Filozofiski sociālā tēmiņa., Papļapāsim, biedri. Options

[Sērfijs]

Publiski atvainojos Sērfijam par nožēlojumu mēģinājumu atdzīvināt vismaz daļu šī foruma. Ak jel, kaut vismaz dievs man piedotu.

If you ask me (haha, which you obviously don't, but I don't give a sh*t), tā ir interesanta tēma tieši forumā, kur ir ļoti daudz >18 gadīgu ļaužu. Tieši ikvienam no mums ir kas sakām par multiplikācijas filmu ietekmi, jo tā mums vēl ir pat šobaltdien.

You're so cute when you're angry.

Piemēram, es nedomāju, ka multenes manu psihi ir ietekmējušas jelkā. Man nekārojas iet dauzīt peles vai mest kaķus dīķī, jo redz "Disnejs" teica, ka tie lopi vēl pēc tā būs dzīvi.

Ietekme pat par sevi nav nekas negatīvs, jo kā jau rakstīju, psihi ietekmē viss ar ko mēs saskaramies, vēl jo lielākā mērā augot. Tagad pastāsti man, ar ko Tu nodarbojies? Tu zīmē? Raksti? Ko Tu zīmē un par ko raksti? Kas ir kalpojis par iedvesmu konkrētam darbam? Kādā stilā Tu to dari? Rakstnieki un mākslinieki iedvesmojas viens no otra, aizgūst tehniku, un ar laiku pēc saviem ieskatiem perfekcionē, līdz ar to vai tiešām tu ar pilnīgu pārliecību vari teikt, ka multiplikācija un mangas Tevi nēkādīgi nav iedvesmojušas?

Jā, tad var uzdot jautājumus, no kurienes rodas to sociopāti, kas nošauj 23 savus klasesbiedrus tāpat vien? Kāda artava tajā ir no multenēm? Vai varbūt konkrētāk anime?

Visu pirms ir jāsaprot, ka šādi gadījumi nenotiek tāpat vien bez iemesla. Ir pamudinājums ņemt rokās pistoli un doties uz universitāti/skolu, lai paspēlētos. Šo pamudinājumu ietekmē gan ārēji, gan iekšēji apstākļi. Varbūt par viņu ņirgājās skolā, varbūt bērnībā sita un viņš izauga noslēgts sevī, līdz ar to visu laiku bija autsaiders ar suicīdām tieksmēm. Pie tam acīmredzamie faktori varbūt ir tikai sekas kaut kam dziļākam.
Kāda artava tajā ir multenēm? Varbūt pamudinājums izmantot konkrētu pistoli. Varbūt nekāda.


This post has been edited by Sērfijs: Dec 22 2009, 16:02

[Kikyou]

Jā, tad var uzdot jautājumus, no kurienes rodas to sociopāti, kas nošauj 23 savus klasesbiedrus tāpat vien? Kāda artava tajā ir no multenēm? Vai varbūt konkrētāk anime?

Praktiski nekāda.

Manā bijušajā skolā pirms pāris gadiem bija nerds, kas sadūra četrus klasesbiedrus un ar nazi skrēja pakaļ piektajam. (Reku vēl raksts.)
Oficiālā versija, ko pasniedza televīzija un laikraksti vainoja counter strike un filmas par nacistiem, kamēr jebkurš no viņa klasesbiedriem bez ilgas domāšanas varēja atzīt, ka tas, kas viņu līdz tam noveda bija cilvēki, jo viņš dienu pēc dienas, gadu pēc gada tika kaitināts, apcelts, nolikts un pa grīdu vazāts.

Pieņemu, ka citur varētu būt bijis tāpat.

[xikes]

Manuprāt, jebkura informācija, ko cilvēks uztver, atstāj uz viņu iespaidu un lielākā vai mazākā mērā ietkemē viņa nākotnes lēmumus.
Tai skaitā arī anime. Vai tas ir labi vai slikti, nav iespējams noteikt. Katrā lietā ir savs nosacīts labums un ļaunums.
Manuprāt, neviens, kas te kaut ko raksta vai lasa, nevar teikt, ka anime viņa dzīvi ne drusciņ nav ietekmējusi. Ja tā būtu, tad šis kāds te nemaz neatrastos un nelasītu/nerakstītu.
Laikam jau kāds ko līdzīgu teica: Cilvēku neietekmē tikai tas, ar ko viņam nav nekādas saskares.

This post has been edited by xikes: Dec 22 2009, 20:46

[JnVbt]

Tā kā liela daļa šeit mītošo nespēj koncentrēties ilgāk par 30 sekundēm, vai Tu domā, ka Tavu postu izlasīs?

Īsāk sakot, tas nav noliedzams, ka iepriekš uzskaitītais ietekmē bērna psihi viņam augot, bet tieši tāpat psihi ietekmē arī viss pārējais ar ko viņš savas dzīvītes laikā saskaras. Pamata faktors ir viņa ģimenes labklājība, no šī attiecīgi izriet attieksme pret bērnu un no attieksmes pret bērnu bērna pasaules uztvere un vērtības. Līdz ar to, ja ir novirzes no kulturālās normas kādā no ķēdes posmiem, šīs novirzes atspoguļosies bērnā. Protams, nav teikts, ka sliktā ģimenē obligāti izaugs noziedznieks vai narkomāns, bet šāda iespējamība ir daudz lielāka nekā kulturāli normālā ģimenē.

