Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[ReD_FoXy]

Garie darbi nav man, kamēr nevarēšu vienu ideju piepildīt līdz tā man pašai liksies ideāla. Tādēļ pēdējais darbs netiks pabeigts, jo sākums jau ir galīgi garām.

Bet mierinājuma uzkoda.

Viņa stāvēja kaila iepretim spogulim un skatījās tieši sev acīs, lai nebūtu jāskatās nekur citur. Kaut gan viņa redzēja sava ķermeņa aprises, tās tika ignorētas. Matu gali nosedza krūšgalus, viegli tos kutinot pie katras mazākās kustības. Meitene elpoja lēni un klusi, it kā baidīdamās, ka pašas elpa nodos viņu un viņa tiks noķerta. Labās rokas pirksti satikās ciešā dūres tvērienā, uzacis pabīdijās soli tuvāk viena otrai. Pat skatiens palika ciešāks.
Grūti ir aptvert, kā tas ir, kad ķermenis soda tevi pašu, tavu prātu neiedomājamos veidos. Bet prāts, tas aunapiere, spītīgi paliek pie sava, kā tāds aklais, kurš šķietami zina ceļu, bet tā galu nemaz neredz.
Pēc katra vārda, ko viņa izteica, viņas zobi kā naži cērtās mēlē un skrāpēja vārdus, tikko izteiktus, atkal un atkal, līdz mēle - jēla un asiņaina - padevās, noslīkstot siekalu ezerā.
Par katru nepareizu skatienu, artērijas acu ābolos pieplūda ar asinīm līdz plīsa, lai acis kļūtu aklas un kasītos. Plakstiņi bija iesprūduši, kā slikti ieeļļotas durvis, katru reizi, lai nieze būtu vēl neciešamāka un neglābajama. Nagi bija jāiegrūž plaukstu ādā, lai kārdinājumā tie netiktu likti lietā un acis paliktu savā vietā.
Katrai kustībai sekoja vaļēja brūce, kad audi paši no sevis metās uz pretējām pusēm, baidoties paši no sevis. Paši no sevis, jo tiem bija savs prāts. Katram. Mērķis arī boija kopots.
Katras nelāgas domas cena bija visskaistāko un dārgāko brīžu atminēšanās un tūlītēja aizmiršana uz mūžiem. Tās devās prom sēsdamās asaru pajūgos un mira džemperu dadžos, džinsu tuksnešos un darvas masā, ko sauca par tušu.
Viņa dalījās uz pusēm. Tas, kas viņa bija, un tas, ko no viņa gaidīja, bija tik sarežģīti savienojams, ka prāts to par nereālu bija pasludinājis sen.
Atlika tikai ienīst sevi. Lūkoties uz sevi spogulī un turēt nelabuma sajūtu.
Pretīgi.

This post has been edited by ReD_FoXy: Aug 4 2007, 22:21

[Rika]

Man patīk! Izlasot katru Tavu darbu,liekas,ka arī manas mūzas brauc atpakaļ no atvaļinājuma!Gaidu nākošos darbus! ^^

[Pinkpanther]

mooins... izlasiiju!
iedvesmojoshi, kaut no pirmajiem shkjebinaaja.
kkur pa vidu, tie vardarbiigie pat izveertaas par emociju virkni.
patika kaa edg interpreteeja savaa variantaa to staastu par satiikshanos parkaa, ak shii skaudraa realitaate... taisni vai zheel par taa iespeejamo patiesumu.

[ReD_FoXy]

mooins... izlasiiju!
iedvesmojoshi, kaut no pirmajiem shkjebinaaja.
kkur pa vidu, tie vardarbiigie pat izveertaas par emociju virkni.
patika kaa edg interpreteeja savaa variantaa to staastu par satiikshanos parkaa, ak shii skaudraa realitaate... taisni vai zheel par taa iespeejamo patiesumu.

Paldies par atsauskmēm, arī Rikai.
Gaidu vēl atsauksmes.

