Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Gaidītais turpinājums ir klāt Prieks, ka mani lasāt!


Viņas priekšā stāvēja jauns puisis, mazliet vecāks par viņu pašu. Viņam bija tumši brūnas acis un pagari, nekārtīgi melni mati, ko daļēji slēpa kapuce. Viņš bija tērpies novalkātās, pelēcīgās drānās, kam pāri pārvilkts pabalējis apmetnis. Lai arī drusku nevīžīgs, viņš izskatījās gana uzticams, tāpēc Kimiko vārgi pasmaidīja un pamāja.
- Jā, nav ne vainas.
- Neizskatās, - puisis šaubīgi noteica. – Ja viss būtu labi, tu diez vai sēdētu uz ielas, turklāt vēl šādā laikā. Tu neesi šejieniete, vai ne?
- Es esmu no Ortaki, - Kimiko paskaidroja.
- Skaidrs, - puisis novilka. Tad viņa skatiens pievērsās hidrai. – Kas tas tāds?
- Si-Ro, mans pavadonis, - Kimiko iepazīstināja. – Mēs ceļojam kopā.
- Un uz kurieni, ja nav noslēpums?
- Tāpat vien, - meitene izvairīgi atteica, nolemjot labāk nestāstīt par savu ceļamērķi vai citiem nodomiem.
- Zini, Sko nav tā atbilstošākā vieta, kuru izvēlēties kā pieturas punktu, un parasti tiem, kuri te ierodas, ir nopietns iemesls, - puisis nebija īsti pārliecināts, taču neiztaujāja viņu tālāk. – Ja negribi, vari man nestāstīt savu mērķi. Tev taču ir, kur pārlaist nakti?
- Nav, - Kimiko atzinās. Viņas sarunu biedrs likās iepriecināts.
- Nāc, - viņš sniedza meitenei roku, - tu vari palikt pie manis. Esmu pārliecināts, ka manējie neiebildīs.
- Un Si-Ro? – Kimiko vilcinādamās vaicāja. – Kas būs ar viņu?
- Arī viņam vieta atradīsies, - puisis pārliecinoši sacīja. – Nu?
- Labi, - Kimiko piekrita, satverdama viņa izstiepto roku, un viņš palīdzēja meitenei piecelties.
- Ārprāts, tu tacu esi galīgi izmirkusi! – viņš secināja, viņu kritiski nopētīdams. – Ņem šo. – Puisis atsprādzēja apmetņa aizdari un uzklāja to Kimiko uz pleciem. – Tā tu vismaz nenosalsi.
- Bet kā tad ar tevi pašu? – meitene jautāja. Puisis viņai draudzīgi uzsmaidīja.
- Esmu jau pieradis, - viņš bezbēdīgi attrauca. – Seko man. – Un, joprojām turēdams Kimiko aiz rokas, viņš devās uz priekšu pa šauro ieliņu. Si-Ro viņiem sekoja, ik pa brīdim aizdomīgi palūrēdams uz jaunizcepto draugu.
- Tu esi droša, ka tā ir laba ideja? – Ro klusiņām pajautāja, piebāzis purnu meitenei pie pašas auss.
- Pirmo reizi esmu ar tevi vienisprātis, - Si nobubināja.
- Kuš, - Kimiko viņus tikko dzirdami apsauca. – Mums nav nekādas īpašās izvēles.
Ar to pietika, lai hidra apklustu, taču tās šaubas viņas vārdi gan neizdzēsa.
- Mēs vēl neesam tā īsti iepazinušies, - puisis pēc brītiņa ierunājās. – mani sauc Rejs.
- Kimiko, - meitene atteica. Rejs uz viņu ieinteresēti paskatījās.
- Esi augstdzimusi?
- Nepavisam, - viņa iesmējās, ar katru brīdi jūtoties arvien brīvāk. – Es nāku no pavisam vienkāršas ģimenes. Un tu?
- Ko tur daudz stāstīt, - arī Rejs pasmaidīja. – Visu mūžu dzīvoju šeit, Sko. Neko daudz ceļojis neesmu, bet ellīgi gribētos tikt projām no šejienes. Jamato ir gatavais mērglis.
- Vai tā klājas runāt par savu valdnieku? – Kimiko pajautāja. Rejs par atbildi nicinoši nosprauslojās.
- Viņš varbūt ir Serketas valdnieks, bet ne manējais, patīk tas viņam vai nē. Es esmu viens no tā sauktajiem dumpiniekiem, kas neatbalsta viņa varu un gribētu viņu gāzt. Šobrīd mēs izstrādājam plānu.
- Atentātam?
- Nē, kur nu! – Rejs iesmējās. – Tikai pabojāsim viņam dzīvi ar šādām tādām nekārtībām, neko vairāk. Mēs neesam nekādi slepkavas, ja tu to padomāji.
- Tu nemaz neizskaties pēc slepkavas, - Kimiko, viņu nopētījusi, atzina. Rejs viņai uzsmaidīja.
- Prieks dzirdēt. Taču tu man neizskaties pēc vienkāršas tūristes. Tu kaut ko slēp.
- Kas tev liek tā domāt? – Kimiko samirkšķināja acis, pūlēdamās izskatīties pārsteigta.
- Cik bieži Sko ielās gadās sastapt jaunu meiteni kopā ar hidru? – Rejs atvaicāja. – Protams, es netaisos tevi pratināt, bet zini – man tu vari uzticēties.
- Kā tad, - Si aizmugurē nomurmināja; tiesa, tik klusi, ka neviens, izņemot Ro, to nedzirdēja.
- Klāt esam, - Rejs paziņoja. Kimiko apstājās viņam līdzās un pārlaida šaubīgu skatienu vietai, uz kuru puisis bija viņu atvedis. Si-Ro aizskaroši nošņācās.
Viņu priekšā slējās pussabrucis grausts. Tā sienas bija sašķiebušās un apdrupušas, jumts – apsūnojis un caurumains. Logu stikli bija izsisti un to lauskas mētājās zemē, bet tukšās rūtis bija aizklātas ar rupjiem maisauduma gabaliem. Pa vienu no lielākajiem robiem jumtā cēlās tumša dūmu strūkla, jo skursteņa nebija. Visā visumā nams drīzāk atgādināja gruvešu kaudzi, taču, ja viņi negribēja nakšņot uz ielas, bija vien jāiztiek.
- Nāc, - Rejs aicināja, vezdams Kimiko sev līdzi un pavērdams čīkstošās durvis, kas eņģēs turējās tikai ar piķi un dievvārdiem. – Pieteiksimies pārējiem, ka esam mājās.

