Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[kahi]

nu gan gredzena paveelnieks..lai gan tur nebija puukji... šaderots izklausaas peec saurona, goblina ala - peec trakteriisha'' spraunais ponijs'', bet karsh - peec kara starp orkiem un cilveekiem (virspuseeji runaajot)!!!!!!!!!!!!!! tachu nesaku, ka viss ir jau dzirdeets! dazas vieta ir patieshām labas... turpini, luudzu!!!
p.s. neaizmirsti nenogalinaat puukjus!!!

[Kikio]

Es jau pašā sākumā pieļāvu, ka lasītājiem radīsies dažādas asociācijas, bet gribu teikt vienu - viss ir no manis! Un vēlreiz atkārtošu - ļoti daudzās mūsdienu fantasy grāmatās ir kaut kas no Tolkīna (viņš kā nekā ir šī žanra aizsācējs). Man prieks, ka kādam patīk, un es pieņemu kritiku, tikai tas nav pat domāts lidzīgi "Gredzenu pavēlniekam". Par pūķiem - man tie vienmēr ir patikuši un tāpēc nolēmu beidzot par tiem kaut ko arī uzrakstīt, jo tie sen nekur nav manīti. Lielākajā daļā šādu romānu, kuru darbība notiek citā pasaulē, viena no galvenajām tēmām ir cīņa starp labo un ļauno, un bieži vien neiztikt arī bez kara. Un vēl viena piebilde - rīt jūs varat cerēt uz turpinājumu

[Kazuki]

shoreiz piekriitu tigrai 2 par poteru interesantaak

[Kikio]

Tiešām priex, ka kāds lasa! Un es nebiju gaidījusi tik labu vērtējumu! Paldies! Un te - turpinājums...


Es ļoti atvainojos, kungi, - viņa dusmīgi sacīja, nostādamās pie viņu galdiņa un iespiezdama rokas sānos, - bet, manuprāt, jums nav nekādu tiesību tā runāt par Ortaki!
Visi trīs vīri izbrīnīti pacēla galvas. Vēl jo vairāk viņus pārsteidza tas, ka runātāja izrādījās jauna meitene. Kimiko samiedza acis šaurās spraudziņās, kad pamanīja viena vīra sejā iezogamies zobgalīgu izteiksmi.
- Jums nav nekāda iemesla smieties! – viņa nikni paziņoja. – Jūs šeit tiekat laipni uzņemti, neviens jūs nedzen projām, bet jūs atļaujaties to uztvert kā kaut ko pašsaprotamu un pie tam vēl ņirgāties?! Jums laikam nekas nav zināms par pieklājību! Jūs neesat nekas vairāk kā rupji, savtīgi, izlepuši, pretīgi...
- Pietiks, meitēn, - vīrs pelēcīgajā apmetnī iestarpināja. Kimiko negribēja viņam padoties, taču, tā kā viņai bija aptrūkušies piemēroti vārdi, neatlika nekas cits kā apklust un turpināt viņus apšaudīt ar svilinošiem skatieniem.