[Kikyou]

Vienu lietu es joprojām nesaprotu; kā tu māki tik smukus teikumus veidot... >:/

[ReD_FoXy]

Vienu lietu es joprojām nesaprotu; kā tu māki tik smukus teikumus veidot... >:/

Liels noplens ļ. cien. Babrānes jaunkundzei :3

[ReD_FoXy]

~ * * * ~
Ir grūti izprast, kas vispār ir mīlestība, kā tā izpaužas un vai tai ir jēga . Kāds varbūt teiktu, ka tā ir dzīvības esence, pamats tam, kādēļ dzīvojam. Cits, ka mīlēt ir lieki. Bet tomēr mēs visi dzirdam šo vārdu dien dienā, varbūt pat neapjaušot tā jēgu.

Varbūt tikai ko mīlot, mēs tam dodam dzīvību un jēgu. Vai esam tiesīgi arī to atņemt, neatstājot pat esamības baudu? Ir grūti attaisnot slepkavību un tikpat grūti ir to sodīt. Neviens nezin, kas ir tiesīgs to noteikt. Laikam tikai mēs paši. Tas kurš mīl, par mums ir kļuvis atbildīgs un devis mums iespēju dzīvot, dzīvot pilnībā. Dzīvot kā jau augstākai būtnei. Un ja mēs nododam – tad dodam tiesības nodotajam lemt, cik daudz no mums pašiem par to jāatņem. Varbūt tas iemācītu cienīt tos, ko mīlam, jo cieņas jēdziens jau ir izkropļots, pasaulē valda cieņa tikai pret naudu un varu. Lai cienītu dzīvību, visu dzīvo – tas ir jākpoj, bet mēs vairs nekopjam sevi, nemaz nerunājot par tiem, ko mīlam vai esam paņēmuši savā paspārnē.
Iespējams nāve pasargā no šī pasaules izkropļotā paveida, kurā vairs maz kam ir jēga. Tomēr vai esam tiesīgi lemt, cik daudz pasaulei dosim no tā, ko mīlam. Egoistiski paturot to tikai sev, savā sirdī un atmiņā, mēs parādam savu vājumu. To, ka nedalamies kripatā skaistuma, šajā neglītajā pasaulē. Mēs nevaram domāt tikai par savu labumu. Nav iespējams izdzīvot vienam uz pasaules, jo pasaule nevar iztikt bez mums, un mēs – bez tās. Bet varbūt tā ir tikai iedoma, ka pasaulei mūs vajag, un patiesībā tā ir pret mums vienaldzīga, un ir tikai garīga nepieciešamība – būt vajadzīgam, kaut ko nozīmēt. Laikam tikai tāpēc, ka pasaule mums neatbild, mēs tveram viens pēc otra, baidoties no vientulības, un vēlamies valdīt pār kaut ko, būt nepieciešamam.

Pati mīlestība var būt tikpat zemiska, cik cildena. Šajā mirušajā pasaulē mīlestība jau ir tik reta, ka esam gatavi ciest tās dēļ, tikai lai tā nezustu, paliktu pie mums un mums piederētu kaut kas vairāk, kā citiem. Bet mīlestība neizraisa sāpes pati no sevis. To izraisa mūsu pašu lēmumi. Nodot arī ir lēmums. Bet situācijas ir pārāk dažādas, lai noteiktu cildenumu vai zemiskumu tajās. Tikai iemācoties mīlēt patiesi, bez egoisma, mēs nespējam nodot. Vienīgi mēs nododam sevi mīlestībai, atdodoties tās valdzinajumam. Mīlestība mūs nogalina iekšēji un ir jāmīl ļoti spēcīgi lai brīvprātīgi atdotos kādam citam, kas nereti lems par tevi tavā vietā. Ir jāmīl bezgalīgi, lai nogalinātu sevi, jo neviena cita dzīvība mums neliekas tik dārga kā savējā, un ja mēs to atdodam – mēs novērtējam visu pārējo, kas ir dzīvs. Mēs aprodam zudušo cieņu, iegūstam jaunas sajūtas, kas dara mūs spēcīgus, mēs pilnveidojam sevi caur upurēšanu. Tomēr lemt par cita nāvi neesam tiesīgi, kamēr mums vēl ir savējā. Tu vari lemt tikai par dzīvīnu, kura ir atņēmusi tavējo. Varbūt tas tādēļ, ka mīlot vairākas dzīvības saplūst vienā. Jāsaudzē un jāaprūpē tā viena, bet nogalinot to, ko mīlam, mēs nogalinam sevi...