[rebel]

mmmmmc. jaajaaajaajaajaajaajaajaaJAAA! turpinaajums,vii. ehh, nju vnk burviigi, ko gan vairaak teikt. jauks puisis,aizdeva apmetni,kursh katrs taa vis nedariitu. XD ^^ hehe. nju, tiik man shis staasc, patieshaam,dikti tiik. paal-dies, kikio! un luudzu - veeeeel... ^^

[Kikio]

Te būs vēl! Uzrakstīju franču valodas olimpiādes darbu, tagad var paturpināt šo...


Ceturtā nodaļa

Grausta iekšiene bija tumša. Gaiss bija piesmacis un smags, tas oda pēc kodīgiem dūmiem, apgrūtinot elpošanu. Rejs izveda Kimiko un Si Ro cauri lielai telpai, kas reiz laikam bijusi halle, un atvēra vēl kādas durvis.
- Māt, es esmu atpakaļ!
- Kur tu tik ilgi vazājies? – no krēslas atskanēja griezīga balss, liekot Kimiko nodrebināties. – Kāds man labums no tāda dēla! Un ko tu esi atvedis sev līdzi?!
- Iededz uguni un apskaties pati, - Rejs pikti atbildēja. – Vecā ragana, - viņš nomurmināja sev zem deguna. Kimiko sajutās vēl neomulīgāk.
- Mieru, mazo brāl, - no tumsas atskanēja samiernieciska vīrieša balss. – Nelec uzreiz uz pannas.
- Aizveries, Aker, - Rejs nošņāca.
Atbildes nebija, taču Kimiko izdzirdēja klusu švirkstoņu un pēc mirkļa telpas vidū tika aizdegts ugunskurs. Tagad meitene beidzot ieraudzīja sabiedrību, kurā bija nokļuvusi.
Pie uguns tupēja apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis, taču precīzu viņa vecumu Kimiko nespēja noteikt. Viņam bija gari, netīri mati, kas bija salipuši šķipsnās un krita sejā. Vīrietis bija ļoti kalsns un izskatījās izbadējies. Viņa tumšajās, šaurajās acīs dega alkatīgas liesmiņas, un viņa līkais ērgļa deguns darīja viņu līdzīgu maitasputnam, kas meklē upuri. Mazliet tālāk gulēja vēl viens vīrietis, pa pusei ieracies lupatu kaudzē. Pēc viņa sēcošās, vienmērīgās elpas Kimiko secināja, ka viņš ir aizmidzis. Vēl daži puiši Reja vecumā sēdēja kaktos, ar mugurām atspiedušies pret sienu un aizdomīgi vērodami jaunatnācējus. Stūrī sarāvusies kamolā tupēja meitene, pāris gadus jaunāka par Kimiko, un ar izbiedēta, slazdā iedzīta zvēriņa izmisušo skatienu lūkojās uz pulciņu. Un tad beigu beigās Kimiko pamanīja sievieti, kuru Rejs bija nosaucis par māti.
Viņa sēdēja pie ugunskura, satinusies dažādās skrandās un atgādināja lupatu kaudzi. Viņa bija veca – daudz vecāka par jebkuru šajā graustā; Kimiko pie sevis nosprieda, ka viņa ir vecāka pat par Vaši tētiņu. Vecenei bija ļoti gari, salēkšķējušies pelēki mati, savīti plānā mezglā, taču tas bija daļēji atrisis un tagad vairākas šķipsnas krita pār viņas gadu gaitā salīkušo muguru. Viņas āda bija krunkaina un atgādināja sačokurojušos lapu, saules gaismas trūkuma dēļ tā bija kļuvusi bāla un gandrīz caurspīdīga. Arī vecā sieva vēroja Kimiko un Si-Ro. Viņas gaišo, ūdeņaino acu skatienā jautās kas nedabisks.
