad un KĀ viņas sāks viena pret otru cīnīties vai kā citādi..

[Karamele]

ak jūs asinskārie...ļoti atvainojos par turpinājuma kavēšanos, bija jāraksta diplomdarbs, reizēm ir sods ka tu ātri raksti tad tavi senči piespiež tevi drukāt visu dienu...nu te ir turpinājums sviests ne?

‘’Emmm, mani sauc Efija. Es esmu iebrukusi jūsu griestos...jo emm...es to nezinu...’’
Meitene noteica pieceldamās kājās un apskatīdama savus ievainojumus un cik nopietni tie ir.
‘’Labi man laikam būs jāiet. Jā neiebildīsit izmantošu durvis.’’
Viņa iesmiedamās vēl piebilda un izkātoja laukā pa durvīm. Es palūkojos uz Finellu, mēs abas bijām šokā un tad sākām skaļi smieties un izskrējām laukā no istabas, lai aplūkotu dārzu.

***
Efija izgāja laulā no istabas lai dotos laukā. Nonākusi hallē viņa sastapa kādu meiteni. Viņai bija tumši pagari mati, acis nevarēja redzēt, jo mati tās aizsedza. Meitene pacēla galvu un teica
‘’Sveika, gribi lai es tev parādu dārzu?’’
Efija biju pārsteigta, ka nebiju redzējusi šo meiteni pie galda taču tad nodomāju, ka tā droši vien ir kāda mājas iemītniece un pamājusi ar galvu teica.
‘’Jā labprāt.’’
Meitene pasmaidīja nedaudz vairāk neganti nekā priecīgi un teica
‘’Nu tad iesim, Efij. Ja, kas mani sauc Veronika.’’
Efija nodomāja labāk nejautāt kā šī nedaudz dīvaina meitene zina viņas vārdu. Abas meitene kopā izgāja laukā pa lielajām divviru durvīm. Efija un Veronika noskrēja lejā pa saules lāsumiņu izraibinātajiem pakāpieniem. Visu dienu abas meitene pavadīja kopā gan runādamas par savu pagātni un sapņiem. Taču radās problēma, lai cik nejauka un ļauna Veronika varēja būt, viņa nespēja nonāvēt cilvēku, kas bija kļuvis par viņas draugu...
Sāka krēslot, Efija ar Veroniku sēdējā nelielā priežu birzī.
‘’Šī diena bija patiešām jauka’’
Noteica Efija smaidīdama nenojauzdama neko...
‘’jā...’’
Veronika klusi atmurmināja un viņas skatiens drudžaini pievērsās debesīm, tās bija pilnas tumšu mākoņu lēveru. Sāka celties arī migla. Veronika nopūtās un teica
‘’es sapratīšu, ja tu mani ienīdīsi, bet man tev jāpasaka...’’
Viņa saraustīti ievilka elpu un pabeidza teikumu
‘’es esmu vilkata.’’
Viņas skatiens piebērušās zemei, bet tā kā Efija klusēja viņa turpināja
‘’Tu man tik ļoti atgādini manu māsu, viņa bija tik dzīvespriecīga un reizē drosmīga.’’
Viņa ar plaukstām aizsedza seju un tagad viņas balss skanēja apslāpēta caur elsām.
‘’es negribēju nevienam nodarīt pāri, bet viņi mani piespieda.’’
Viņa pacēla acis uz Efiju kura turpināja sēdēt līdz klusi teica
‘’Es tevi neienīstu...man patiešām ļoti žēl...’’
Veronika pasmaidīja taču tad uz mirkli laukums, kurā viņas sēdēja kļuva gaišās, mēnesgaisma to pielēja kā ar ļaunu vēstoši neapturamu straumi. Viņas acis paskatījās augšup un viņa pietrausās kājās
‘’bēdz, bēdz projām...’’
Viņa vēl skaidri noteica taču tad izdvesa skaļu kliedzienu, kas atbalsojās tālumā. Meitene saļima uz ceļgaliem un smagi elpoja. Viņas mugura izliecās un uz tās parādījās kūkums, auga arī viņas rokas un kājas saplēzdamas apģērbu kas viņai bija mugurā. Veronika smagi elpodama bija četrrāpus līdz izdvesa ausis plosošu kaucienu uz mēness apaļo ripu. Taču Efija nebija pakustējusies ne par soli, viņa no šoka bija paralizēta. Vilkata piecēlās un pagrieza šerminošo purnu pret pārbijušos meiteni. No atņirgtajiem ilkņiem pilēja siekalas, bet dzeltenās acis ļauni spīdēja. Efija izgrūda skaļu kliedzienu, bet vilkata viņu ar priekšķepu notrieca guļus, no meitenes deniņiem sāka tecēt asinis u viņa piespiedās ciešāk pie koka. Vilkata pielieca tuvāk savu purnu pie meitenes un uz mirkli acīs pavēdīja cilvēcība, taču tā pazuda tikpat ātri cik uzradusies. Viņa atņirdza ilkņus un koda juzdama Efijas krūšu kurvi zem ilkņu spiediena salūstam. Viņa neatlaida ilkņus un vēl knapi dzīvo meiteni sāka plosīt tā, ka visi koki un meža grīda bija nošķiesta ar šīs nevainīgās dvēseles asinīm. Viņa atlaida nedzīvās miesas un nokrita uz ceļgaliem atkal pārvērzdamās par meiteni. Tā kā drēbes bija saplīsušas viņa bija pilnīgi kaila un notašķīta ar Efijas asinīm. Viņa palūkojās uz savu mirušo draudzeni un sāka bezspēcīgi raudāt. Vakars bija ļoti auksts vasarai, līdz sāka līņāt ass, smalks un auksts lietus. Veronikas pirksti pieskārās zemei un ieurbās tanī ar nagiem un sāka rakt zemi. Viņa raka ļoti ilgi līdz pārsalušie pirksti sāka asiņot. Viņa raka, kamēr viņa vairs neuzjuta nedz savus ceļgalus nedz pirkstus. Bija pagājušas vairākas garas stundas un vēl arvien valdīja tumsa un visu bija apņēmusi migla. Meitene ar saviem nosalušajiem pirkstu galiem aizdarīja Efijas acis, kas bez dzīvības dzirksts raudzījās tālumā. Viņa uzmanīgi paņēma rokās viņas līķi un ielika to sevis izraktajā kapā. Tad viņa atkal aizraka to ciet un tad nosalusi un pārgurusi nokrita uz svaigi uzirdinātās zemes kalniņa. Lietus turpināja gāzt kā ar spaiņiem noskalodams no viņas miesas netīrumus un asinis, taču tas nespēja aizskalot viņas jūtas un domas, kas plosīja viņas sirdi un prātu...

