Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[~Nefi~]

Pievienojos lasītāuju pulkam. Stāsts man ir iepaticies!

[Kikio]

Nu tad vainojiet paši sevi


- Tātad Remam bija taisnība, - Kimiko nomurmināja.
- Cik noprotu, tu jau tikies ar klejotājiem, - Ildars secināja, šķērsodams istabu un apsēzdamies uz viena no nedrošā paskata krēsliem. – Un arī šo to no viņiem uzzināji.
- Jā. – Kimiko nesaskatīja vajadzību melot. Ja vīrs patiešām bija tas, par ko uzdevās (un meitene ticēja viņa apgalvojuma patiesumam), tad baidīties nebija iemesla. Tāpēc viņa paspēra dažus soļus uz priekšu un apsēdās uz zema, skabargaina ķeblīša. – Kāpēc jūs esat ieradies?
- Tas ir garš stāsts, bet reiz tam tāpat jātop izstāstītam, - burvis noteica, paskatīdamies ārā pa aptumšoto logu. Viens rokas mājiens, un tas kļuva tīrs, ielaižot telpā saules gaismu; tad Ildars atkal palūkojās uz Kimiko. – Vai esi gatava vēstures stundai?
- Domāju, ka esmu, - meitene atteica, jūtot, ka sekos kas aizraujošs.
- Labi, - vecais mags nopūtās, tad ievilka elpu, nokrekšķinājās un atkal sāka runāt: - Ortaki zintniece man izstāstīja, ka tu no vēstures jau šo to zinot, bet šī būs pavisam jauna lappuse. Tu noteikti jau iepriekš esi dzirdējusi, ka sendienās Iridiānā mita daudzi pūķi. Viņi bija gudrākās būtnes zemesvirsū un arī pašas vecākās – viņi šeit dzīvoja jau ilgi pirms elfiem, rūķiem un pārējiem. Pūķiem bija raksturīgs ļoti ilgs mūžs, apburošs skaistums un spēja parvērsties par cilvēkiem.
- Pārvērsties par cilvēkiem? – Kimiko atbalsoja; viņas seja pauda izbrīnu, jo Vaši tētiņš savos stāstos to ne reizi nebija pieminējis.
- Jā, par cilvēkiem, - Ildars pamāja. – Tas reizēm bija ļoti noderīgi un daudziem pūķiem patika šī izskata maiņa. Un pūķus no cilvēkiem varēja atšķirt tikai pēc to tumši zaļajām acīm, taču, tā kā arī cilvēku acis mēdz būt tādā pat krāsā, tad arī šī pazīme ne vienmēr izrādījās patiesa. Lai nu kā, cilvēki un pūķi dzīvoja mierā un saticībā. Vieni pie vajadzības palīdzēja otriem, un viss bija lieliski līdz brīdim, kad pār Iridiānu nolaidās ēna.
- Lords Šaderots, - Kimiko nočukstēja. Pāri istabai pārskrēja auksta vēsma.
- Tieši tā, - Ildars apstiprināja. – Viņš apmetās Tirangas zemē Iridiānas ziemeļaustrumos un pēc kāda laiciņa tās iedzīvotāji dabūja izjust viņa nežēlību un ļaunumu. Bet ne par to šobrīd ir runa.
- Par ko tad? – Kimiko ziņkārīgi jautāja, iekārtodamās ērtāk un vērodama burvi