- Meitene, - viņa beidzot nočērkstēja. Kimiko redzēja, ka viņai trūkst lielākās daļas zobu un arī atlikušie ir apdrupuši un dzeltenīgi. – Meitene. Labi. Un... – viņa paskatījās uz Si-Ro.
- Hidra, - Rejs garlaikotā balsī atbildēja. – Viņi meklēja naktsmājas, tā nu es viņus savācu. Viņi...
- Vārdu, - veča viņu partrauca. Rejs samirkšķināja acis.
- Ko?
- Meitenes vārdu, - vecene pieprasīja, izstiepusi kaulaino, izdēdējušo roku viņu virzienā. – Kā viņu sauc?
- Kimiko, - Rejs atbildēja, beidzot sapratis, par ko viņa runā.
- Kimiko, - veča atkārtoja un ieķiķinājās. – Jauks vārdiņš jaukai meitenei. Šejieniete?
- Protams, nē, - Rejs noliedzoši papurināja galvu. – Es netaisos lieki riskēt. Viņa ir no Ortaki.
- Ahā, - vecā sieva vienreiz pamāja, it kā kāds būtu paraustījis neredzamu aukliņu. – Tad labi. Malacis, Rejs. Kārtīgi pastrādāts.
Kimiko nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē. Meitene tikai juta, ka šeit notiek kas aizdomīgs, tomēr viņa noslēpa satraukumu un paspēra soli uz priekšu.
- Mēs jūs ilgi neapgrūtināsim, - Kimiko sacīja. – Ja atļausiet, paliksim šeit vienu nakti un agri no rīta dosimies tālāk.
- O jā, mēs ļausim, - veča nogrudzināja, ar kaut ko ļoti apmierināta. – Bet nedomāju, ka jūs iesiet kaut kur projām.
- Kā tā? – Kimiko saspringa. – Jūs nevarat mani piespiest šeit palikt pavisam!
- Ļoti vienkārši, dārgumiņ, - Akers nesteidzīgi atteica, sabikstīdams pagales ugunskurā. – Rejs tevi mums atveda un mēs tevi paturēsim. Ja netaisīsi lieku troksni, pašai būs labāk.
- Nesauc mani par dārgumiņu! – Kimiko caur sakostiem zobiem uzšņāca.
- Nē, tu drīzāk esi čūska, - Akers saviebās. – Maza, glīta, bet indīga kobra, lūk, kas tu esi. Tu mums noderēsi, jeb, pareizāk sakot, tu noderēsi mātei.
- Rej? – Kimiko izbiedēti pagriezās pret puisi, kurš stāvēja viņai aiz muguras. – Rej, ko tas nozīmē? Kas te notiek?!
- Nevajag krist panikā, - viņš vēsi atteica. – Akeram taisnība – ja nepretosies, tev pašai būs vieglāk, tici man.
- Ko jūs vispār no manis gribat?! – Kimiko pārbijusies iekliedzās, kāpdamās atpakaļ, jo divi no pie sienas sēdošajiem bija piecēlušies un tuvojās viņai. – Ko es jums esmu nodarījusi?!
- Ko mēs gribam? – veča noķiķināja. – Tevi, mīlulīt. Neko citu, tikai tevi.