- Nostilam taisnība, - sēcošais pievienojās. – Man žēl, ka tik neapdomīgi izrunājāmies par tavām mājām.
- Jā, - tas, kurš bija runājis pirmais, piemetināja. – Atvaino. Kā tev vārdā?
- Kāda jums daļa? – Kimiko ieņēma aizsardzības pozīciju. Vecāki viņai bija mācījuši neielaisties ar svešiniekiem un viņa to vienmēr paturēja prātā. Nevarētu teikt, ka meitenei būtu bail no šiem trim vīriem, taču arī īsti droši viņa nejutās.
- Nevajag jau uzreiz tā, - tas, kuru sēcošais bija nosaucis par Nostilu, labsirdīgi iesmējās. – Mēs tev neko ļaunu nevēlam, tikai gribam zināt, cik daudz tu dzirdēji.
- Kaut ko par magu ordeņa galvu, neko vairāk, - Kimiko sameloja. – Un to, kā jūs apvainojāt manas mājas. – Viņa droši skatījās pretī Nostilam, kurš likās viņu novērtējam. Kad viņa pelēkās acis sastapās ar meitenes smaragdzaļajām, viņa piepeši sajutās neomulīgi.
- Ja jums nav iebildumu, es tagad iešu, - Kimiko paziņoja, rūpīgi noslēpdama savas aizdomas. – Vēl daudz darāmā. – Meitene pagriezās, lai dotos projām, taču sēcošā vīra balss viņu apstādināja.
- Pagaidi, meitēn, - viņš uzsauca. – Mēs joprojām nezinām tavu vārdu.
- Un neuzzināsiet arī, - Kimiko par plecu atsaucās. – Svešiniekiem tas nav jāzina.
- Tev nevajag no mums baidīties, - Nostils iedrošinoši sacīja, sapratis viņas piesardzības cēloni. Kimiko pagriezās pret viņu.
- Un kurš tad teica, ka es baidos?
- Neviens, protams, ka neviens, - pirmais runātājs pasteidzās atbildēt. Nostils viņam veltīja īsu, zīmīgu skatienu.
- Argo, nemaisies.
Par Argo nosauktais kaut ko nopurpināja sev zem deguna, bet neiebilda. Kad viņš apklusa, Nostils no jauna pievērsās Kimiko.
- Tātad tu šeit dzīvo, pareizi?
- Jā, - meitene mazliet saspringti atbildēja, brīnīdamās, kāda gan jēga no šī jautājuma. Tikmēr Nostils atkal ierunājās.
- Un cik ilgi, ja nav noslēpums?
- Septiņpadsmit gadus, - Kimiko atteica, nu jau galīgi apjukusi. Dzirdot šos vārdus, Nostils domīgi pamāja ar galvu, sēcošās balss īpašnieks klusi noklepojās, bet Argo nomurmināja kaut ko līdzīgu “Viss sakrīt”.
- Nāc, apsēdies, - sēcošais paaicināja, norādīdams uz brīvo vietu sev blakus. Kimiko pat nepakustējās.
- Es labāk pastāvēšu.

