Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[Dead Star]

vari mani ieskaitīt šo cilvēku listē :>

This post has been edited by Dead Star: Jan 17 2007, 21:22

[edg]

Pietiekami jeeli, lai man patiktu. Esmu par!

[Pakkun]

par.

[Shumins]

Turpini tik, kaadreiz aptruukstoties lasaamvielai, var palasiit arii shizo rakstus. Laigan Hentai arii pa vidu vaiga. Un dazjaadus interesantus atgadiijumus pa vidu, kaa Animees, kad varonji novirzaas no galvenaas teemas uz off. Fantaaziju

[Zuzix]

paturpini

[ReD_FoXy]

Es izdomāju, ka turpināšu tepat. Būs 3-5 turpinājumi. Tātad turpinājums Nr. 2.

* * *

Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.

This post has been edited by ReD_FoXy: Jan 20 2007, 13:23

[X_Kamui]

Viņa rokas lēni slīdēja lejup pa viņas ķermeni izbaudot ik centimetru viņas ādas. Viņai sāka kņudēt vēdera dziļumos un uzmetās zosāda. Viņš ar vienu līganu kustību noglaudīja viņas vēderu lai viņas ķermenis saspringtu. Viņa lūpu kaktiņi savilkās radot neizprotamu smīnu. Viņai iepletās acis.
Nez no kurienes viņam rokās bija nazis. Viņas acīs pavīdēja bailes. Ledus auksts naža asmens nobrauca gar viņas vaigu, tam sekoja silta asara. Viņš piegāja pie galdiņa, nolika nazi un iztukšoja alkohola pārpalikumus viskija pudelē. Viņa nespēkā noslīdēja gar sienu cik vien to spēja. Rokas jau bija nejūtīgas. Viņš pēķšņi jau atkla bija viņas tuvumā un ar plaukstu nobrauca gar sasietajām rokām līdz pakausim un to maigi noglāsīja. Viņa klusi ievaidējās un vairs nevalīdija asaras. Viņa otrā rokā pazibēja nazis un viņa uztraukumā ievilka elpu. Viņš pietupās tai blakus un pacēla zodu. Roka noglāstīja vaigu un devās tuvāk matiem lai nostiprinātu balto drānu kas turēja viņas muti ciet.
- Kuš... - viņš tai čukstēja un ar asu kustību izbeidza viņas ciešanas.

piu, kaa man patiik šis gabals...

Nebija ko dariit un saaku lasiit Ji mazos ''īsdarbiņus"




P.S. Kas par "piu" tur bija rakstiits cits vaards... arr ta cenzuura...

This post has been edited by -Kai-: Mar 17 2007, 14:35

[ReD_FoXy]

piu, kaa man patiik šis gabals...

Nebija ko dariit un saaku lasiit Ji mazos ''īsdarbiņus"




P.S. Kas par "piu" tur bija rakstiits cits vaards... arr ta cenzuura...

Kai, tu runā tā like te būtu ko lasīt. Un like kāds lasītu.

[X_Kamui]

Ir, ir, ko palasiit ^-^


И почему это с 20 января, ты больше не пишешь ничего сюды? а?

[ReD_FoXy]

И почему это с 20 января, ты больше не пишешь ничего сюды? а?

Atrodi man iedvesmu

[Zuzix]

*pamāj Ji* skaties un brīnies.. es esmu Tawa iedwesma xD tagad saproti kāpēc Tu neko neesi rakstījusi? njā,man arī bail no tādas iedwesmas.

un tomēr-laiks atsākt rakstīt

[ReD_FoXy]

*pamāj Ji* skaties un brīnies.. es esmu Tawa iedwesma xD tagad saproti kāpēc Tu neko neesi rakstījusi? njā,man arī bail no tādas iedwesmas.

un tomēr-laiks atsākt rakstīt

Yes, sensei ;____;
Neper tik.
Nekaujies.

Mēģināšu kaut ko uzcept.
Moš pat pabeigt iesākto, bet to nesolu.