- Vēl aizvien par pūķiem, - Ildars drūmi atbildēja, – un par viņu likteni. Pats par sevi saprotams, ka, ja parādās ļaunums, tas visiem spēkiem centīsies novērst savu sakāvi. Un Šaderots nebija muļķis. Bet tagad mums mazliet jāatkāpjas no šīs stāsta daļas. – Burvis uz mirkli apklusa, tad turpināja: - Cilvēki nekad nav bijuši ideāli; tu to noteikti esi pamanījusi. Pūķi bija daudz stiprāki par viņiem un jebkurā brīdī varētu tos noslaucīt no zemesvirsas. Ar laiku izveidojās neliela cilvēku grupiņa, kas vēlējās pūķus iznīcināt, lai nebūtu jābaidās no viņiem vai jāsamierinās ar to, ka viņi ir pārāki. Šādu ļaužu nebija daudz, taču viņi bija iedegušies naidā un cieši apņēmušies novest iecerēto līdz galam. Protams, ka tāpat vien šie cilvēki pūķiem neko nevarēja padarīt, bet tā diemžēl bija tikai līdz brīdim, kad parādījās Šaderots. Viņš, uzzinājis par pūķu nīdējiem, ātri vien viņus uzmeklēja, lai piedāvātu darījumu – “abpusēji izdevīgu darījumu”, kā pats apgalvoja. Ideja bija šāda – Šaderots viņiem piesolīja spēku, kas dotu iespēju nogalināt pūķus. Ja cilvēki gribēja to dabūt, viņiem bija jādod zvērests uzmeklēt pūķus un tos iznīcināt visus līdz pēdējam, lai ko arī tas maksātu. Daļai šāds piedāvājums likās pārlieku šaubīgs, taču seši vīri piekrita noteikumiem un deva Šaderotam prasīto zvērestu. Viņi arī bija vienīgie no grupas, kas izdzīvoja – no pārējiem Tumšais Lords izmanīgi atbrīvojās. Sešus sev uzticīgos viņš apveltīja ar daļu sava spēka, taču pat ar to izrādījās par maz. Ar šo varu pietika tikai pūķu pakļaušanai, bet ne iznīcināšanai. Un arī paverdzināt izdevās tikai sešus pūķus. Ar šādu iznākumu Šaderots nepavisam nebija apmierināts, bet tad viņš saprata, ka savā ziņā tas pat ir izdevīgāk. Tagad viņš bija ieguvis jaunus, spēcīgus kalpus – sešus pūķus un to jātniekus, jo cilvēki, kuri izmantoja Šaderota spēku, neapzināti kļuva par akliem viņa vergiem un pēc ilgāka laika pavadīšanas Tirangā pārvērtās šaušalīgās būtnēs, ko pie dzīvības uztur vienīgi viņu pūķi un kas pazīst tikai nežēlību un ļaunumu – sešos pūķu jātniekos.
Krēslainajā istabā iestājās klusums. Gan Ildars, gan Kimiko vērās ārā pa logu, dziļi nogrimuši domās. Pēc kāda laiciņa vecais mags atsāka stāstu:
- Arī pakļautie pūķi izmainījās. Viņi vairs ne tuvu nebija tie gudrie un labie radījumi, kas iepriekš. Viņi bija padarīti akli – tie kļuva par Šaderota padotajiem. Viņos saglabājās vienīgi dzīvnieciskie instinkti; pazuda gan gudrība, gan spēja redzēt patiesību, gan māka pārtapt cilvēkos. Palika tikai spēja sajust un atrast citus pūķus. Viņi kļuva par nožēlojamiem lopiņiem. Žēl. – Burvis smagi nopūtās.
- Vēlāk Šaderots atvēra, ka pasaulē dzīvo vēl neskaitāmi pūķi un ka viņi ir nopietns drauds, ar ko nedrīkst nerēķināties. Viņš uzsāka nežēlīgu karu pret atlikušajiem, kuri bija izkliedēti pa visu Iridiānu; tas atgādināja medības, kas beidzās ar zvērisku upura noslepkavošanu. Šaderots bija apmierināts. Trumpji bija viņa rokās.