[silk]

Man patīk šī nodaļa: teksts ir saistošs, rindiņas lasās ātri. Īsts fantasy story...tā tik turpini...nešaubos, ka nākošā nodaļa būs vēl labāka ^^ Kurš tēls no stāsta tev pašai vislabāk patīk? ~

[Kikio]

Man pašai vistuvākā ir pati Kimiko un daži no tiem tēliem, kas vēl tikai parādīsies...

[silk]

Man tā liekas, ka rakstniekam vienmēr ir grūti kādu varoni neiemīlēt. Saka, ka rakstniekam stāsts ir jāraksta tā, lai pret tēlu viņš neizjustu personīgas simpātijas un nepieķertos tam ^^
Jābūt arī iztēlei(tā gan tev laikam ir ), jo fantāzijas pasauli nemaz nav tik viegli izdomāt, veiksmi! ~

[kahi]

nuu..jaaaa...kaut kas tur patiešām ir... vēlētos palasīt arī visu pārējo... šis gabaliņš atšķīrās no pārējiem, bet tikai pozitīvā iezīmē (lai gan negribu tevi pārāk salielīt - tu vēl veri nokrist no viļņa, bet, ja dēlis turēs, tad viss var snākt vienkārši lieliski!!!!!)

[Kikio]

--> to Kahi: tad jau būs jāpacenšas no tā dēļa nenokrist!
Iztiksim bez gariem ievadiem... turpinājums! Nu sanāca tāds pagarāks, bet ceru, ka derēs!


