Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. Options

[ReD_FoXy]

SanQ
Varbūt nesaprati ideju, bet nu labi, jā, kaut nu mēs visi arī dzīvē varētu lietot Backspace podziņu.

[Misa]

ideju sapratu, bet posts bij nedaudz beztēmā. ;D

[Pakkun]

ideju sapratu, bet posts bij nedaudz beztēmā. ;D

es teikšu, ka darbs ir pietiekami tēlains, lai katrs tur saskatītu, ko grib. cik esmu manījis, meitenēm tā ir liktenīga kaite. (jā, lādējiet mani, feministes!XD)

[antuanete]

visvairaak man patika " briiviiba" interesanti aprakstiits un ar juutaam

[kahi]

hmm, viennozīmīgi, darbā par Līnu, labāks bija pirms pāris gadiem rakstītais. izteikti daudz māksliniecisko izteiksmes līdekļu. salīdzinājumi bieži smacē ar savu klātbūtni.
tev piemīt tā pati īpašība, kas reinikam un freimanim - rakstīt par un ap un nepateikt neko. ak, cik daudz gan tukšas dziesmas ir bijušas, lai gan visu laiku runa ir par tēmu.
darbi ar luciferu un gabrielu ir labi. laikam tāpēc, ka man patīk tādas bībeliskas zaimošanās. he, he, he.
tu noteikti varētu rakstīt romānus, īsu tēmu izvilkt pāris simt lappusēs.
good luck!

[ReD_FoXy]

Ir doma ielikt šeit savu jauno darbu, kas ir puspbeigts, bet vismaz viena daļa no piecām ir pabeigta, bet nezinu vai ir vērts, es vēl par to padomāšu un tad jau redzēs, kas notiks, jo šeit tāpat ir nāves klusums, pat ja kaut ko ielieku. Un man tas nekur neder, jo vajag kritiku, kura palīdzētu izlabot trūkumus.
Nezinu. Gan jau izdomāšu.

[ReD_FoXy]

Negaidu dižu atsaucību, bet būšu pateicīga par ieteikumiem un veselīgu kritiku, lai spētu uzlabot trūkumus (pieturzīmes neskaitās).
Lieku savam priekam, jo dievinu tomēr šo darbu.

(nosaukuma pagaidām nav)

Pirmā daļa.

