Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[Erik4xp]

Bailes... *aplause*
Mana juutiigaa fantaaziija tika izkoshjljaata kaartiigi...
Viegli iedziljinaaties... un ieprieksheejie arii rulz...
Miilestiiba bija O.K. tik tajaa bija daudz pienjeemumu, taadi nekustina fantaaziiju... Apraksti gan koshljaa...
Kaa jau teicu... viegli iegrimt, lasu iisos gabalsu, jo nepatiik kad pazuud laiks.
By the way... keep going...

This post has been edited by Erik4xp: Jan 11 2008, 17:46

[Mai]

..shie iisdarbinji [izlasiijusi gan esmu ne visus, bet apsolos izlasiit] man patiik...

[Mimi]

Vai tu neturpināsi stāstu par Amberu un Sendiju.?

[Dead Star]

Lasa,lasa (: Tajos retajos brīvajos brīžos,kad tiek pie neta vispār un kad gribas kaut ko patiesi skaistu,tad ir tieši laikā. Lasa,indeed.

[dExIT]

Mca :* ( sorry abouth that )

Vispāŗ +favorite... ļoti patīkās

[ReD_FoXy]

* * *

Nekas dzīvē nav vienkāršāks par draudzību.
Atklātība.
Uzticība.
Nekas dzīvē nav sarežģītāks par mīlestību.
Atklātība.
Uzticība.
Abus vieno pieķeršanās un šķir bailes.
Atdoties, paļauties. Sniegt un priecāties.
Saule un mēness. Atšķirīgs laiks un nozīme, bet mājvieta viena - sirds.
Pārvarēt bailes, atvērt sirdi un paplašināt līdz bezgalībai.
Visums...
Atklātība.
Uzticība.
Un baiļu vairs nav.

10.04.2008. 12.44

[Pakkun]

* * *

Nekas dzīvē nav vienkāršāks par draudzību.
Atklātība.
Uzticība.
Nekas dzīvē nav sarežģītāks par mīlestību.
Atklātība.
Uzticība.
[..]
Atklātība.
Uzticība.
Un baiļu vairs nav.

10.04.2008. 12.44

ļoti trāpīgi. tā ir!

[antuanete]

eem.......esmu izlasiijusi tawus darbinus un paaris no tiem pat vareetu teikt ka man patiik ,,,,, visvairaak man lika aizdomaaties peedeejais .... vai tieshaam draudziiba ir vienkaarsha?..,,,, manupraat taa ir tikpat sarezgiita kaa miilestiiba, tikai nevienmeer tas ir saredzams ..manupraat jebkuras attieciibas starp diviem vai vairaak cilveekiem ir taads, kaa atsewishks maakslas veids kuru nav jaapaarzin un jaasauc vaardos bet gan jaajuut un jaaizprot....

(nezinu kas tas bija ... laikam jau emocijas mani paarnjeema )

[ReD_FoXy]

* * *
Sudraba mirdzums vislabāk ir pamanāms tumšākajā telpā, kur valda piķa melnas ēnas un klusums.
Vistumšākās ēnas valgmi vislabāk var novērtēt dienā, kad no svelmējošās saules acu skatiena nav patvēruma nekur.
Maigu un mīlošu rokas pieskārienu vislabāk var atpazīt tā miesa, uz kuras ir atpūties ne viens vien sitiens un dūriens.
Patiesāko vārdu vislabāk spēj izdiegt auss, kura pazīst melnāko un nekrietnāko melu vārdu smagumu.
Vislabāko cilvēku bīstas tikai vissliktākais.
* * *

This post has been edited by ReD_FoXy: Apr 22 2008, 21:28

[Mimi]

Ideāli.

[ReD_FoXy]

[Jan 17 2007, 18:33
* * *
Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.

- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.

- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.

Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.]

Vairāk kā gadu vecs. Nezinu bet gribejās pabeigt. Žēl ka tik izdevies darbs stāv bez beigām.