- Kā vēlies, meitēn, - sēcošais novilka, izskatīdamies nedaudz vīlies, tomēr ātri vien to noslēpa. – Tātad septiņpadsmit gadus, tu saki?
- Tieši tā, - Kimiko pamāja. – Kas tur tik īpašs?
- Nekas, tāpat vien, - Argo atteica, likdamies mazliet sanervozējies.
- Jūs... – Kimiko rūpīgi apsvēra katru vārdu, - jūs runājāt par karu un pieminējāt Šaderotu. Vai tā ir taisnība?
- Tu dzirdēji visu sarunu, vai ne? – Nostils smaidot vaicāja. Kimiko nedroši pasmaidīja pretī.
- Mhm, - viņa mazliet vainīgi novilka.
- Tu esi ziņkārīga, meitēn, - sēcošais secināja. – Tevi interesē tas, kas notiek plašajā pasaulē, ja?
- Jā, - Kimiko godīgi atbildēja. Tagad viņa no vīriem vairs nebaidījās. Tā vietā meitene jutās ļoti ieintriģēta. – Līdz šejienei nenonāk daudz ziņu, tikai šādas tādas baumas. No kurienes jūs esat?
- No tālienes, - Argo mīklaini sacīja.
- Neklausies viņā, - sēcošais pārtrauca biedru. – Mēs nākam no Izendūmas.
- Dzirdēts nosaukums, - Kimiko domīgi noteica.
- Tā vajadzētu būt, - Nostils pasmaidīja. – Izendūma atrodas pašos Iridiānas dienvidaustrumos, tālu no šejienes.
- Un kāpēc jūs esat šeit ieradušies? – Kimiko ziņkārība tomēr nēma virsroku un viņa apsēdās uz koka sola gala blakus sēcošajam.
- Tikai pārlaist nakti, - Argo atteica. – Mēs jau vairākas dienas bez pārtraukuma neko citu nedarām kā vien ejam, un pat mums tas ar laiku kļūst nogurdinoši.
- Ja jau “pat jums”, tad kas jūs esat? – Kimiko ieinteresēti pajautāja. – Klejotāji?
- Tie mēs patiesi esam, - Argo apstiprināja. – Tu esi īsta gudriniece.
- Izendūmas valdnieks mums lūdza izpalīdzēt un nogādāt ziņu elfiem, - Nostils piemetināja. – Un, tā kā mēs jau tāpat gājām uz to pusi, tad piekritām.
- Tātad tiešām būs karš? – Kimiko satrakti vaicāja. Sēcošo (viņa vārds bija Rems) meitenes aizrautība šķita uzjautrinām.
- Uz to pusi jau velk, - viņš attrauca, iedzerdams pāris malkus alus no koka kausa. – Nav zināms, kad tas sāksies, ja vispār sāksies, bet visi gatavojas.
- Un pareizi dara, - Argo piebilda. – Ja Šaderots mūs pārsteigs nesagatavotus, beigas būs visiem.
- Mjā, tas tiesa, - Nostils novilka, lēnām malkodamsalu un par kaut ko domādams. – Tomēr, ja izdotos savākt papildspēkus arī no Rietumiem, no Savvaļas zemēm, tad vēl varētu cerēt uz puslīdz labvēlīgu iznākumu.
- Es dzirdēju jūs pieminam Pušsnaku, - Kimiko atcerējās. – Viņš ir troļļu karalis?
- Pareizi, - Rems pamāja. Argo palaida lielo smējienu.
- Bet tikai tāpec, ka viņam pieder lielākā vāle, kāda jebkad redzēta, - viņš, joprojām smiedamies, izstomīja. – Tā arī viņš tika pie sava otrā vārda – Dzelzsvāle. Kamēr neviens neuztaisīs lielāku, Pušsnaks varēs dzīvot bez baiļu. Tādi, redz, tie troļļu likumi.
- Un kurā pusē viņš ir? – Kimiko turpināja iztaujāšanu.
- Ja tu klausījies uzmanīgi, tad pati jau zini atbildi, - Nostils pasmīnēja. Labam spiegam jāprot uztvert visus sīkumus, tā ir pirmā mācība, kas tev jāapgūst.
- Jūs... – Kimiko aizdomājās, - jūs paši īsti nezinājāt. Vai tā bija?
- Atmiņa gan tev neklibo, - Rems paslavēja. – Par viņu klīst visdažādākās baumas un ir grūti saprast, kuras ir patiesība un kuras – tīrās blēņas. Viennozīmīgi labāk būtu, ja Pušsnaks nolemtu patēlot varoni, ne ļaundari. Troļļi ir prasmīgi karotāji un lieliski apietas ar dažādiem ieročiem.
- Tāpat kā dēmoni, - Argo piemetināja.
- Tiesa kas tiesa, - Rems sadrūma.
- Kas īsti ir ar viņiem? – Kimiko gribēja zināt. – Jūs par viņiem runājat kā par nodevējiem...
- ... kas viņi arī ir, - Argo pabeidza.
- Vai tad ir tik ļauni?
- Neesam bijuši pie viņiem to pajautāt, - Nostils nosmīnēja. – Tomēr vēl nekad dēmoni nav nākuši palīgā cilvēkiem un es šaubos, vai šī reize būs izņēmums. Viņus vairāk vilina tā vara, ko piedāvā Šaderots.
Kimiko samirkšķināja acis.
- Man likās, ka varaskarākās būtnes pasaulē ir cilvēki.