I


Ir viens jautājums, kuru man jautā vienmēr.
„Kāda ir paradīze?”
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
„Gabriella? Tu dzirdi?” es pēkšņi pamodos kā no sapņa. Eva bija pieliekusies man pavisam tuvu, ieskatoties manu zeltaino acu dziļumos. Es nofiksēju savu skatienu un novērsos no cilvēka man pretī, pievēršoties preču kārtošanai, kuras laikā acīmredzot aizsapņojos.
„Piedod.” es teicu. Meitene noelsās, atgrūda matus sev no pleciem un asi manu acu priekšā pielika krāsainu papīra lapu.
„Tad tu nāksi vai nē? Tas katrā ziņā būs lielisks koncerts, es zinu! Un, ja tu nenāksi, tu ļoti, ļoti nožēlosi, jo es visu nākamo nedēļu taisos par to vien runāt, kā man...” viņa sāka nebeidzami vāvuļot un man likās, ka mana galva tūlīt uzsprāgs, ja vien viņa nebeigs. Tas ir dīvaini cik ļoti esmu pieradusi pie cilvēkiem, cik ļoti man viņus vajag, lai gan es lielās masās viņus ciest nevaru. Un Eva pati jau bija tikpat neizturama kā vesela nācija cilvēku.
„Paprasi man, pirms darba dienas beigām, labi?” es pasmaidīju savu visgaišāko smaidu Evai un atkal pievērsos darbam. Es necietu savu darbu. Es necietu gandrīz neko šeit, bet tomēr te bija labāk. Es esmu viena no Dieva ercenģeļiem, bet man apnika mūžīgā dzīve paradīzē starp liekulīgajiem svētajiem un grēciniekiem, kas augstprātīgi centās izlikties, ka pacieš viens otru. Tas ir tas pats, kas visu dienu ostīt vecas zivis. Kad man bija apnikusi dzīve starp viņiem, es nodevos apcerei vientulībā, mazā paradīzes nostūrī, līdz garlaicīgi palika arī tur. Man vajadzēja kaut ko jaunu, aizraujošu. Neredzētu.
Zeme. Jā, tas bija tas, kas vajadzīgs. Nevienu tāpat neinteresēja, ko es daru viena, tālākajā paradīzes galā, kāpēc lai interesētu tas, ka tur nemaz neesmu? Es to visu izlēmu tik ātri, nekad savā mūžā nebiju tā darījusi. Man palika bail no tās idejas, no vienkāršības un reālisma tajā. Un tomēr tā mani tik ļoti valdzināja, ka nekavējos ne mirkli. Vispirms es pāris reizes nolaidos, lai pārliecinātos, ka manus spārnus mirstīgie neredz, es tos plivināju, kratīju, izpletu – nekādas reakcijas. Viss bija izlemts – es došos dzīvot uz zemes.
Es sāku dzīvot mirstīgo pasaulē ap 19. gadsimtu, godīgi sakot, nekad neesmu pievērsusi uzmanību gadiem. Tā dzīve bija vienkārša un teatrāla – es biju, kas velējos un kad vēlējos būt. Viss bija tik lieliski. Pasaule modernizējās, viss mainījās un tas bija tik aizraujoši. 100 gadus vēlāk pirmo reizi es sajutu Dieva aicinājumu pie sevis. Tādu kā velkošu, magnētisku sajūtu, kas sauc uz augšu. Bet es pretojos, jo bija tik daudz kas, ko es vēlējos apgūt – zinātne, literatūra, vēsture. Es nevarēju to visu pamest. Un tā es saradu ar mūžīgo aicinājumu, nekad nedodoties augšā.
Darba diena bija galā, mēs aizslēdzām veikalu. Eva nodarbojās ar signalizāciju, kamēr es aizpīpēju cigareti un izbaudīju nakts dzestro gaisu, izgaršojot rudens pirmās pazīmes. Es zināju, ka mirstīgā tūlīt atkal man uzbāzīsies ar savu koncertu, bet es vēl joprojām nezināju, ko atbildēt. Es izpūtu dūmus lēni, tā it kā tie būtu pēdējie.
„Nu tad...” viņa iesāka.
„Es būšu. Deviņos pie ieejas. Ja tu kavēsi, es aiziešu.” es teicu un ievilku vēl vienu lēnu dūmu. Eva pamāja un pasmaidīja. Es viņai veltīju vēl vienu savu apžilbinošo smaidiņu.
„Sarunāts!” viņa atbildēja un devās uz savu autobusa pieturu, bet es devos uz pretējo pusi. Es gāju un domāju, kāpēc piekritu apmeklēt pasākumu, kas noteikti man nepatiks, ja es pat nemāku novērtēt mūziku, nekad to īsti neesmu klausījusies vai iemīļojusi. Es nesapratu kāpēc un tas mani dzina izmisumā, paranojā – es gribēju saprast un izprast visu. Tad kāpēc es negribēju izprast mūzikas skaistumu? Es nopūtos. „Ak Dievs, kādas galvassāpes.” Galvā iegaudojās mazais signāls, Dieva ieliktais „čips”, Viņa varas zīme pār mani. Es saviebos, pakasīju galvu, iztaisnoju muguru un izpletu spārnus. „Es neiešu mājās. Piedod.” Es iegriezos tuvākajā šķērsielā un pacēlos spārnos, lai izbaudītu īso vientulības mirkli, kas man šovakar atlicis.

[Rika]

Red foxy-samaa~~!
Kārtējais fantastiskais gabaliņš,ko gribas lasīt vēl un vēl.Paldies!
Kritikas no manas puses nebūs,jo man patika,pat ļoti.Parasti kritizēju tikai dzeju X)

This post has been edited by Rika: Sep 23 2008, 21:40

[ReD_FoXy]

Red foxy-samaa~~!
Kārtējais fantastiskais gabaliņš,ko gribas lasīt vēl un vēl.Paldies!
Kritikas no manas puses nebūs,jo man patika,pat ļoti.Parasti kritizēju tikai dzeju X)

Paldies, bet tā ir 1/10 no visa kas būs.
Paldies par viedokli, tiešām prieks, ka patīk.