[kahi]

runas, runas, runas...............kad sāksies darbība??? nesaku, ka nav interesanti, bet nu pliizzz...varbuut tu vareetu kaadu paariiti noslepkavot??? kaadu malas cilveeku...lai nepamana, bet lai buutu prieks???!!

[Kaede]

Baigi jaukais stāstiņš. Nevaru vien atrauties no tā lasīšanas, lai gan laika man nav daudz.
Lūdzu, turpini!

[rebel]

aaah.nu patieshaam,nevaru vien sagaidiit darbiibu. vinji grib sho apeest? ajj.nubaaaa. luudzu,luudzu,luuudzu. uzraxti veel. ^^

[Kikio]

Zinu, zinu, ka ilgi bija jāgaida, bet nav mana vaina - biju slima (4 ar pusi dienas nogulēju gultā un vēl tagad staigāt nav īpaši ieteicams), bet beidzot atkal atļāva pasēdēt pie pc, tā ka turpinājums būs Un es tā padzirdēju, ka dažiem pietrūkst slepkavību...


- Malā, izdzimteņi! – Si-Ro aizlēca meitenei priekšā, dusmās teju kūpēdams. – Nost no viņas! Nost, ja negribat iedzīvoties nepatikšanās!
- Un ko tad tu mums padarīsi, ķirzaka? – Akers izsmējīgi noprasīja. – Uzmetīsi asti, vai?
Si-Ro bija pārāk aizvainots, lai atbildētu. Tā vietā viņš atieza zobus un tos skaļi nošņakstināja vīrieša virzienā.
- Tā bija tikai iesildīšanās, - viņš paziņoja, niknumā drebēdams. – Iegaumējiet – mēs neesam ĶIRZAKA!!!
Akers izskatījās mazliet pārsteigts, tāpat kā kā pārējie, taču neko neteica. Telpā iestājās nogaidošs klusums. Kimiko pagriezās pret Reju.
- Lūdzu, ļauj mums iet! Tu taču neesi kopā ar viņiem, vai ne?
- Nemuļķo sevi, Kimiko, - Rejs dzedri atteica, bezkaislīgi lūkodamies uz meiteni. – Tu pati saproti, ka es esmu viens no viņiem. Es tevi šurp atvedu, zinādams, ka neesi no šejienes un tevi neviens nemeklēs. Tas ir mans pienākums – apvārdot un piemānīt jaunas, nepieredzējušas un vientiesīgas meitenes, lai viņas piekristu nākt man līdzi. To pašu dara arī Lī un Seiko, - viņš norādīja uz abiem puišiem, kuri bija apstājušies pārdesmit soļus no Kimiko.
- Un... kas notiek pēc tam? – meitene trīsošā balsī jautāja. Rejs pasmīnēja; smīns bija salts un aukstasinīgs.
- Tu tiešām gribi zināt? Labi. Pēc tam māte paņem viņu dzīvības.
- Augstais Dievs! – Kimiko aizrāvās elpa. – Kāpēc?
- Nē, Viņš noteikti te nav viesojies, - Rejs īsi iesmējās. – Mātei viņu dzīvības ir vajadzīgas, lai atgūtu savējo. Varbūt pastāstīsi viņai pati? – viņš pagriezās pret veču.
- Labi, labi, - viņa nočērkstēja. – Es esmu veca; o jā, ļoti veca. Es tāda biju jau tad, kad tu vēl gulēji šūpulī. Patiesībā, - viņa ieturēja dramatisku pauzi, - man jau sen vajadzēja būt mirušai.
- Pilnībā piekrītu, - Kimiko izgrūda, ar riebumu vērdamās uz veceni. – Tu esi ļauna.