[ReD_FoXy]

Sakiet ko domājat, ko uzlabot un tamlīdzīgi.

Kā jau vasarā, debesis bija zilas. Vienīgā skaņa apkārtnē bija vēja sakustināto lapu čaboņa. Ik pa brīdim varēja dzirdēt vieglus, sievišķus soļus ejam pa asfaltu šurp un turp.
Netālu varēja redzēt baltu māju, kas bija aizkaitinoši tīra. Tā bija liela un izskatītos mājīga, ja vien logi nebūtu restoti. Tās pagalmā bija liels dārzs ar celiņiem un puķēm, un krūmiem visapkārt.
Tālakajā tā stūrī sēdēja meitene ratiņkrēslā. Viņas mati izskatijās ļoti sen nemazgāti, āda pārlieku bāla no saules trūkuma. Arī ķermenis bija izstīdzējis, slimīgi kārns un neveselīgs. Meitene dzirdēja sev tuvojamies soļus, bet viņa nepakustējās pat ne milimetru. Blakus ratiņiem notupās pusmūža sieviete, tērpta baltā māsiņas tērpā un rokā viņa turēja mazu, baltu plastmasas glāzīti ar ūdeni. Aiz sieivetes nostājās vīrietis ar labi trenētu muskulatūru.
- Ambera, kā tu jūties šodien? - māsiņa jautāja.
No meitenes nebija nekādu dzīvības pazīmju.
- Izskatās ka šodien labāk. - sieviete ielika roku kabatā un izvilka divas mazas tabletītes, - Man tevi jāapbēdina, jo ir laiks iedzert zāles.
Ambera pagrieza galvu tik lēni, ka pagāja vismaz vairākas minūtes, līdz viņa vienaldzīgi skatījās sievietes rokā uz tabletēm. Kaut to nevarēja manīt, viņas lūpu kaktiņi viegli nomainīja savu vienaldzības un garlaikotības izteiksmi uz riebumu. Ambera zināja ka tās tabletes neko labu nedod, plinīgi neko. Tās viņu padara miegainu, vāju un nomāc bada sajūtu. Tādēļ viņa pagrieza galvu tikpat lēni sākotnējā pozīcijā. Tālumā ieskanējās divas putnu balsis. Meitene aizvēra acis un divas bezdalīgas no blakus krūma pacēlās gaisā un aizlaidās tālumā. Prom, kur Ambera nekad netiks.