[rebel]

bravo! *aplausi*
visai labi. nedaudz atgaadina kko jau dzirdeeetu,bet tas nekas,tas nekas, ir interesanti. ^^

[kahi]

tas, ka pūķi spēj pārvērsties par cilvēkiem ir jaunums manām ausīm, bet ļoti labi izdomāts...cik atceros, nevienā no manis lasītajām grāmatām nekas tāds nav bijis (un es lasu daudz!!!) ļoti patika par tām zaļajām acīm!!! man vienam paziņam taadas ir!...moš...??

[Kikio]

Labi, ka tomēr man ir izdevies atrast kaut ko jaunu Un par tām acīm - nekad neko nevar zināt...


- Bet tā taču nevarēja beigties! – Kimiko iebilda. Mags pasmaidīja.
- Protams, ka nē. Un tās arī nav beigas. Lai arī miermīlīgas radības, pūķi saprata, ka Šaderots neapstāsies un viņi nevar mūžīgi bēgt. Viņi apvienojās un Pirmais pūķis Šenlongs veda viņus uz Tirangu, kur karaspēks tikās ar Tumšā Lorda armiju. Cīņa bija sīva, tās iznākums – nenosakāms. Beigu beigās Šaderotam izdevās atņemt Šenlongam viņa zobenu un ar to caurdurt Pirmā pūķa sirdi. Pūķi bija sakauti un viņu vadonis – miris. Jau otro reizi Šaderots bija uzvarējis. Tomēr viņa prātu joprojām nomāca bailes, jo pēc kara izdzīvojušie pūķi nekur nebija pazuduši. Viņš sūtīja savus pūķu jātniekus tos iznīcināt. Pūķi bēguļoja; daudzus nogalināja, citi gadu gaitā sajaucās ar citām rasēm, pamazām zaudējot agrāko spēku. Pirms kāda laika Šaderotam izdevās uzmeklēt un noslepkavot pēdējos divus tīrasiņu pūķus – vismaz viņam pašam likās, ka pēdējos, jo viens palika, un Tumšais Lords viņu tagad nepaguris meklē. Tomēr tas nav vienīgais, kas viņu uztrauc. Ir vēl viena lieta...
Ildars nepaspēja pabeigt teikumu, kad būdiņas durvis atsprāga vaļā. Burvis un Kimiko pielēca kājās un pārsteigumā ieraudzīja, ka pa tām iemetas pieci gara auguma vīri melnās bruņās.
- Ko jums šeit vajag?! – Ildars asi noprasīja, draudīgi paceldams zizli.
- Tu, veci, neesi tādā stāvoklī, lai uzdotu jautājumus, - viens no bruņiniekiem metāliskā balsī noņirdzās. – Bet, ja tu tā gribi zināt – mēs meklējam pūķi.
- Muļķi, - Ildars norūca. – Vai tad jūs pēdējos neiznīcinājāt pirms apmēram divdesmit gadiem?
- Pavēlnieks meklē viņu bērnu, - melnais atcirta, aizdomīgi nopētīdams Kimiko.
- Tad esat ieradušies nepareizajā vietā, - Ildars noskaldīja, stingrāk satverdams ozolkoka nūju. – Šeit mājo kārtīgi, čakli cilvēki, nevis fantastiskas un jau sen kā mirušas būtnes. Te jūs nevienu pūķi pat ar uguni nesameklēsiet, tāpēc pazūdiet.
