kkas no BN. Paardomas. Atminjas. Whatever., ...kkas ko gribas uzrakstiit. Options

[zeloco]

Pirmais patiik vislabaak. Peec tam ir nedaudz sliktaaks un tad veel nedaudz sliktaaks. Bet atnjem speeku. Un gribu. Un iztuksho praatu. Jo nav speeka domaat. Ko lai tev saka? Noteikti ne to, lai tev saule uzspiideetu. Esmu paaraak liels egoists - veelos lasiit veel.

Violent mood swings. Jo sliktaak juutos, jo labaaks sanaak... skumjas emocijas vienmer uzvedina uz ko taadu.

Riit buus veel.

~BN~

riit paredzeets justies slikti?

[Shaisuke]

"Vai tev kādreiz ir licies, ka jūti veeju telpā, kur visi logi un durvis ir ciet? Pat tad, kad esi ierāvies istabas vissiltākajā kaktā, vilnas zeķeem kājās, sasedzies ar vecāsmātes silto segu. Un tevi krata drebuļi.
Nav?
Man gan ir. Katru vakaru. Pat teeja un segu kalns nelīdz vairs.
Es jūtu sevi grimstam. Emociju bezdibenī... Neredzot gala, neapjaušot, cik ilgi jau krītu. Nejūtot laiku... Tikai vienaldzību.
Mana dveesele leenām mirst. Un man ir vienalga.

Es tevi šodien redzeeju. Tu izkāpi no sabiedriskā transporta, nometi zemee čipsu paku un aizskreeji. Piegāju, paceelu, izmetu. Man tak tevi jāpieskata, lai tu izaugtu par kārtīgu puisi galu galā. Es tomeer gribu ar tevi lepoties.

Eh.

Pagātne bija tik skaista. Mans labākais laiks. 'Ar tevi tagad, ar tevi vienmeer.', tā man toreiz likās. Ja nebūtu augstās sienas no ledus un betona, starp mums, liktos tā veel tagad. Mees nenāksim vairs atpakaļ. Mūsu vilciens ir aizgājis. Es to nokaveeju.
Man nebija vajadzīgas mājas, ja man biji tu.

Vai atceries, reiz kāpņu telpā izdega spuldzīte? Es ar zeķeem izgāju ārā un raudzījos vasaras debesīs, gaidot, kameer ieskrūveesi jaunu.. Jau tad man iekšā kāds ļauni smeejās:" Viņš vairs nav tavs!!!". Tā nebij mana balss. Un es to izdzeesu. Pārvietoju uz miskasti. Savas atmiņas dziļākajiem nostūriem. Bet es darīju nepareizi, man vajadzeeja to sadedzināt pavisam. Izkaisīt tās pelnus pāri melu jūrai kas mūs šķīra.
Tad es aizdedzināju cigareti. Vienu no tām retajām. Veeroju dūmus uz tumšo debesu, baiso koku fona.
Cigarešu dūmi man atgādināja tevi.
Un šodien arī... Nekas nav mainījies. Spuldzīte nedeg. Man salst kājas. Iekšeejs tukšums. Tādas pašas markas cigaretes. Viss kā vienmeer... Tikai tevis nav blakus.

Rožu lapas, sālsūdens, augsti viļņi, virpuļviesulis. Raibi baloži, akmens sienas, ķeedes un važas, baltas un nebaltas dienas. Restes, nožeelas pilnas naktis, ķieģeļu māja. Aizsalis logs... Es saskatu tur mūs. Cieši piekļāvušos viens otram. Cenšoties aizmirst šūtās un atkal vaļā pleestās bruuces. Rijot asaras... Bet tur bijām mees. Divi prāti, viena sirds. Divi ķermeņi, viena dveesele. MEES!

Katrai naktij pienāca beigas. Un es sāku ienīst rītus. Tik daudz es nepaspeeju pateikt. Tik daudz ko pajautāt. Lai ko es darītu tev nebij gana. Es zaudeeju šajā nevienlīdzīgajā speelee.

Kādeeļ tu nedzirdi mani vairs? Kā mana sirds tev nopakaļ kliedz. Lai apstājies...
Tu neklausījies, skreeji pāri pie sarkanās gaismas. Nevaino mani, ka tevi notrieca. Kravas mašīna pilna ar ilgām. Tās visas maneejās. Bet tu domā, ka tās - tavas jaunās, nožeelojamās apseestības domas. Kopeeti vārdi, samāksloti smaidi, sinteetiskas jūtas - tava ikdiena. Jel atskaties... Maneejās bija īstas."