- Pati zinu, - viņa nogrudzināja, urbdamās meitenē ar savām gaišajām, aizpampušajām acīm. Tajās bija manāma alkatība un nenovīdība. – Es izdzīvoju, tikai pateicoties ļaunumam. Tas rit manās dzīslās asiņu vietā, meitenīt. Tu vēl to nesaproti. Vēl ne. Kad man atņēma zizli, zuda mana vara un šim triecienam vajadzēja izdzēst manu dzīvību, taču mani uzturēja tas, ko tu sauc par ļaunumu, un es nenomiru. Vismaz ne līdz galam.
- Imerterratas ragana, - Kimiko izdvesa, sastingusi no bailēm. – Tevi nogalināja!
- Tātad esi par mani šo to dzirdējusi, - veča apmierināti noteica. – Bet mani nenogalināja, kā pati redzi, tomēr es neesmu arī tā īsti dzīva. Man vajadzīgas citu dzīvības, lai atdabūtu savējo, un šim nolūkam vislabāk noder jaunas meitenes.
- Tātad tu... – Kimiko jau zināja atbildi, taču vienalga pajautāja, - tu paņemsi arī manējo?
- Gudriniece, - ragana nosmēja. – Tu domā pareizi. Puiši, nav ko vilkt garumā. Vediet viņu šurp!
- Pamēģiniet tikai! – Si-Ro norēcās uz abiem jauniešiem, kas tuvojās. – Tikai pieduriet viņai pirkstu, un es jums rokas noraušu!
- To gan es gribētu redzēt, - Rejs nievīgi noteica, zibenīgi izraudams zobenu un pielikdams to hidrai pie kakliem. – Labāk paej malā, draudziņ.
- Klausi viņu, Si-Ro, - Kimiko lūdza, redzot vina vēlēšanos pretoties. – Es negribu, ka tev notiek kas slikts.
- Cik aizkustinoši, - Akers noņirdzās. – Ņemiet ciet skuķi, zēniņi!
Si-Ro atlika vienīgi bezpalīdzīgi noskatīties, kā Lī un Seiko stingri satver Kimiko aiz rokām un spiež doties pie raganas. Viņš no sirds vēlējās kaut ko iesākt, taču saltais asmens viņu kavēja. Tikmēr meitene virzījās arvien tuvāk nāvei...
- Nāc... – ragana izdvesa, alkatīgi izstiepdama roku viņai pretī. – Nāc...
Nākamajā mirklī notika daudzkas neparedzēts. Vispirms ar apdullinošu troksni iebruka jumts un daļa no tā nogruva pār telpā esošajiem, ietinot viņus biezā putekļu mākonī. Lī un Seiko palaida Kimiko vaļā un tvēra pēc zobeniem, cenzdamies kaut ko saskatīt. Tad no dūmakas atskanēja ausis plosošs kauciens, ko pavadīja pretīga skaņa, kā nometot uz galda jēlu gaļas gabalu. Kimiko atkāpās telpas malā. Viņa nevarēja sazīmēt Si-Ro, taču pēc viņam raksturīgās šņākuļošanas zināja, ka ar hidru viss kārtībā.
Tikmēr putekļi bija kaut cik nosēdušies un meitenes skatienam pavērās sekojoša aina. Gruvešu kaudzes vidū salīkusi tupēja ragana, skaļi gaudodama, lādēdamās un auklēdama asiņainu rokas stumbeni. Nocirstā roka ar plaukstu uz augšu gulēja turpat netālu un raustījās. Aiz viņas ar izvilktiem zobeniem stāvēja Lī, Seiko, Akers, Rejs un vēl viens vīrietis, kura vārdu Kimiko nezināja. Meitene istabas stūrī izbiedēti raudzījās notiekošajā, bailēs klusi šņukstot. Si-Ro bija turpat blakus. Un tad Kimiko beidzot ieraudzīja to, kuram viņai jāpateicas par savu dzīvību.