Sejā spīdēja saule, tādēļ Ambera savilka segu virs galvas un sažmiedza plakstiņus cik cieši vien varēja, lai saule netiktu klāt acīm. Visi pūliņi bija gandrīz lieki, jo saule nepadevās, un meitene nepatikā ieņurdējās un paslēpa galvu zem spilvena.
- Tu celsies vai nē? Man nav iebildumu, ja mēs nokavējam vilcienu, bet vecmāmiņa būs dusmīga. - viņa dzirdēja smalku un klusu meitenes balsi blakus istabā. Tad varēja dzirdēt klusus, īsus soļus tuvojamies. Ambera vēlreiz ieņurdējās.
- Vēl tikai piecas minūtes. - skanēja atbilde kaut kur dziļumā zem segas. Amberas māsa, Sendija smagi nopūtās.
- Neliec man braukt vienai.
- Es jau ceļos. - Ambera piecēlās sēdus gultā un mēģināja aizgrūst zeltainās matu cirtas aiz ausīm. Viņa gari nožāvājās, piecēlās kājas un pāris minūtes staipījās. Pavisam nesteidzīgi savākusi pāris apģērba gabalus somā, viņa no grīdas pacēla džinsus, apakšveļu un brūnu topiņu un atvēra aizkarus. Turēdama savākto labajā rokā, ar otru viņa pakasīja vēderu. Saule apspīdēja viņas skaisto, sievišķo augumu un tagad viņas mati izskatījās vēl zeltaināki kā parasti, ja tas vispār bija iespējams. Mugurā viņai bija ļoti liels un ārkārtīgi vecs, balts krekls ar brūnu plīša lācīti uz tā. Sendija tikmēr lēnām taustijās pa gultu, locīdama segu. Ambera aizkaitināti pasaktijās uz māsas kustībām.
- Ļauj man. - Ambera teica un uzlika roku uz māsas pleca.
- Es tiešām varu pati, paldies. - Sendijas balsī bija neliels aizkaitinājums, niknums un ietiepība.
- Dī... - Ambera pavisma lēnām teica, bet žēlums viņas balsī bija pārāk labi pamanāms.
- Ambera, liec man mieru. Labāk ej ģērbies, mēs kavējam.
Ambera vēl mirkli uzkavējās druvju ailē vērodama māsu. Šādos brīžos viņa gribēja raudāt.
Pāris minūtes vēlāk Ambera stāvēja koridorī un pēdējo reizi nopētija sevi spogulī. Blakus viņai nostājās Sendija. Viņas izskatu papildināja tumšas saulesbrilles un plāns alumīnija spieķītis. Ambera iekoda sev lūpā, lai valdītu vēlvienu asaru uzplūdu. Labi, ka māsa nespēja redzēt viņas saasarojušās acis.
- Beidzot gatava? - Sendija vaicāja.
- Domājams, ka jā. - meitene atbildēja pārspīlēti entuziastiskā balsī.
Meitenes ieplūda skaļajā ielas satiksmē, Ambera ik pa brīdim uzmeta bažīgu skatienu māsai, kura kustējās lēnāk kā agrāk, jo sev priekšā kustināja savu spieķīti, uzmanīdamās no priekšmetiem sev ceļā. Dažubrīd meitene dribēja ieķerties māsai elkonī un palīdzēt, bet viņa zināja cik ļoti tas aizkaitinās. Lai nokļūtu līdz stacijai, bija jābrauc ar autobusu, un pusstundu vēlāk, ar biļetēm Amberas kabatā, viņas sēdēja uz soliņiem pie perona, kur drīz bija jāierodas vilcienam. Saule apspīdēja māsas un Sendija smaidīdama šūpoja kājas.
- Lieliska, saulaina diena, ne? Saule tik patīkami silda seju. - Sendija sajūsmināta teica.
- Jā, diena tiktiešām ir jauka, Dī. Kaut tu redzētu, cik zilas ir debesis. - Ambera teica viegli priecīgā balsī. Viņa skatijās debesīs un nemaz nesmaidīja, kaut balss tonis liecināja, ka meitenes sejā ir jābūt smaidam.
- Apraksti to man! - Sendija aicināja. Ambera mirkli klusēja, meklēdama vārdus.
- Tās ir tik zilas, ka ikviena okeāna ūdens nobāl pret tās košumu, daiļumu un vieglumu. - meitene klusām noteica, noliekusi galvu. Gar vaigu notecēja maza asara.
- Neraudi. - Sendija pēkšņi teica nopietnā balsī. Ambera pārsteigumā salecās un veikli noslaucīja vaigu. Tuvojās vilciens. - Dažreiz man šķiet, ka ar manu aklumu grūtāk sadzīvo tu, kā es pati... - vilciena rūkoņa nomāca Sendijas balsi, un Ambera nedzirdēja ne vārda.

This post has been edited by ReD_FoXy: Jul 16 2007, 22:25

[Ayumi]

Pēc šī stāsta es būtu gatava uzzīmēt mangu.

[Pakkun]

lūk šis bija tiešām labs. bauda lasīt. patika spēcīgie apraksti un nesteidzīgais, laiskais rīta plūdums.

[..] Tālakajā tā stūrī sēdēja meitene ratiņkrēslā. Viņas mati izskatijās ļoti sen nemazgāti, āda pārlieku bāla no saules trūkuma. Arī ķermenis bija izstīdzējis, slimīgi kārns un neveselīgs. [..]

un šis ļoti atgādināja Kimi Ga Nozomu Eien