Tikai tad, ja esam gatavi mirt paši, mēs varam nogalinat to, ko milam patiesi, jo bez tā nekad vairs nespēsim dzīvot kā agrāk.
~ * * * ~

This post has been edited by ReD_FoXy: Oct 12 2007, 14:42

[ReD_FoXy]

Piedodiet par dubultpostu, bet man patīk runāt ar sevi.

***

Vai Tu zini, kā ir tad, kad līst?
Vai tad, kad saule spīd?
Šodien debesis rotā varavīksne. Ir saule. Ir lietus. Bet atkal nav labi. Cilvēkam laikam nekad nevar būt labi, nekad. Kad beidzot būs, ja arī vidusceļš nav gana?
Ko mēs gribam? Ko gaidam?
Un ko saņemam?
Nav sliktu apstākļu. Ir slikta attieksme.
Nejau pasaule mums pielāgosies.
Bet viņai, viņai vienmēr ir labi. Pat tad, kad sliktāk vairs nevar būt. Jo viņai ir viss.
Viss ir tik liels, ka pasaule baidās iet galējībās, sniedzot spožākās varavīksnes.
Šodiena ir viņas diena.
Tomēr dīvaini - pasaule nezin, ka viņai vienalga. Viņa. Gatava visam.
Vai tad pasaule vēl kaut ko var sniegt?

This post has been edited by ReD_FoXy: Dec 31 2007, 01:12

[Mimi]

es parasti nemēdzu lasīt šo foruma sadaļu, bet nejauši iegāju šajā topikā un izlasīju pēdējo darbu.
man ļoti patīk. tik daudz patiesu vārdu. Tāds filozofisks stils, I wonder.. :]
laikam mans komentārs ir vienkārši bezjēdzīgs, bet es tiešām esmu sajūsmā par tavu talantu, par to, cik labi tu proti uzrakstīt, tev tāda skaista runa. :3 sigh. turpini tādā pašā garā, es lasīšu. ^^

[ReD_FoXy]

Paldies, tavs komentārs mani patiesi iedvesmoja :3
Man jau likās ka neviens vairs nelasa, paldies tev par laiku ko izmantoji, lai izlasītu šeit rakstīto. <3

[Arts]

Less talk,more work!

Redzi,tagad tev ir vēlviens fans.Tā ka raksti!

[Misa]

mm... cik skaisti veidoti teikumi.
man vienmēr ir paticis lasīt šādus garadarbus, kā to par mīlestību, es tavai domai pilnībā piekrītu.
tev ir talats uz rakstīšanu es teiktu... turpini, labprāt lasīšu. <3

[ReD_FoXy]

AAgh, liels paldies par labajiem vārdiem! ^___^~!!
Iepriecinajāt...

~ * * * ~

Ir briesmīgi apzināties, kas ir bailes. Šī apziņa neko neuzlabo, tikai pasliktina.
Bailes ir tad, kad tu dzirdi savu sirdi tuvu pie auss čukstam, elšam un kliedzam līdz sāp.
Tad, kad dvēsele, kura mājo visā ķermenī, ir paslēpusies nelielā tā daļā, atstājot to neaizsargātu un viegli ietekmējamu pat mazākai vēja plūsmai.
Un tad, kad gaisma nekur vairs nav redzama, jo bailes tev aizklāj acis ar savu piķa apmetni.
Bailes ir pretrunas ar sevi, kad tu noliedz savus vārdus, darbus un principus.
Bailes esi tu pats, tavs atspulgs tumšākajā dzīves spogulī.

~ * * * ~

This post has been edited by ReD_FoXy: Jan 7 2008, 22:29

[Pakkun]

tāpat kā katram savi prieki, katram arī savas bailes
atgādināji filmu "the neverending story" tur arī bija šī spoguļu un baiļu tēma.

anyway. tātad sanāk, ka kamēr nezini kas tu pats esi, tu arī nezini bailes.

[Mimi]

Bailes esi tu pats, tavs atspulgs tumšākajā dzīves spogulī.

Jā, mēs paši izveidojam savas bailes. Un tikai paši no tām tiekam vaļā. Bet vai spējam?

Patīk. ^^ vēl.!