[Kaede]

Noteikti turpini iesākto darbu, vēlu lielu veiksmi!!!

[kahi]

voldemorts...seerga del torte...vai taa dzekene no muumijas2... beidzot kaads mirs????? nu, kaut vai nosuuks liidz naavei??

[~Nefi~]

Ļoti labs stāstiņš. Man patiesi prieks, ka ir tik jauni un talantīgi rakstnieki!!!

[Kikio]

Pacietība ir tikums! Nav ne Voldemorts, ne Sērga del Torte, ne tā džekene no Mūmijas, kas jums nāk prātā! Lai nu kā, te ir turpinājums, ceru, ka lasāms.


Pretī raganas aizstāvjiem stāvēja jauns vīrietis, nedaudz vecāks par Reju, taču viņš noteikti nebija cilvēks. Viņam bija gari, balti mati, ar šauru ādas siksniņu sasieti augstā zirgastē, ļaujot dažām šķipsnām krist sejā. Viņš bija tērpies baltā kreklā un biksēs, kam pāri parvilkta tumši brūna tunika; plecos bija uzmests zaļgans apmetnis, kājās – gari ādas zābaki. Rokā svešinieks turēja zobenu, bet ne tradicionālo katanu. Šim asmens bija ieliekts un atstaroja ik sīkāko gaismas stariņu, tajā manīja iegravētus neparastus simbolus.
Likās, ka grausta iemītnieki ir pat ļoti pārsteigti par šādu notikumu pavērsienu. Viņi izskatījās apjukuši un diez vai no brīva prāta uzbruktu negaidītajam viesim, ja neatskanētu raganas brēciens, ko pavadīja sāpju smilksti:
- Nogaliniet viņu! Nogaliniet! Kustieties, mūlāpi!
Akers bija pirmais, kurš saņēma drosmi un metās virsū iebrucējam, taču tā viņam izrādījās liktenīga kļūda. Svešinieks veikli izvairījās un nākamajā mirklī zaglis sagrīļojies nokrita ar seju pret zemi. Svešais izvilka zobenu no viņa muguras un palūkojās uz pārējiem.
Kimiko kā apburta vēroja notiekošo, nespēdama novērst skatienu. Pēkšņi viņa sev pie kājas sajuta kaut ko spalvainu.
- Nāc, - atskanēja nedaudz piesmakusi, rūcoša balss. – Te labāk ilgi neuzkavēties.
Kimiko iztrūkusies paraudzījās uz leju un sev līdzās ieraudzīja pelēku vilku, krietni vien lielāku par parastajiem. Viņa apaļās dzintarkrāsas acis lūkojās pretī viņas tumši zaļajām.
- Kas... – meitene iesāka, taču vilks viņu strupi pārtrauca.
- Jautājumus uzdosi vēlāk. Tagad taisāmies no šejienes, ka tiekam, - viņš īsi noteica, ar purnu bīdīdams Kimiko uz izeju. – Tas pats attiecas arī uz tevi, - viņš uzrūca Si-Ro, kurš likās esam uz nervu sabrukuma sliekšņa.
- Bet... – Kimiko pūlējās tikt pie vārda, taču vilks neļāva.
- Ejam!
- Nē, kamēr droši nezināšu, ka varu jums uzticēties! – Kimiko atcirta. – Vienreiz mani apmuļķoja, un lūk , kur es nonācu! Es nepieļaušu, ka tā notiek vēlreiz!