[Kazuki]

shausmiigi labs un juutu paarpilns gabalinjsh un pats galvenais BEIDZOT ASINIS!!! XD man jau patiik, lai gan buutu stiliigaak, ka elfiju buutu nogalinaajusi kaada istabas biedrene nevis veronika, bet tas taa. siikums.

[Tomoko]

Really good! ^^ Hmm.. kaila un ar asinīm?.. Gadījumā Elfen Lied nepārskatījies? XDD
Anyway, gaidu tur-pi-nā-ju-mu~!

[Karamele]

hmm istabas biedrene...tā ir ideja
vispār nē to rakstot prātā nebija ne smakas no Elfen Lied
te turpinājusm, varbūt īss, bet turpinājusm... *es palaižos slinkumā*


Henrijs stāvēja tanī pašā istabā kur parasti un pašlaik stāvēja pie loga un teica.
‘’hmmm, veronika savu darbu padarīja taču nekvalitatīvi, proti, tanī iejaucās personiskas jūtas. Nākamo darbiņu man vajadzēs izdarīt vienam.’’
Viņš nopūtās un atlaida aizskaru stūri, kuru turēja rokās.
‘’Kā tu domā, kura būs tā laimīgā?’’
Viņa sejā sakot šo teikumu parādījās tā pati asinskārā izteiksme, kas vērta viņa glītos vaibstus visai samocītus.
‘’Man ir tikai 23 gadi, Marieta, saki man vai šī pasaule nav samaitāta?’’
Henrijs noteica un izgāja no telpas neaizmirsdams aizcirst durvis.


***
Bija pirmdienas rīts. Visas meitenes izņemot Veroniku un Efiju sēdēja pie galda un ēda brokastis. Kaut gan no malas viss likās mierīgi, ik pa brīdim klusumu pie galda pāršķēla satrauktu čukstu viļņi. Visi, kas sēdēja pie šī galda nezināja kas ir noticis ar Efija, ja nu vienīgi izņemot vienu personu – Tifāniju. Viņa sēdēja stingi saņēmusi rokās dakšiņu un cieši sakniebusi lūpas lai meitenes pļāpīgais raksturs nepieļautu šo drausmīgo baumu izplatīšanos. Kad visi piecēlās no galda Tifānija necenzdamās pieklājīgi uzkavēties lai pateiktu paldies par maltīti, bet gan izmetās no telpas un uz pilnīgu dullo sāka skriet pa gaiteni. Viņa nonāca vietā kur pretim vērās strupceļš. Te pēkšņi kāds aizspieda meitenei muti ar roku un sagrāba aiz kakla. Aiz viņas stāvēja Henrijs...Meitene ieraudzījusi sava sagūstītāja seju centās iekliegties vai darīt kādam zināmu par to cik nejaukā situācijā viņa pašlaik atrodas. Jaunais vīrietis spēcīgi atsita meitenes galvu pret ķieģeļu sienu, gar meitenes pieri notecēja tērcīte asiņu un viņa sabruka uz grīdas zaudējusi samaņu. Kad viņa pamodās meitene atradās pavisam šaurā vietā kur ļoti minimāli, bet piekļuva gaiss. Viņa bija iemūrēt šī gaiteņa strupceļa sienā, taču no sienas laukā karājas viņas plauksta.

[Tomoko]

...Tas Henrijs ir ļauns..o.ō Mūrēšana sienā...hmm.. izklausās intriģējoši. Un nākošoreizi, lūdzu lielāku turpinājumu, ne? ^^

[Isabel Carmin fon Edelhain]

Mm..... Interesanti no kurienes tādas idejas, bet man patik. Gribētos turpinajumu.