[kahi]

kruti (protams, veel jo projaam paviid eenas no gredzena paveelnieka, bet tas tikai ļauj saliidzinaat..) sarunas labi izplaanotas, nav liekas murmuleeshanas...patiik...turpini, droši!!!

[Kikio]

Paldies! Tas laikam nozīmē, ka nevajadzētu nekur pazust...


- Savā ziņā tā ir, - Rems piekrita, - tomēr, ja runa ir par varu, dēmoni ir daudz bīstamāki. Redzi, ja liels spēks nonāk cilvēka rokās, viņš to pirmām kārtām izmantos savam labumam – vismaz vairumā gadījumu. Bet ar dēmoniem ir savādāk. Viņi nav apveltīti ar cilvēciskām jūtām un tālab neprot apstāties, lai nenodarītu neatgriezenisku ļaunumu. Dēmons ies līdz galam, lai kāda arī būtu cena.
- Tad iznāk, ka dēmons ir tāds pats kā izmisis cilvēks, - Kimiko domīgi bilda. – Viņiem abiem nekā vairs nav, un ir vienalga, pie kā iesāktais novedīs.
- Jā un nē, - Nostils atbildēja. – Izmisis cilvēks, lai arī mazāk, tomēr ir spējīgs sajust, kad laiks atkāpties, taču dēmoniem apkārtējie nerūp. Viņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar citiem. Patmīlīgi, nodevīgi un bezjūtīgi – lūk, kādi viņi ir.
- Bet varbūt tāds uzskats par viņiem ir izveidojies tikai tādēļ, ka neviens viņus nepazīst tuvāk? – Kimiko dedzīgi iebilda. – Cilvēks baidās no tā, ko nepazīst. Tad vai nepastāv iespēja, ka dēmoni mums liekas tādi tikai tāpēc, ka mēs par viņiem tikpat kā neko nezinām?
- Tu runā ļoti pārliecinoši, - Nostils atzina. – Var jau būt, ka tā ir. Bet Lielo karu laikā dēmoni nostājās Šaderota pusē. Kāpēc gan lai kaut kas būtu mainījies?
- Varbūt Šaderots viņiem neatstāja citu iespēju? – Kimiko ieminējās. – Varbūt viņš viņus piespieda sev pakļauties?
- To neviens nezina, - Rems noteica. – Un neviens arī neies to pajautāt dēmoniem pašiem.
- Un tomēr, - Kimiko nelikās mierā, - varbūt ir vērts lūgt palīdzību arī viņiem? Ja viņi izrādās Šaderota ienaidnieki, tad jau sanāk, ka viņi ir mūsu draugi, vai ne tā?
- Pareizi, meitēn, - Nostils piekrita. – Tikai jāsadzen rokā kāds drosminieks, kurš būtu gatavs uz turieni doties. Ziemeļu mežs ir nelāga vieta.
- Es varētu to izdarīt, - Kimiko paziņoja. – Man no dēmoniem nav bail.
- Tu? – Argo pacēla galvu. Arī Rems un Nostils meiteni vēroja; viņu sejās skaidri varēja lasīt pārsteigumu. – Tu taču to nedomā nopietni?
- Domāju gan, - Kimiko palika pie sava. – Ja tikai zinātu ceļu, es turp aizietu.
- Viena pati? – Nostils neticīgi jautāja. Meitene dzelžainā pārliecībā pamāja.
- Ja vajadzētu, tad jā.
- Tev drosmes netrūkst, - Rems atzina, - bet pie dēmoniem gan mēs tevi nesūtīsim. Kad atgriezīsimies Izendūmā, parunāsim par tevis teikto ar valdnieku. Varbūt ir vērts pamēģināt.
- Jauki, - Kimiko nopriecājās, ka vismaz kāda viņas ideja izrādījusies noderīga. Tajā brīdī no dibenistabas atskanēja tēva sauciens:
- Kimiko! Nāc man te mazliet palīgā!
- Man jāiet, - meitene negribīgi piecēlās un uzsmaidīja sarunu bierdiem. – Bija patīkami iepazīties. Es priecātos, ja jūs atceļā vēlreiz apciemotu Ortaki. Jūs būsiet laipni gaidīti.
- Mēs labprāt šeit atgriezīsimies, - Nostils atsmaidīja.
- Jā, - Rems viņam pievienojās. – Šeit ir vislabākais alus, kādu jebkad esmu baudījis.
- Tiesa kas tiesa, - Argo piekrita. – Sit pušu pat Izendūmas meistarus.
- Tas ir liels pagodinājums manam tēvam, - Kimiko atteica. – Nodošu viņam jūsu labās atsauksmes.
- Kimiko! Kur tu paliec?!
- Nu tad sveiki, - meitene pamāja vīriem un aizsteidzās uz istabiņu, kur viņu gaidīja Tongu. Un viņš nebija viens.
- Kimiko, zintniece vēlas ar tevi runāt, - tēvs paskaidroja, redzot meitas pārsteigto seju.
- Ne jau es, - sirmā sieva attrauca, sakārtojot uz pleciem sūnzaļo lakatu. – Īstais viesis gaida manā mājā. Seko man; viņš teica, ka tas esot svarīgi.