- Pūķu jātnieki nekad nekļūdās, - melnais bruņinieks nebija pārliecināts.
- Visam pienāk pirmā reize, - Ildars viedi atteica. – Jūs šeit redzat kādu pūķi?
Atbildes nebija.
- Es arī ne, - burvis turpināja, - tādēļ lasieties un beidziet biedēt cilvēkus. Šeit pūķu nav.
Iepriekš runājušais bruņinieks brīdi stāvēja, nogrimis domās, tad pamāja parējiem un visi pieci izgāja no namiņa, aiz sevis aizcērtot durvis ar tādu spēku, ka sienas nodrebēja.
Kimiko izbrīnīti palūkojās uz Ildaru, gribēdama vaicāt, ko tas viss nozīmē. Jautājums viņai ātri vien aizmirsās, kad viņa ieraudzīja burvja sejas izteiksmi. Viņš izskatījās ļoti satraukts.
- Kimiko, tev pēc iespējas ātrāk jādodas projām no šejienes, - Ildars sacīja, pamanījis meitenes skatienu.
- Kāpēc? – viņa apjukusi vaicāja. – Es vispār nesaprotu, kas notiek!
- Tagad tam nav laika, - mags nepacietīgi atteica. – Tikko Šaderots uzzinās par savu bruņinieku neveiksmi, tā sūtīs šurp pūķu jātniekus. Līdz tam brīdim tev jātiek projām.
- Bet... – Kimiko mēģināja uzdot jautājumu, taču Ildars viņu uzreiz pārtrauca.
- Ne tagad. Visu, kas tev jāzina, tu noskaidrosi pa ceļam. Turklāt tu neiesi viena. Si-Ro!
Kimiko pilnīgā neizpratnē aplaida skatienu istabai. Viņi būdiņā bija vieni; kādu gan atbildi mags cerēja sagaidīt?
- Si-Ro, celies augšā! Uz līdzenas vietas!
Joprojām klusums.
- Neliec man likt lietā šo te! – burvis piedraudēja, paceldams zizli.
Nākamajā mirklī notika kas negaidīts. Vispirms no būdiņas tumšākā kakta atskanēja padevīga, nedaudz aizsmakusi balss:
- Piedodiet, meistar, mēs aizgulējāmies!
- Pietiek sust, - Ildars pamācīja. – Tagad man vajadzīga tava palīdzība.
- Sapratām, meistar. – Tālakais bija vēl pārsteidzošāks. Nenosakāmās formas priekšmets, kuru Kimiko bija uzskatījusi par lupatu kaudzi, sāka lēnām slieties augšā, kaut ko klusām bubinot (meitenei izklausījās, ka divās dažādās balsīs). Viņa izbīlī atlēca atpakaļ, meklējot kādu nebūt ieroci, bet Ildara žests viņu atturēja.
Tikmēr radījums bija piecēlies un Kimiko beidzot saprata, kas tas ir, lai arī krēslas dēļ tas prasīja zināmu laiku. Meitenes priekšā stāvēja hidra ar divām galvām uz gariem kakliem. Tā nemaz neizskatījās biedējoša, drīzāk mazliet neveikla un apjukusi. “Un miegaina,” Kimiko smaidot nodomāja, redzot, kā viena no galvām saldi nožāvājas un noskurinās.
-