Viņš ievēroja, ka viņa sēž savā kreslā iešļukusi, dīvainā kārtā tas viņam kaut kā sagādāja prieku . Līnai likās, šī mācību stunda ilgst mūžību, viņa ielūkojās pulkstenī ik pēc minūtes, bet tā vien gribējās ātrāk uzzināt no kā tas ir, kapēc tā vēstule tur stāv un kas tajā varētu būt rakstīts. Meitene nodevās domām par to un galu galā nosprieda, ka kāds noteikti tur būs ielicis kļūdas pēc, vēloties iepriecināt kādu, kas noteikti nav viņa. Puisis viņai aiz muguras ievēroja pakāpenisko satraukuma un apmulsuma zudumu.
Līnu pārsteidza zīmīte, kura nosēdās uz viņas galda. Viņa pie sevis nolamājās, pameta skatu atpakaļ uz Nikolasu, kurš knapi valdīja smieklus. Viņa atvēra lapiņu.
''Kas tad notikās? Pēdējo desmit minūšu laikā uz tevis manāms vairāk emociju, nekā no manis visa gada garumā.'' Līna paņēma pildspalvu un uzskricelēja atbildi.
''No kā tu to noteici, manas muguras?'' Puiša uzacis viegli piepacēlās.
''Jā, tā runā ar mani.''
''Forši. Tad jau es varu nerunāt.'' Uz nākamo Nikolasa zīmīti viņa neatbildēja.
Kad beidzot atskanēja zvans, visa klase steigā pazuda, tikai Nikolass uzkavējās pie durvim gaidot Līnu, kura nesteidzās liekot mantas somā.
- Gatava? - viņš ievaicajās.
- Tu vari mani negaidīt. Tiešām. - viņa atbildēja. Līna negribeja atvert sarkano aploksni viņa klātbūtnē.
- Man tas nesagādā grūtības, pietam mums, man liekas, ir pa ceļam... - viņš sāka smaidīt un nepabeidza teikumu. Meitene aizvēra acis, nopūtās un aši izvilka vēstuli no galdapakšas cik ātri un nemanāmi vien spēja.
- Mīlestības vēstules? - Nikolass pārsteigts jautāja. ''Sasodīts...'' Līna nodomāja.
- To kāds noteikti ir ielicis kļūdas pēc. - bija puiša kārta noelsties.
- Nu, skaties. Iesaku izlasīt. - viņš teica.
- Jā, nāksies, jo īstās īpašnieces vārds noteikti ir iekšā. - viņa atbildēja un ielika to somā. Iestajās klusums, bija dzirdami tikai abu soļi skolas gaitenos, tad uz asfalta. Parādijās arī mašīnu radītie trokšņi. Nikolass tik ļoti gribēja ko teikt, bet nezināja ko.
- Man bail to atvērt. - meitene klusi atzinās.
- Jā, tā noteikti tev iekodīs. - Nikolass teica.
- Nopietni, Nik. - Līna nopūtās.
- No kā tu baidies? - puisis vairak pieklājības, nekā intereses pēc pajautaja.
- Es nezinu, man vienkārši... A ja nu... Man nav ne jausmas, ko... Un kas... - viņa nespēja līdz galam pabeigt nevienu teikumu. Nikolass savilka rokas dūrēs.
- Lī, tā ir no manis. - Līnas acis iepletās un vaigi atkal jau kļuva sārti.
- Draudzīgs apsveikums? - viņa centās pajokot. Viņš knapi valdija dusmas, sašutumu un vēlmi pazust zem zemes.
- Vai tu nāksi ar mani uz balli? - Nikolass vaicāja, apstajies un skatoties uz savam kurpēm. Viņš ielūkojās viņas pārsteigtajās acīs. Tikai viņš nezināja, ka viņa netic savai laimei.
- Nik... - Līna iesaka un sniedzās pēc vēstules somas dziļienē, kamēr puiša ais meklēja patvērumu otrā ielas pusē.
- Tu vari neiet, ja nevēlies. - viņš teica. Līna iesmējās. Un iedeva viņam vēstuli.
- Es iešu, bet tev jaizlasa tas, ko tur ierakstīji. - viņa smaidīja. Nikolass nespeja neatbildēt viņas žilbinošajam smaidam ar savējo. Skatoties viņai acīs, viņš saplēsa vēstuli.
- Tas ko es jūtu pret tevi, - viņš atbildeja, - bet es tev pats to šovakar pateikšu. - viņi bija gandrīz pie Līnas mājas durvīm. Līna nezināja, ko darīt, ko teikt. ''Lieliski, es visu laiku tagad domāšu par to kas tur bija rakstīts...'' bija viņas vienīgā doma.
- Tiksimies vakarā, skolā. - Nikolass teica un pieliecās, iedodot viņai vieglu un gandrīz nemanāmu skūpstu. Kad viņs atliecās atpakaļ, Līnas seja bija sarkanāka kā jebkad. Viņš sāka smities savos medainajos smieklos. Meitene sašķobīja seju un sakrustoja rokas virs krūtīm.
- Nepūties. - atskanēja viņa vārdi pa gabalu un Nikolass pamaja apmulsušajai meitenei. Viņa pasmaidīja un pamāja pretī.