[Kazuki]

mmm man ljoti patiik. te vienkaarshi visi komentaari ir lieki.

[kahi]

nu, sarunas, sarunas...tas der vien mob. telefona reklaamai!!! vairaak actiona! paldies, ka nebija lieku vaardu!! atvieglo dzīvi!

[Kikio]

Līdz actionam vēl jāpagaida, bet kur tad bez tā Par visu jau ir padomāts! Un mēs turpinām...


Otrā nodaļa

Kimiko bez ierunām devās līdzi vecajai zintniecei. Meitene zināja, ka viņa reti pamet savu namu un tas, ka viņa bija ieradusies, nozīmēja, ka noticis kas patiesi svarīgs. Viņa tikai nespēja iedomāties, kas varētu būt viesis, kas vēlas ar viņu runāt. Turklāt pēc zintnieces intonācijas varēja spriest, ka tas ir ārzemnieks, pie tam augstas kārtas. Tas iedzina Kimiko pilnīgā neziņā. Ar ko gan viņa pēkšņi kļuvusi tik nozīmīga, ka...
- Klāt esam, - zintniece paziņoja. Meitene, iztraucēta no pardomām, strauji pacēla galvu un ieraudzīja necilu būdiņu, kuras jumtu sedza salmi. Tai bija neliela veranda, tikpat krēslaina kā viss nostūris, kurā namiņš bija uzbūvēts. Būtībā tas ne ar ko neatšķīrās no citu Ortaki iedzīvotāju mājām, ja nu vienīgi ar to, ka tā priekšā dobēs zaļoja dažādi dīvaini augi un to apjoza augsts, kupls dzīvžogs. No apdrupušā akmens skursteņa cēlās sīka pelēkbaltu dūmu strūkliņa – pavisam neraksturīgi gadalaikam.
- Nāc nu, -večiņa vedināja, pirmā ieiedama pa vārtiņiem un pa taciņu dodamās uz mājas pusi. Kimiko viņai sekoja, juzdama bērnišķīgu vilšanos. Viņa nekad nebija spērusi kāju zintnieces īpašumā un visu laiku bija turējusies pie Vaši tētiņa pasaku ieaudzinātā uzskata, ka zintnieču un raganu mājas mēdz stāvēt uz vistas kājas un tajos viss ir apburts, taču šeit nemanīja pat melnu kaķi. Meitene klusiņām nopūtās un sekoja namamātei, atmezdama visas cerības ieraudzīt kaut ko maģisku.
- Ej iekšā, - zintniece sacīja, pavērdama mājas durvis. – Vinš noteikti vēlēsies runāt ar tevi zem četrām acīm.
Kimiko neko neatbildēja, tikai uzmeta vecajai sievai aizdomīgu skatienu un tad spēra kāju pāri viņas nama slieksnim, atstājot zintnieci ārpusē.
Būdiņas iekšiene bija krēslaina. Tajā bija viena istaba, taču pat no tās varēja sazīmēt tikai tik daudz, cik ļāva blāvā gaismas strēle, kas ieplūda pa netīro logu. Un pat tas tika apēnots ar kožu saēstu un caurumainu aizkaru. Tumsas dēļ pagāja labs brītiņš, iekams Kimiko spēja saskatīt atsevišķas istabas detaļas, tomēr viņai netika dots pietiekami daudz laika, lai to kartīgi izpētītu.
- Beidzot mēs tiekamies, - no ēnas pie loga atskanēja vecišķa balss. Kimiko uzreiz sastinga. Kustējās vienīgi viņas acis, meklējot kaut ko, ar ko aizsargāties no iespējamā uzbrukuma. Pirmais kaut cik noderīgais priekšmets bija kaktā pieslietā slota, kuru meitene zibenīgi satvēra un kā zobenu pacēla sev priekšā.
- Tā gan tev nebūs vajadzīga, - balss izklausījās uzjautrināta, taču tā skanēja ļoti labsirdīgi un silti. Kimiko nolaida slotu mazliet zemāk, taču saspringums neizzuda.
- Kas tu esi? Ko tu no manis gribi?
- Nevajag steigties notikumiem pa priekšu, - balss sacīja. – Manu dieniņ, te gan ir tumšs! – Nākamajā mirklī nelielo telpu pārpludināja balta gaisma. Vēl pēc minūtes tā izbālēja, taču tagad vismaz varēja skaidrāk saskatīt apkārtni. Un nu Kimiko beidzot ieraudzīja runātāju.
Pretējā istabas pusē, pie loga, stāvēja vecs vīrs. Rokā viņš turēja mezglainu koka nūju gandrīz savā augumā, un Kimiko pamanīja, ka gaisma nāk no tā galā iestiprinātā akmens. Tātad viņš bija burvis. Izņemot zizli, viņš gan ne ar ko neatšķīrās no parasta cilvēka. Burvim bija gari, sirmi mati un tāda pati bārda. Viņš bija tērpiesbaltās drānās, kam pāri pārvilcis gaišpelēku apmetni. Pie jostas viņš nēsāja tumšā ādas makstī ievietotu garu kinžalu. Lai nu kā, pārāk bīstams vinš neizskatījās, tāpēc Kimiko nolika slotu zemē.
- Liekas, uz tavu pirmo jautājumu es jau esmu atbildējis, - vecais burvis labsirdīgi noteica.
- Ne gluži, - Kimiko atsaucās joprojām mazliet piesardzīgā tonī. – Es zinu, ka jūs esat burvis, bet nezinu jūsu vārdu.
- Vārdam ne vienmēr ir nozīme, - mags mīklaini sacīja. – Tomēr, ja tas tev liek justies labāk, mani sauc Ildars.

[Kaede]

Reāli interesanti. Ideja ir supaa, izpildiijums arī labs! Turpini!