[Kaede]

Jeej, turpinājums. A šitias jau ir lasīts kur citus
Tomēr man patīk un pat ļoti!

[kahi]

turpinaajums ir labs, ariit e paviid jaunas veesmas...ieprieks nedzirdeetas!! .......gaidu turpinaajumu!!!

[Kikio]

Turpinājums... Pateicoties lasītājiem...


- Kimiko, - Ildars uzrunāja meiteni, - iepazīsties ar Si-Ro, manu pavadoni.
- Ļoti priecājos, - Kimiko uzsmaidīja hidrai, kuras abas galvas pievērsās viņai.
- Mēs tāpat, - Si-Ro atbildēja un vēlreiz plati nožāvājās. – Piedošanu.
- Jā, protams, - Ildars nevērīgi atteica. – Si-Ro, man tev ir uzdevums.
- Klausāmies, meistar, - abas galvas acumirklī atsaucās, cenzdamās nokratīt miegu.
- Kimiko ir jāpamet Ortaki ciemats, - mags sāka stāstīt, - un tu iesi viņai līdzi. Tev viņai jāpalīdz un jāgādā par vinas drošību. Viņai nedrīkst notikt nekas slikts un viņa nedrīkst nonākt Šaderota nagos. Saprati?
- Sapratu, - viena no galvām atbildēja. Otra bija atlūzusi tai uz kakla un miegā klusi krāca. Ildars izlikās to nemanām, bet Kimiko pūlējās apspiest smieklus. Ar šādu ceļabiedru garlaicīgi nebūs.
- Sākumā dodieties uz Sudrabkalniem, - burvis ieteica. – Tarins Bargais ir godavīrs. Izstāstiet viņam, kas notiek. Pie viņa jūs būsiet drošībā.
- Labi, - Si-Ro nomodā esošā galva piekrita un nokratīja sev no kakla otru. Tā atsitās pret krēsla atzveltni un ar brēcienu pamodās.
- Kas notiek? Kur deg?
- Idiots, - pirmā galva noņurdēja.
- Kimiko, - Ildars uzrunāja meiteni, - tev pienācis laiks doties projām. Steidzies, cik ātri vien vari. Neuzticies svešiniekiem, ja neesi pārliecināta par viņu nolūkiem. Ceļā tevi gaidīs kāds draugs, no kura uzzināsi visu, kas tev nepieciešams.
- Es nevaru aiiet tik pēkšņi, - Kimiko iebilda. – Vecāki uztrauksies un...
- Nevienam nekas nav jāzina, pat taviem... vecākiem ne, - Ildars viņu pārtrauca. – Ja tev tas nepieciešams, aizskrien līdz mājām un paņem to, kas tev vajadzīgs ceļā, tikai nekavējies. Si-Ro tevi gaidīs uz robežas.
- Labi, - Kimiko nopietni pamāja. – Tad uz redzēšanos.
- Ardievu, mans bērns, - Ildars atbildēja. – Lai dievi stāv tev klāt.
Kimiko uzmeta pēdējo skatienu vecajam magam, tad izmetās pa būdiņas durvīm. Si-Ro, iepriekš noliecis abas galvas sava meistara priekšā, viņai sekoja. Ildars mājā palika pavisam viens. Viņš piegāja pie loga un pārlaida skatienu Ortaki, dziļi nogrimis domās.
Durvju čīkstoņa aiz muguras atsauca burvi īstenībā. Viņš paskatījās sev par plecu un ieraudzīja ciema zintnieci, kas nostājās viņam līdzās.
- Labi, ka esat ieradies, meistar, - viņa sacīja, ar bijību uzlūkodama Ildaru. – Es baidījos, ka ilgi vairs nespēšu noslēpt patiesību.
- Viss notiek parāk ātri, - mags drūmi noteica, nenovērsdams skatienu no ainavas aiz loga. – Es raizējos par meiteni. Viņa vēl neko nezina.
- Kimiko ir uzņēmīga un strauji mācās, - zintniece mierinoši sacīja. – Es viņu vēroju. Viņa ir stipra.
- Tas, kas ārēji liekas stiprs, iekšā var būt trausls un ievainojams, - Ildars mīklaini nomurmināja.
- Jūs domājat, ka viņa netiks galā?
- Tā es neteicu. Visticamāk, ka tiks, taču pat es neredzu, ko šī ceļojuma beigas viņai nesīs.
- Viņa mirs? – zintniece satraukti vaicāja. Burvis pašūpoja galvu.
- Tā var gadīties, - viņš ar nožēlu balsī sacīja. – Tā ir cena, kas mums jāmaksā par brīvību. Bet varbūt viss iegrozīsies pavisam savādāk.
Kādu brīdi abi stāvēja klusēdami. Katrs domāja savu domu, ko nevēlējās izpaust skaļi. Beigu beigās zintniece ierunājās no jauna:
- Vai dēmons paspēs laikā?
- Jā, - Ildars parliecināti atbildēja. – Es uz viņu pilnībā paļaujos. Viņš zvērēja izpildīt šo uzdevumu, un savu vārdu viņš turēs.
- Ja jūs tā apgalvojat, tad es nešaubos, ka jums ir taisnība, - zintniece novilka. – Reiz es viņu satiku. Viņš nav tāds kā pārējie.
- Varbūt ir gluži otrādi, - Ildars domīgi sacīja, vērdamies ārā pa logu. – Varbūt parējie nav tādi kā viņš.

[Kaede]

Kā man patīk, ka Si-ro ir vairākas galvas! Tas par tām galvām patiesi liek pasmaidīt un pasmieties! Ir labs stāsts, tikai nepārtrau un turpini!

[Kikio]