Līna iesoļoja tumšajā skolas zālē, kuru nevareja atpazīt no pirmā acu uzmetiena, jo visas sienas bija noklātas ar sārtiem adumumiem un visur mētājās balti un sakrani baloni. Viņa jutās tik laimīga.
- Tu izskaties lieliski. - viņa sajuta Nikolasa elpu sev uz kakla. Viņa pagriezās.
- Sveiks. - viņa apmulsusi teica.
- Sveika. - viņš paņēma viņu aiz rokas, - Kā jūties?
- Lieliski. Tu?
- Labak nevar būt. - viņa smaids bija žilbinošs. Līna pirmo reizi mūžā redzēja viņu melnā uzvalkā. Baltais krekls nebija līdz galam aizvērts, viņa zeltainā āda likās tik neierasta. Līna nožēloja, ka uzvlika savu vienīgo kleitu. Toties Nikolass jutās viegli uzjautrināts, redzot viņu tik meitenīgu un piemīlīgu.
- Un tagad tu ar mani dejosi. - puisis paziņoja, pretī saņemot klusu un neapmierinātu ņirdienu no Līnas. Nikolass sāka smieties un aizvilka meiteni uz zāles vidu, kur viņus pavadīja neskaitami pārsteigti skatieni, bet viņus tas neuztrauca.
Viņi viens otru nelaida vaļā visu vakaru, kuru pavadija kaut kur starp dejām, smiekliem, skūpstiem un laimi. Abi klusībā lūdzās, kaut šis vakars nekad nebeigtos, lai gan viņiem pieder gan šis, gan katrs nākamais vakars. Nebija steigas, tikai lēna un melodiska mūzika skolas zālē.

[Mimi]

Akdies, ku mīļi, sirsnīgi.. āw.
Ji, tev ir talants, tik liels, un es gribu tikai teikt - vēl un vēl tavus darbus, jo tiešām ir patīkami lasīt tavus īsdarbiņus

This post has been edited by Mimi: May 2 2008, 22:01

[ReD_FoXy]

Atmiņas.

Viņa sēdēja savas istabas tumšākajā stūrī, pievilkusi slaidos un viegli brūnos ceļus pie zoda, baidoties no tumsas un paša stūra kurā atradās.
- Es tevi mīlu... - kardinoši un saldi kā cukurs noteica balss kaut kur tumsā. Viņa centās apvaldīt izmisušu spiedzienu, kas lauzās laukā no viņas lūpām.
- Tu taču pati to zini... - balsī bija jūtams smaidz un, lai gan neko nevarēja redzēt, viņa zinaja, ka viņš pārvietojas. Pietam tuvak viņai.
- Es... - viņa sajuta rūgteni saldo ķermeņa aromātu noplīvojam cietajā un stīvajā istabas gaisā.
- Tevi... - viņa aizspieda acis ciet tik ciesi, cik vareja, lai laukā netiktu milijoniem asaru, ko viņa varētu izraudāt.
- Mī... - karstas asaras tik un tā plūda pār vaigiem.
- ...lu... - viņa aizspieda ausis par vēlu, bet ausīs zvanīja klusie un kaķa murrāšanai līdzīgie smiekli. Vēja vēsumam līdzīgs pirkstu pieskāriens pārsteidza negaidītu viņas ceļa virspusi un tad noraudāto vaigu.
Tikai vējš, ilgas, asaru sāļums un vientuļa meitene istabā.
Vairs nekas.
Atmiņas.