[Pakkun]

visā visumā ļoti jauki, bet dažas(2) nelielas kļūmītes sakarā ar vārdu izvēli. uz kurām es, protams, norādīšu.

sākumā stāsta varone "ietur savu mazo pasaulīti nostāk". ļoti neskan tieši vārds "ietur". kaut ko var turēt nostāk vai paturēt nostāk, bet ie- un turēt neiet kopā, ja vien mēs nerunājam par maltīti.

beigās ievēroju "apžilbinošo smaidu". žilbinošs smaids var apžilbināt, jā.. uz ko tādā gadījumā ir spējīgs apžilbinošs smaids?

[ReD_FoXy]

Liels paldies par labojumiem,ņemu vērā (ieturēt pārtapa par izveidojot, apžilbinošs par žilbinošu).
Vot sitas bija noderīgi, citi ko tādu nepamana.

[edg]

Ne visi padomi ir patīkami.

Pavisam godīgi teikšu, ka nespēju to izlasīt... Kā var tik daudz reižu atkārtot "es"? Kaut kāda egocentriska garša klāt uzreiz.
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.

Un kas tā par pārvārdību?
"Un es nekad nemāku uz to atbildēt". Uz ko ir uzsvars? Ja uz "es nemāku", kāpēc ne vienkārši "Un es nemāku uz to atbildēt". Jo tagad tas "nekad" spiež aizdomāties par tiem "kad" - kad varētu, kaut teorētiski. Tā, it kā tu mēģinātu pateikt, ka vēlies kādu reizi mācēt. Ja tā, kāpēc uzsvars nav uz "nekad" kā teikumā "Nekad nemāku uz to atbildēt". Pašlaik tavā teikumā ir uzsvars gan uz "es nemāku", gan uz "nekad nemāku", un es, pavisam normāls shifted lasītājs, jūku prātā, nesaprotot, ko īsti tu tu gribi pateikt - kāda īsti ir teikuma jēga? Pateikt visu, kas uz sirds var viegli - grūtāk tā, lai visi var iejusties, ar kaut ko asociēt, izprast, kas tev svarīgi.
"Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur". Ja vienā teikumā ir gan "es", gan "man", es gribu uzreiz domāt, ka tu vēlies pateikt, ka tieši tev kā indivīdam, kā izņēmumam nepatīk paradīzē. Bet, ja tu esi nevis kā parasti cilvēki rakstījusi "man tur patiktu", bet "man patiktu tur", t.i., esi izcēlusi vārdu "patiktu" pirmo, nenoliedzami tu gribi izcelt arī vārdu "patiktu". Un atkal es jūku prātā! Vai tu gribi pateikt, ka TEV nepatīk paradīzē, vai to, ka tev NEPATĪK paradīzē? Kas tev ir svarīgāk - individualitātes izcelšana vai nepatikas? Jo, galu galā, ja tu uzsver visu pēc kārtas, es tā arī nesaprotu, kas tev svarīgs, un es nespēju iejusties tavā tēlā nemaz. Tēls bez viedokļa ir garlaicīgs tēls. Mainīšu domas tikai pret pretpiemēru (vēlams filmu, grāmatu man nebūs laika izlasīt).

Es varētu turpināt, līdz tu mani ienīstu.

[ReD_FoXy]

Principā jā, divi no galvenajiem tēliem ir egocentriski, šis vēl ne tik ļoti. Kā var savādāk izteikt kaut ko par sevi stāstītu, uzsverot SAVAS emocijas? Varbūt var, es vienkārši nevaru/nemāku/negribu, bet tā, kā es to esmu rakstījusi, tā es to esmu domājusi. Es rakstot ik pa gabalam dodu apm 7 cilvēkiem to lasīt, dažādiem cilvēkiem, lielākā daļa no viņiem viens otru pazīst tikai no tā, ka es par tiem stāstu, tātad objektīvi, neatkarīgi viedokļi. Protams visi uzreiz kliedz, ka super, urā u.tml., bet es speciāli uzsveru jautajumus par to vai var izjust tēlus un apkārtni. Nedomā, ka tas ir ar pirmo reizi rakstīts darbs, tur viss ir vismaz 2 reiz pārrakstīts un pārdomāts.