Man šovakar labs garastāvoklis, tāpēc te jums turpinājumiņš


Trešā nodaļa

Kimiko pati vēlāk nesaprata, kāpēc uzreiz paklausījusi Ildaram, pat neuzdodot jautājumus. Tagad meitenes galvā radās arvien jaunas mīklas un neskaidrības, bet nebija neviena, ko iztaujāt. Mags bija palicis Ortaki, un viņa kopā ar Si-Ro pirms pāris stundām bija šķērsojusi ciemata robežu, nonākot Serketas karalistē un atstājot mājas aiz muguras. Nu bija tikai viņi abi.
“Bet varbūt nav nemaz tik slikti,” Kimiko ieprātojās, un tā bija uzmundrinoša doma. Meitene dziļi ieelpoja svaigo, smaržīgo vēlā pavasara gaisu un pasmaidīja. Iet bija viegli, jo viņa ņēma līdzi tikai nepieciešamākās lietas un neapgrūtināja sevi ar lieku smagumu. Un arī laikapstākļi bija ideāli. Spīdēja saule, debesis bija gaiši zilas un tajās peldēja balti mākoņu kuģi, tomēr tumšā pamale solīja lietu, lai gan ne tik drīz, lai tagad uztrauktos. Ceļš bija līdzens un vijās cauri zaļajiem laukiem. Šur tur slējās kāda zemnieku mājiņa un pļavās ganījās dažas govis. Gaisā lidinājās krāsainie vasaras vēstneši tauriņi, ik pa brīdim nosēžoties ziedā. Pūta viegls vējiņš un augstu debesīs varēja sazīmēt pāris bezdelīgas. Visur jautās miers un rāms prieks par atmodu pēc garās ziemas.
Sev līdzās Kimiko izdzirdēja divbalsīgu nopūtu un paskatījās pa kreisi, lai ieraudzītu Si-Ro, kurš aizgrābts vēroja skaisto dabu.
- Kāpēc gan es nevarēju piedzimt šeit... – viena no galvām izdvesa un atkal aizdomājās.
- Tātad... – Kimiko mēģināja uzsākt sarunu, - kurš no jums ir Si un kurš – Ro?
- Es esmu Si, - meitenei tuvākā galva uzreiz atsaucās.
- Idiots, - otra nošņāca. – Tu esi Ro. Si esmu es.
- Vai ne?! – pirmā galva apskaitās. – Tu, puņķainais bandubērns, kā tu uzdrošinies piesavināties manu vārdu?!
- Man kauns, ka tu esi daļa no mana ķermeņa, - otrā nogrozīja galvu.
- Mūsu ķermeņa, - pirmā palaboja. Otrā paskatījās uz Kimiko.
- Tagad tu redzi, kas man jāpacieš katru dienu. – Hidras balsī skaidri varēja dzirdēt ciešanas.
- Saprotu, - meitene iespurdzās. – Kurš tad tu esi?
- Mmm... lieta tāda, ka... – otrā galva pūlējās atrast atbilstošus vārdus un pēkšņi nez kāpēc likās ļoti samulsusi.
- Mēs... – pirmā nāca palīgā, taču tai nevedās labāk.
- ... jūs paši nezināt, - Kimiko pabeidza viņu vietā. Si-Ro izskatījās pamatīgi atvieglots un reizē apjucis.
- Patiesībā tā ir, - otrā galva atzinās.
- Un tāpec mēs strīdamies, - pirmā piemetināja. – Saproti, ir šausmīgi grūti uzrunāt otru, ja nezini viņa vārdu. Un vēl trakāk ir, ja tu nezini pats savējo.