~BN~

[Rufucis]

izlasot aptuveni shitā izskatīj0s , varu piebilzt nenoželoju ka izlasīju

[rebel]

"Vai tev kādreiz ir licies, ka jūti veeju telpā, kur visi logi un durvis ir ciet? Pat tad, kad esi ierāvies istabas vissiltākajā kaktā, vilnas zeķeem kājās, sasedzies ar vecāsmātes silto segu. Un tevi krata drebuļi.

*nod*
*sigh*

un par spiiti Pavasarim,taa..buh. man patiik shos darbus lasiit,jo tas ir skaisti.man nepatiik tos lasiit,jo izraisa domaashanu. nepatiik domaat.

[Shaisuke]

"Atkal tava eena parādās pie apvāršņa. Pārāk agri. Neesmu veel gatava ar to sastapties. Šorīt veel ne. Man jāskrien prom. Ātri. Atskatoties var tik redzeet tavas lūpas un matus, saules izgaismotos... pārgaismotus. Tik ļoti sudrabaini tie mirdz un man žilbst acis. Neprofesionāli. Ha! Varbūt kādai žagatai patiks. Tā jau pacels visu kas spīd, meetājas nevienam nevajadzīgs. Man veel jāuzvelk saulesbrilles, nedabūsi prasīto asaru vīna glāzi. Vairs nedzersi manas asaras, izraudātas veejā.

Un tā tu nostājies zem ledaina lietus, un nevienu neinteresee ko tu tur dari. Viņi saka, ka dzīvi var uzvareet ar smaidu uz lūpām. Tad lūdzu, uzliec to uz maneejām, lai varu speeleet tālāk. Un tu pats ar. Atkal šodien kāda veelme piepildīsies. Bet tikai ne tava. Nekad. Vienalga vai atcereesies gaišās vasaras naktis. Tās bija kā gara, skaista rotaļa. Tavās acīs bija sapņi, izaicinājums un daudz kosmeetikas. Nespeeju nevajadzīgo notīrīt nost. Piedod... Bet tev bija daudz neatlaidīgu draugu, kas to vareeja. Un tu cereeji, ka tie mūžīgi tev blakus paliks.

Šodien mana veelme piepildījās. Tikai ne taveejā.

Un tā tu nostājies zem ledaina lietus. Un aizmirsu es tevi. Slīkstam tavos ļauno emociju plūdos.

Šādi katru rītu atceros. Aizmirstu tevi. Atceros atkal. Pierakstu, lai neaizmirstu. Pazaudeeju lapiņu ar tavu vārdu. Peec laika netīšām to atrodu. Piedod veelreiz. Šobrīd manu prātu aizņem kas svarīgāks par tevi.

Tu vareetu aiziet pastaigāties uz ezeru, kura kleepī zāles peld. Šādā bezkrāsainā rītā tas tev piestāveetu. Jo tādas ir tavas domas. Baltas, melnas, peleekas. Lai gan, nevajag. Noslīksi veel. Ar savām domām nespeesi uzlauzt miglas sienu, nevareesi iziet tai cauri. Bet bez domām nevar. Es dzirdeeju nostāstus no večiņām. Todien, kad tas notika, ezers esot bijis mierīgs, nav kusteejies. Kā ledus. Bij' meitene kā margrietiņa. Un zeens kā gaisma ūdenī. Spīdeeja tikai pa virsu. Dziļāk nevareeja iespīdeet. Dienasgaisma todien, pilna karstas kņadas. Tāpat kā tagad... Mees nespeejam viņus aizmirst. Vai veelies atkārtot leģendu?

Kādeeļ gan viņi aizgāja? Viss pa velti. Tikai tā. Tu arī tā vari. Tikai ievelc plaušās gaisu, labi daudz. Tā meitene bij mazliet traka, ja domāja, ka viņs to mīl. Bet viņš tikai gribeeja meiteni sev līdz. Lai dzīve ezerā nebūtu vientuļa.
Reiz redzeeju to sapnī. Ūdens nogurst, siltums dziļumā pazūd. Vieglas veeja brīzes radītie vilnīši neatskatoties maršee uz krasta pusi. Aukstums pat par skaņu ātrāks liekas, triecas tas pret margrietiņām un lūpām, tās saldeejot. Neviens nedzird kliedzienu, noguruma pilno. Atkal ir grūtāk elpot...
Šo atceros kā vakar. Skatu, tik dzīvu. Vislaik gar acīm, šīs filmas kadri man slīd.
Tagad zini. Tas viss bij pa velti.