Vieglāk būtu, ja tu uzdotu jautajumus, konkrētāk. Piemēram - kāpēc tik daudz lietots ''es'', ''man'' utt. (tu kaut kā līdzīgi to darīji, bet anyhow). Tas liktu man atbildēt, aizdomāties un varbūt pašai vieglāk izprast kļūdu/neskaidrību, lai es ne tikai izlabotu, bet arī izprastu kļūdu un mācītos no tās.

Un par tiem uzvariem, vai nevar būt tā ka uzsverti ir abi? Piemēram. "Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur."
es spētu - atsauce uz to ka viņa nespēj, bet iekļauta varbūtība;
ja man patiktu tur - palīgteikums, kas izskaidro varbutību, ja MAN PATIKTU tur. tieši viņai un tieši tur. Vai tā nevar būt un tas ir pilnīgi garām?

[edg]

Protams, var, bet visu uzsvērt ir bļaut.

Par tiem "es". Ir taisnība, ka, ja lēni lasa, viņi netraucē, un arī nenoteiktos uzsvarus daudz vieglāk uztvert. Bet tas stāsts man ne par ko nelasās lēni. Teikumi, kas neļauj apstāties, palīgteikums aiz palīgteikuma. Pārpilni īsu, vienkāršu palīgvārdu, bez jūtamas nozīmes, kuriem lēcot pāri, pārlec arī svarīgām lietām. Ir tādi cilvēki, kas sarunās ber viegli uztveramus jēdzienus vienu aiz otra, un reizēm iemāna vidū vārdu, kuru nedod dievs nepiefiksēt un neiedziļināties - jo visa saruna no tā būs atkarīga, bet uzsvērts tas netika. Tādus cilvēkus vai nu kaut kā galopā jāklausās, vai jāpiespiež sevi iedziļināties katrā vārdā. Apgrūtinoša klausīšanās reti ir izklaide.

Manuprāt, ir divi galēji veidi, kā izteikt savas domas. Viens ir bērt brīvi, kas uz sirds, viegli saprotamā tekstā, atkārtojoties un nežēlojot vārdus. Bet es nezinu, cik profesionālam tad ir jābūt, lai pirms iepītu neapejami sarežģītus jēdzienus piespiestu lasītāju samazināt tempu. Grāmatu tādā valodā neesmu lasījis, un diez vai gribu - tik daudz vārdus jāizber cauri galvai... kurā brīdī, lai es ieslēdzu savu iztēli bez tīras rakstītā zen-iskas izjušanas? Tikai pēc nodaļas izlasīšanas?
Otrs būs rakstīt tā, lai negribētos lasīt ātri - lai nemaz nevar paspēt ieskrieties, līdz parādās kaut kas, par ko jāpadomā.

Example for Your Majesty:
Un es nemāku uz to atbildēt. Ja man tur patiktu, noteikti spētu atbildēt, bet tā nav. Nekad neesmu tur īsti iejutusies. Viss, kas tur notiek, kā izskatās... kam tas ir svarīgi? Noteikti ne man - ne tagad, ne agrāk. Vienmēr esmu izvairījusies no paradīzes ierastā dzīves ritma. Tā ir mana mazā, personīgā pasaulīte, kurā dzīvoju, nost no visa, visiem. Nekad neprasiet man, kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.

Hmm, pēc tam, kad uzrakstīju, secināju, ka uzrakstīju pārāk pašpārliecinātu versiju. Tava versija bija kā skaidrošanās, ko es pazaudēju. Negribu pārrakstīt, ideju tu tāpat saprati.

[ReD_FoXy]

Kad grib atrast kur piesieties, tad noteikti atradīš, un tu to dari. Nelasi ja tev ir grūti, negribu tevi apgrūtināt, lai lasa tie kam viegli, izsaka savas domas, norāda uz kļūdām.

Un tas nav stāsts, tā būs grāmata. Šī bija pirmā nodaļa.