- Liekas, ka nojaušu, - Kimiko pasmaidīja.
- Varbūt... – pirmajai galvai pēkšņi kaut kas iešāvās prātā, - varbūt tu vari mums palīdzēt?
- Jā, - otrā piekrita. – Tad mums vairs nebūtu bezjēdzīgi jālamājas un jākašķējas.
- Labi, - Kimiko, brīdi apdomajusies, sacīja. – Darīsim tā. Tā galva, kura no manis atrodas tālāk, no šīs dienas sauksies par Ro. Ir iebildumi? Nē? Tad jauki. Un tā, kura man ir tuvāk un ātrāk iekarst, būs Si. Ar mieru?
- Protams, - abas galvas sparīgi pamāja, acīmredzami apmierinātas ar meitenes spriedumu. – Liels paldies!
- Nav par ko, - Kimiko attrauca. – Kā jums liekas, cik tālu mēs šodien tiksim?
- Tad redzēs, - Ro noteica. – Ja turpināsim iet tikpat ātri...
- ... un ja lietus mākoši mūs nenoķers, - Si iestarpināja.
- ... tad pret vakaru jau būsim Sko, - Ro pabeidza, veltīdams Si dusmīgu skatienu.
- Tad jau labi, - Kimiko novilka, kaut gan nepavisam tā neuzskatīja.
Sko. Lorda Jamato valsts galvaspilsēta. Šo vārdu meitene bieži bija dzirdējusi, dzīvojot Ortaki, un parasti ne tajā labākajā sakarā. Ļaudis runāja, ka tur zagļiem un krāpniekiem esot brīvas rokas, ka tie varot darīt visu, kas tīk, un netiekot sodīti. Daži pat mēļoja, ka Lords Jamato esot noslēdzis līgumu ar Šaderotu, apsolot tam savu palīdzību gaidāmajā karā. Neviens gan nezināja, cik no šīm baumām ir patiesība un cik – cilvēku fantāzijas augļi, bet viens bija skaidrs – nepieredzējušam ceļotājam nokļūšana Sko nevarēja labi beigties. Tās šaurajās ieliņās uzglūnēja dažādas nepatikšanas. Tur siroja zagļi, atlīdzības mednieki, pat slepkavas. Pie sevis vilināja gan viltus zīlnieces, gan apšaubāmas raganas, gan pavisam īstas burves. Sko nekad nevarēja justies droši un nedrīkstēja atslābināt uzmanību.
- Mhm, - Si un Ro unisonā nomurkšķēja. Viņu tonis ļoti atgādināja Kimiko intonāciju – acīmredzot arī viņi bija dzirdējuši par Sko slikto slavu.
Tālāk viņi gāja klusēdami. Si-Ro vairākkārt mēģināja aizsākt sarunu, taču Kimiko atbildes bija tik īsas un skopas, ka beigu beigās hidra atmeta ar roku.
Kimiko nerunīguma iemesls bija nevis slikts garastāvoklis, bet gan bailes.Meitene negribēja spert kāju Sko, taču nebija izvēles. Jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo karstāk vēlējās apcirsties un skriet atpakaļ, atgriezties pie ģimenes – vienīgajā vietā, kur viņa jutās droši. Bet... tad viņa pieviltu Ildaru un pārējos, kuri viņai uzticējās un uz viņu paļāvās. To Kimiko negribēja, jo tādā gadījumā sirdsapziņa viņu nobeigtu. Meitene no sirds vēlējās palīdzēt un reizē baidījās – baidījās no nezināmā.