- Augstā debess, es laikam nekad nesapratīšu cilvēku sugu, - vilks novaidējās. – Ja mēs gribētu tevi redzēt mirušu, pietiktu tevi atstāt šeit! Tagad beidzot pielēca?
- Tas nav nekāds paskaidrojums! – meitene spīvi atmeta, neļaudamās iebiedēties. – Varbūt...
- Kimiko... - Si balss viņu pārtrauca, - Kimiko, paskaties pa labi!
Meitene pagrieza galvu īstajā brīdī, lai apmēram desmit soļus no sevis ieraudzītu raganas nocirsto roku, kas kā krabis rāpoja viņai aizvien tuvāk, aiz sevis atstājot asiņainu sliedi. Kimiko sāka kāpties atpakaļ, kā apmāta vērdamās uz to, taču pēc pāris soļiem ar muguru atdūrās pret auksto akmens sienu un panikā saprata, ka vairs nav iespējas izglābties. Tikmēr roka līda arvien tuvāk, sniegdamās pēc viņas. Meitene zināja, ka, ja tā viņai pieskarsies, viss būs cauri. Viņa gribēja kliegt, bet kakls bija aizžņaudzies, neļaujot izdvest ne skaņas... roka jau bija gandrīz klāt...
Baltmatainais puisis telpas otrā galā pagrieza galvu uz viņas pusi un ieraudzīja roku pie meitenes kājām. Viņš nevilcinoties atspērās pret gruvešiem un vienā lēcienā bija pie Kimiko, piezemējās uz viena ceļgala un, izrāvis no maksts duncīti, izdūra to cauri plaukstai. Kimiko ar bailēs ieplestām acīm vēroja, kā roka vēl pāris reizes noraustās agonijā un tad norimst. Meitene pacēla skatienu un paraudzījās uz savu glābēju, kurš lūkojās pretī. Viņas zaļās acis sastapa viņa zeltainbrūnās.
- Pazūdi no šejienes, - viņš pavēlēja, tad pielēca kājās tieši īstajā brīdī, lai izvairītos no Reja mestā naža.
- Nu? – vilks nepacietīgi jautāja, ar purnu bikstīdams meitenes kāju. – Tagad tu nāksi?
- Labi, - Kimiko īsi pamāja un, laipodama starp gruvešiem, sekoja viņam ārā no celtnes. Si-Ro nāca pēdējais, pie sevis kaut ko murminādams un apšaudīdams vilku ar šaubīgiem skatieniem.

[Kaede]

Lūk kur stāsts šeit ir nokļuvis, interesanti interesanit! Beidzot sengaidītā ( ) sastapšanās ar...

[kahi]

jeeej! beidzot kaads pagalam!!! nu tas vareeja arii nebuut zagleens, bet labi, šoreiz pieņemsim!!! cik tam baalajam džekam gadu??? vai viņš būs kopā ar kimiko?? baigi labi buutu , bet, vai luudzu, kimiko staasta turpinaajumaa arii nevareetu ķerties pie zobena? zin, man sevišķi nesimpatizee vaargaas, naivaas meiteniites!!!

[Kikio]

Labākā daļa vēl tikai sekos... Un bez visiem zobeniem...

[Kazuki]

tas nav forshi ka tik ilgi jaagaida uz turpinaajumu. :/