Kādeeļ tik ilgi tu dzīvoji kopā ar tās dienas reegu? Kā jūties tagad, kad tavas asinis, ārā atdzisušās, tavās ausīs šalc? Kādeeļ tu veeleejies, lai kāds tevis deeļ ģeerbjas melnā, skrietu pie tevis nakts melnumā, miegā tavu vārdu sauktu? Vai tev ar sevi nepietika?
Pa velti tu mani sev līdzi aizmānīji.

Atkal aizdomājos. Ja tevi tagad redzeetu, vai tu smaidītu tikai piespiedu kārtā? Vai tikpat mīļi kā toreiz? Vai justu veel kaut ko?
Šī vasara kūpeeja un šķindeeja. Kā pasaules peedeejā tā būtu. Vai karstums bij tas, kas dedzināja caurumu asfaltā? Es noslīku skatienā. Tavā. Un krastā seedot, pavisam uzmanīgi, paņeemu tavu roku saveejā. Laiks kusteejās leenāk. Un tu klusi ieelpoji upes smaržu. Tur, zem nekārtīgās nojumes, vasara nāca tik ātri un pazuda nemanāmi. Mees salām un negājām guleet. Bet mums bija smiltis matos.
Nezināju ka būs tā. Dienas tik ātri pazuda. Es nobijos... Nojumes krāsa bija noskrāpeeta. Es, vasaras kleitā ģeerbusies, drebeeju. Skarbais veejš aizsvieda aizlieguma zīmi uz pilseetas pusi.
Atnāca nopietns rudens un nākamais. Es mazliet noguru un daudz aizmirsu. Ieelpojot upes smaržu, atmiņas aizplūda kā ūdens pa krāceem prom. Paliku krastā, veerojot tās uz ūdens virsmas, triecoties pret akmeņiem... Un man bija smiltis matos.

Viss, šodien aizveeru vienaldzības priekškaru pār mazo skatuvi, uz kuras tika speeleeta mūsu traģeedija. Kopš šīs peecpusdienas man ir vienalga. Es tev nesekošu. Ne šai, ne citā pasaulee. Laboju tās meitenes kļūdu, sapratu, beidzot, cik daudz melnu domu mājo tavā, sliktu ieradumu pārpildītajā ķermenī. Neveelos vajāt tavu eenu vairs. Jo man vienalga."

~BN~

[Pakkun]

ljoti skaisti. peedeejais vairaak liidzinaas staastam, pasakai nez kaapeec.

[davio]

Labs, bet ieprieksheejie man patika labaak.... iisti nez kaapeec man taa liekas bet tajos bija vairaak emociju.

[Shaisuke]

Ticu, man ar pirmie patika labaak. Bet nu anyway, pedejais ir rakstiits pilniigaa vienaldziibaa. That means - ar laiku paliks veel sliktaaki!

~BN~

[Shaisuke]

Pardon pa dubultpostu. Negribas tikai likt kopaa ar savu komentaaru... tad nu...

""Kādeeļ tu visu sarežģī? Viss taču ir tik vienkārši."
Kaut būtu tā, kā teici.
Nespeeju tevi izmest no galvas. Nespeeju. Piedod.

Man vajadzeetu istabu bez durvīm, lai tu pa tajām nevareetu iziet. Bez logiem, lai nebūtu domu, cik jauki būtu lidot lejā no piektā stāva. Bez meebeleem... Lai nebūtu ko mest pret grīdu kad slikti. Un vienu lielu boksa maisu pa vidu. Bet arī to ne. Es pat ar tik nevainīgiem priekšmetiem vienmeer pamanos nodarīt kādam pāri. Sev, piemeeram. Un tev... Atkal. Visu laiku. Vienmeer.

Es esmu tāda kā tu domā, jo pati nezinu kāda esmu. Tev jau labāk zināt. Bet arī tu mani nepazīsti...

Daudz laika mums, pārāk nepanesama vakardiena. Visa dzīve aiziet šādi. Beegot no sāpeem. Paliekot to cietoksnī par ieslodzīto. Kad vienreiz pietiks? Nekad. Nežeelīgi radījumi mees, cilveeki, esam. Visi.

Ak. Neklausies jel manī. Tas viss ir tik garlaicīgs, padara miegainu. Uzdzen tev žāvas.
Bet ja tev vienalga. Es vareetu apgulties tev blakām. Un palikt.
Neliecies ne zinis.
Man ir apnicis baidīties.
Bet man ir vienalga. Ja tu piekritīsi, es palikšu.