[Tigra2]

ļoti interesanti, man patiik Ro. Liekas sakarīgāka.
Interesē kā gan viņai ies Sko pilsētā...

[Kikio]

Fū, noskatījos kādas 11 InuYasha sērijas un tagad nolēmu ielikt turpinājumu. Lai labi lasās!


Lai nebūtu jālauza galva par nākotni, Kimiko ieprātojās par Ildara stāstīto. Viņš nebija pateicis visu līdz galam, kaut kas bija palicis noslēpumā. Īpaši meiteni mulsināja burvja norāde uz to, ka ceļā viņu gaidīšot kāds draugs. Par ko gan mags domāja, to sakot? Kimiko, lai kā arī pūlējās, nevarēja saprast šo vārdu jēgu. Kā viņa šo draugu pazīs? Kā lai neiekrīt nelabvēļu valgos? Kā lai bez zinoša pavadoņa nokļūst pie Tarina Bargā?
- Sko, - Kimiko domas iztraucēja Ro balss. Meitene pacēla galvu un prieksā ieraudzīja smailus tornīšus, kuru rotājumi atstaroja blāvo saules gaismu, ko aptumšoja lietus mākoņi. “Nu ko,” viņa drūmi nodomāja, “varbūt vismaz atradīsim naktsmītni.”
- Kuru katru brīdi sāks līt, - Si pareģoja, paskatīdamies debesīs. Viņam bija taisnība. Smagie, zilimelnie mākoņi virs viņu galvām sabiezēja un nepagāja ne desmit minūtes, kad sāka krist pirmās lielās lietus lāses, kuru ar katru mirkli kļuva aizvien vairāk. Uzšķīlās spoži balts zibens un kaut kur ļoti tuvu nogranda Pērkontēva bungas. Nez no kurienes sacēlās spēcīgs vējš, noraujot kokiem tikko uzplaukušos ziedus un maigi zaļās lapas. Kimiko nolieca galvu, lai lietus tik ļoti nesistos sejā, un klusībā sevi izlamāja par vieglprātību. Kā viņa varēja aizmirst paņemt līdzi apmetni, turklāt lieliski zinot, ka ir iestājies pavasara vētru laiks, kad negaiss var uznākt pavisam pēkšņi?! Atlika vienīgi cerēt, ka viņi paspēs nokļūt Sko līdz brīdim, kad tiks aizslēgti vārti.
- Pieliekam soli! – meitene neatskatīdamās uzsauca Si-Ro, cīnīdamās pretī vējam. Hidra neatbildēja, taču Kimiko turpat aiz muguras izdzirdēja tusnīšanu, kas liecināja, ka ceļabiedrs nekur nav pazudis. Tas viņai sagādāja milzu atvieglojumu, jo meitene negribēja klīst pa Sko ielām pilnīgi viena.
Par laimi, pilsēta bija tuvāk, nekā likās, un pēc neilga laiciņa Kimiko kopā ar Si-Ro iegāja pa tās vārtiem. Sargi neuzdeva nekādus jautājumus, jo vārtu slēgšanas laiks vēl nebija pienācis un meitene ar hidru neizskatījās pārāk bīstama. Tā nu Kimiko drīz vien attapās Sko šaurajās, bruģētajās ieliņās, kas kā labirints vijās starp pelēkajām akmens celtnēm. Meitene noskurinājās; tas bija gan dēļ aukstuma, gan nepatikas. Šī pilsēta likās salta un neviesmīlīga, it kā gribētu padzīt svešiniekus. Tomēr tagad tas nebija galvenais, kas nodarbināja Kimiko prātu. Šobrīd vienīgais svarīgais bija pēc iespējas ātrāk atrast naktsmītni, jo lietus vēl arvien gāza kā ar spaiņiem un viņa ļoti negribēja gulēt uz ielas kā klaidone.
Neizskatījās, ka veiksme būtu Kimiko pusē. Lai kur arī viņa gāja, visur durvis bija ciet un namu logi – tumši. Uz ielas nemanīja gandrīz neviena cilvēka, un tie daži, kurus meitene satika, nopētīja viņu ar šaubīgiem un pat naidpilniem skatieniem un par naktsmāju došanu negribēja ne dzirdēt. Beigu beigās Kimiko apsēdās turpat uz salijušajiem un slidenajiem bruģakmeņiem un paslēpa seju rokās. Meitene neraudāja, taču bija spiesta atzīt sakāvi. Ja viņa nebūtu klausījusi Ildaru, tad šobrīd sēdētu mājās pie galda un baudītu mātes pagatavotās vakariņas... Tēvs noteikti pastāstītu kādu jautru atgadījumu, viņi visi kopā pasmietos... Tad Kimiko palīdzētu mātei nomazgāt traukus un pēc tam dotos uz savu mazo istabiņu bēniņos, mazliet palasītu un tad mierīgi aizmigtu, nelauzot galvu ne par magu ordeni, ne pūķiem, ne Sudrabkalniem vai Tumšo Lordu. Tas būtu nedaudz vienmuļi, taču reizē pierasti un droši, ne tā kā tagad, kad vina bija viena svešumā, nezinot, ko darīt un kurp iet. Kimiko klusi iešņukstējās. Viņa bija gatava atdot visu, lai tikai atrastos mājās pie savas ģimenes...
- Hei, tev viss kārtībā? – meitenei turpat blakus atskanēja kāda balss. Kimiko steigšus notrausa asaras un pacēla galvu.

[kahi]

ņuuu, jau kaut kas garaaks. nepalasiiju dazas dienas, bet man taa - pa garaakam gabalam lasaas labaak! Si-Ro ļoti interesants teels, ceru, buus veel taadi!!!

[rebel]

shis staasts ir vnk fantastisks. lieliski,taa tik tureet! patieshaam gaidu turpinaajumu. labi atbriivo praatu no ikdienas ruupeem,jo veigli piesleegties shai fantaazijas pasaulei un notikumiem. ^^

[Kaede]

Mjā, man reāli patīk- turpini! Visi tie Tavi apraksti... Lūdzu, ieliec vēl...