* * *
Brīvība.

Viņš vienmēr atradās ēnās, nostak no citiem, tik cēls un graciozs, bet tomēr vientuļš. Viņa āda atgādinaja nekad neaiztiktu sudraba samtu, kuram nav pasaulīgas vērtības. Kustībās atspoguļojās nosvertība, miers un klusums.
Viņa vienmēr bija noslepumaina, tik pievelkoša, bet atturīga. Acu skatiens baidīja un caururba, bet smaids apžilbināja. Viņa speja runāt ātri un asi, bez mazākās piepules precīzi un tieši kā likums.
Abus vienoja neizmērojams gara un rakstura spēks, kura izpausmes neatkārtojās.
Šādi cilvēki aizsak revolūcijas, karus un vienošanās.
Izlemj vai ieņemt, vai sagraut pasauli.
Darbojas tikai pēc sava prāta un ieskatiem.
Neapturams un neietekmējams pasaules dzinējs un draudz tai, jo var ar to sadarboties, cik tai pretoties.
Šādiem cilvekiem pieder viss.
Bet šiem diviem.
Viņi piederēja viens otram.

* * *
Makets.

- Tēvs, atdod man spārnus. - viņa aste noplīvoja vieglajā gaisā kā pātaga. Viņš pacēla vienu uzaci, bet neko neteica. Lucifers nelūgts apsēdās baltajā ādas krēslā un virpinaja aso astes galu garajos, slaidajos pirkstos.
- Man to nav, - Viņš vieglprātīgi skaidroja, pievērsies papīriem, - pazaudēju.
Lucifers pasmaidīja, atklajot balto zobu rindu.
- Pazaudēji? - viņš pārjautāja, viegli uzjautrināts.
- Jā.
Iestājās klusums. Viņš šķirstīja papīrus, centās izlikties garlaikots. Lucifers jau vēlējās kaut ko teikt un bija pavēris šaurās lūpas.
- Atnes man kafiju. - Viņš pavelēja.
- Atdod man spārnus. - abiem nācās ieskatīties otra acīs - Lucifers piemiedza savas ugunīgās, kamēr Viņa baltās uzacis pacēlās vēl augstāk. Lucifers klusi iesmējās, skatoties uz gleznu aiz Viņa muguras. Tajā Viņš saudzejoši bija aplicis rokas ap Lucifera brāļiem, bet Lucifers pats sēdēja vidū.
- Es zinu, kur ir mani spārni, - Lucifers caur smaidu novilka, - un tu arī.
Viņa acis izbrīnā iepletās, bet Lucifers jau bija piecēlies kājās.
- Neesi pelnījis. - Viņš izmeta.
- Labi, dari kā zini, bet tavs mazais... makets aizies bojā arī bez manas palīdzības. Līdz vēlakam, tēvs. Ceru, ka līdz tam laikam būsi iemācījies melot vai noliksi spārnus citur.
Durvju aizciršanās skanu pavadīja Viņa nopūta.

Atvainojos, ja ir pareizrakstības kļūdas.
Enjoy.

This post has been edited by ReD_FoXy: May 13 2008, 18:10

[ReD_FoXy]

Saruna.