Piedod, ja es naktī kliegšu. Sapnī kalpošu sliktajam. Pretošos brīdi, tad padošos. Nedarīšu kā vajag. Neatcereešos neko no solītā. No gaismas veeleešos pazust prom. Nogrimšu skumju okeānā.

Neliecies ne zinis. Tie ir tikai mani murgi.
No kuriem man apnicis baidīties.
Veelos būt drosmīga.
Kā tu.

Tukšās istabas sienas plaisā. Nekad neticeeju, ka tā plaisās mūsu attiecības. Mūsu trauslais stikla nams, kam tika sviests ar akmeņiem, bet tas iztureeja. Tik ieplaisāja...Būtu es to pamanījusi agrāk.
Stūrī apmetums nodrupis. Tā sadrupa tas, ko lutinājām visvairāk, mūsu mīlestība.
Baltās sienas palikušas netīras. Tik peleekas.
Šeit ir tik grūti. Bet zinu, ka tev tur ārpusee, neklājas vieglāk. Un netiec tu iekšā, jo nav durvju. Varu tikai bezpalīdzīgi piespiesties sienai ar ausi cenšoties saklausīt tavus sirdspukstus otrā pusee. Viņpus manu sāpju cietokšņa. Zinu, ka no skumjām veidosies dusmas, kas pāraugs naidā un ar laiku tu būveesi starp mums veel biezāku sienu. Cementu jaucot ar asarām savām.
Un arī es otrā pusee izraudāšu savas acis. Kameer aizmiglosies skatiens.

Kādeeļ gan biju tik neiejūtīga? Egoiste... Kā gribeetos sevi ar sāpīgu pletni sist par visiem greekiem, ko nodarīju. Izgriezt no dzīves visus ļaunos mirkļus. Izmest atkritumos ļaunās domas. Izsmieklu...
Lai nebūtu murgos jāgrozās no vieniem sāniem uz otriem, riskeejot izkrist no gultas. Pamosties atkal, veel skaudrākajā realitātee. Ieskatīties spogulī no rīta, veeleeties to sadauzīt, jo daudz naida un dusmu veras pretī.

Piedod. Neesmu tevis veerta."

~BN~

[davio]

Nesaprotu kaa var rasties TIK daudz iedvesmas... man shos darbus patiik lasiit... skaisti...

[Seila]

Saraudināji. Skaisti darbi un vēl ar vien viegli lasās. Tikai ar katru rindiņu un katru pārdomu kļūst lasīt smagāk, jo vienkārši tavas pārdomas liek domāt...

[Shaisuke]

Peedeejie darbi ir sliktaaki jo iedvesma retaak uznaak. Par maz sliktu emociju... Eh

"Ja es nogalinātu tevi tikai tādēļ, ka mīlu, vai tas būtu liels grēks? Ja mirtu kopā ar tevi,vai tu saprastu?.. Mums reiz bij sapnis nosalt, jo likās, ka citas izejas nav. Mēs tikai vēlējāmies būt kopā. Vai tas bij par daudz prasīts? Būt kopā.. un laimīgiem.

Ar tavu patieso, neviltoto smaidu, es varētu glābt sevi no iznīcības. Pagrimuma.

Izgaistoša balss tevi sauc. Nāc atpakaļ. Nāc. Apskauj mani vēl reizi.

Tava greizsirdība ir tik perfekta. Nevaru piekasīties. Nevaru iebilst. Atliek tik klausīties, galvu nodūrušai, saprast, ka tev taisnība.

Zinu ka uzklausīšu katru tavu, rūpīgi nospodrināto vārdu. Jutīšos, maziņa. Pelēka. Nerunāšu pretī. Jo tu zini visu labāk par mani. Vienmēr tā ir bijis.


Ar trīcošām rokām gaidu mūsu pēdējo tikšanos. Apvainojumus. Paskaidrojumus. Atvadu vārdus. Pēdējo smaidu. Daudz asaru... Skatīšanos atpakaļ, vērojot tevi aizejam.
Un tu pats, neskaties uz mani skumjām acīm vairs. Es negribu atcerēties tevi tādu. Raudošu.
Prom no manis.
Tālāk. Tālāk. Bēdz kamēr vari.."

~BN~

This post has been edited by Shaisuke: Feb 26 2007, 21:38

[Dead Star]

Hmm brīnumaini skumji,jā un arī skaisti .. Apbrīnoju tevi par šo veidu,kā Tu spēj izpaust savas sajūtas uz papīra, arī par to,kā sliktās emocijas spēj pārvērst par ko tādu,tik dzīvu. Tikai un vienīgi mani komplimenti Tev ^^