Es stāvēju krustcelēs kopā ar Gabrielu, skaistu jaunieti ar sievišķiem sejas formām, zletainam matu cirtām un slaidu augumu. Gabriels man uzsmaidīja. Es vel nespēju saprast, kapēc citi cilvēki nepievērsa uzmanību mana pavadoņa baltajiem un spēcigajiem spārniem, tāpēc atbildeju ar visai vārgu un apmulsušu skatienu.
- Tu esi enģelis. - es teicu.
- Es esmu enģelis. - Gabriela zēnišķā balss atkārtoja manus vārdus. Vējš noplivināja viņa uzvalka melnās žaketes apakšmalu.
- Un mēs esam krustcelēs. - es konstatēju simto reizi.
- Tiesi tā. - Gabriels maigi kā pirmā pavasara zālīte noteica. Es pacēlu kreiso roku, lai pakasītu deniņus, un tad atkal palaidu to nejūtīgu un atbrīvotu karāties man pie sāniem. Vējš itkā speciāli spēlējās ar Gabriela matiem.
- Man ir jāizvēlas. - es teicu un Gabriels atzinīgi pamaja. Es novērsos no enģeļa un centos saprast.
- Es visu mūžu esmu centies izvēlēties pareizos ceļus, labākās iespējas. Un tagad atkal jāizvēlas, pat ja zinu, ka nekad neko pareizi izvēlējies neesmu? - es vaicāju Gabrielam. Viņš pasmaidīja.
- Uztver to kā nelielu... kontroldarbu. - bija atbilde. Es atkal novērsos. Manas domas klīda pie viņas, manas mīļotās, kuru es pievīlu.
- Hmm... - es izdvesu, klīzdams pa atmiņu mākoņiem.
- Tu vari iet uz priekšu. Dzīvot no jauna. Uz atpakaļu - maldīties pa savas neizdevušās dzīves katakombām, dienu no dienas. Tad, protams, uz labo vai slikto pusi. - Gabriels skaidroja, lūkodamies pa labi.
- Tu gribeji teikt kreiso pusi. - es izlaboju.
- Es pateicu to, ko biju domajis teikt un savos vārdos neesmu kļūdījies. - viņš atbildēja, kad bija ieskatījies manu pelēko acu dziļumos.
- Bet kapēc man jāizvelas? - es pēc mirkļa vaicāju. Gabriels neatbildēja, bet skatījās uz mani tā, itkā es nebūtu pabeidzis savu teikumu.
- Es gribu teikt, vai tad šo ceļu nenosaka dzīves laikā paveikto darbu skaits? - es izskaidroju, reizē vaicādams.
Gabriels ilgi klusēja un maigi skatījās uz mani. Kā uz savu paša dēlu. Vai mājdzīvnieku.
- Tu esi tāds kā strīdīgs gadījums. - viņš beidzot teica. Es vaicāju, kādēļ tā, jo biju izmisis neveikt šo izvēli.
- Kā lai tev to paskaidro? - Gabriels nocuksteja un pielika pie zoda kreiso roku. Es nopratu, ka viņš domā. Gāja laiks un pūta vejš, tagad jau stiprāk.
- Tu esi dzīvojis savu dzīvi apkalpojot citus, piepildot vinu velmes. Un tātad piepildot citu likteņus. - Gabriels, smaidīdams par savu izdomāto atbildi, man teica.
- Un nepiepildījis savu. - es pabeidzu. Gabriels atkal brīdi klusēja.
- Tāpēc tev tiek dota šāda... priekšrocība. - viņš glaimoja. Es novērsos vēl pēdējo reizi, lai domātu. Uz šo enģeli skatoties, domāt bija neiespējami.
- Un kur mēs esam? - es vaicāju.
- Dvēseļu krustcelēs, - Gabriels teica, - vietā, kur tava dvēsele piedzima un eksisteja.
Es saviebos, bet vējš no tālienes atnesa vienu čukstu.
"Piedod."

[Misa]

baigi jauki uzrakstīts. kaut man būtu tāda iespēja sākt dzīvi no jauna, vai kaut vai izdzīvot pagājušo pusgadu savādāk. ; ; diemžēl dzīvojam tikai vienreiz. ^^;
labs enģeļa apraksts, un vārds arī ļoti piemērots.