Tādēļ var teikt, ka neeksistējot blakus faktoriem, kas varētu sevišķi ietekmēt bērna psihi, nav liela nozīme tam, ka bērns visu dienu nogalina cilvēkus, lai pēcāk čurātu uz viņiem spēlē „Postal” vai spēlē „Bārbijas Poniju Fermu 2009”. Korelācija starp virtuālu un īstu fermeri ir tikpat liela kā virtuālu un īstu slepkavu.

gluži mani vārdi
varētu vēl kko piebilst ... bet tāpat visos postos figurē viena un tā pati doma un ļoti līdzīgi viedokļi ...

[Tramvajs]

Jā, pilnīgi visur ir gluži tavi vārdi! Nudien malacis!

[JnVbt]

Paldies par uzslavu ...!
Ļoti centos ...

[FuschichO]

A man patīk, ka viens smart-ass kaut ko ieraksta un visi uzreiz aplaudē. Es arī pievienojos, kk?

[Yanka_ronin]

Mhm, kaut kas līdzīgs kā Kikyou skolas variantā, notika arī manā skolā pirms kādiem diviem gadiem, kur viens astotklasnieks ar gāzes pistoli, pa skolu vicinādamies, skraidīja. Arī skolotāji izteica minējumus, ka varētu pie vainas būt datorspēles, bet tad atkal beigās visi atzina, ka šams tika nepārtraukti atstumts, kā arī ar audzināšanu ģimenē nav viss bijis kārtībā (plus vēl fakts, ka mājās bija pieejams ierocis).

Datorspēļu spēlēšanu varētu uzskatīt tikai par atsvešināšanās simptomu, ne cēloni, jo tur negatīvais jau tiek izgāzts, nevis uzņemts.

Pašam arī, lai cik apcelts nu savulaik nebūtu juties, nekad nav gribējies ne pret vienu skolā izmantot kaut kādu supervaroņa gājienu (tādus jau parasti lieto, kādu aizstāvot, ne atriebjoties XD bet par to cits atāsts). Augstākais, kas no manis varētu bijis sākumskolā būt, ir haotiska dūru vicināšana apvainojuma izdarīšanas brīdī. Un viss. Pēc tam viss tika aizmirsts. Mans eskeipisma variants skolā bija ieurbšanās grāmatās, no kā vienīgās sekas bija labas sekmes. Bet psiholoģiskais mehānisms jau bija tas pats. Nevis apzinīga mācīšanās.

Par ietekmi no anime, TV, hmm, laikam jau, ka no Ultramena manī nekas dižs nav palicis, bet skaidri atceros, ka gribēju līdzināties Makgaiveram. Anime nāca tikai līdz ar PC parādīšanos mājās. Jāsaka, ka slapsticks jokes mani nekad nav uzjautrinājuši, turpretī atmiņā stipri iespiedusies mecha. Un visi tie kaujas izsaucieni, piemēram, "GIIIGA(..)KEEER" un tamlīdzīgas good vs evil epic žanra padarīšanas. Īpaši tās, ar kādu dziļu domu (RahXephon, Eureka Seven). Joprojām skatos jaunāko anime sarakstus, un, domājams, sekošu tiem līdzi vēl ilgi.

This post has been edited by Yanka_ronin: Dec 23 2009, 20:24

[edg]

Sērfij, es uztvēru Foxy topika tēmu kā "Mīļā Mana, vai citiem arī ir tāpat kā man ar multenēm, un, ja ir, vai man vajadzētu sevī kaut ko mainīt?". Acīmredzamā atbilde ir "Tavā vecumā tas ir normāli, ...", bet es domāju, ka nav obligāti. Līdzīgi kā reien jau iemeta, atkarība no anime nav īpaši atšķirīga kā no spēlēm vai citas īstermiņā patīkamas nodarbes, kas ļauj aizmirst ilgtermiņa problēmas. Kamēr tā nav atkarība, viss ok. Ja tā ir atkarība, no kuras pats gribi tikt vaļā, tad, cik mana pieredze saka, pēc iespējas straujāka vides maiņa, piemēram, spēles/multenes dzēšana, interneta atvienošana, u.c. liek meklēt alternatīvas atkarības. Neredzu, ar ko atšķiras spēļu spēlēšana, youtube browsēšana, anime skatīšanās - vai nu tu esi ar tieksmēm kļūt atkarīgs vai neesi, tas arī viss. Pie tam, neviena no tām nodarbēm neaudzina emocionāli, intelektuāli vai jebkādā ikdienā jau nogurdinātā veidā - tas ir pamatnoteikums, lai darbība būtu relaksējoša.

Par sociopātu rašanos... (brīdinu, nekas neoponē Sērfijam!). Vardarbīga spēle iemāca cilvēkam kāda ir vardarbība. Vai viņš to uztvers par labu vai sliktu parādību, ir atkarīgs no viņa morālās audzināšanas. Pie tam, spēles dod vairāk spēju atpazīt kā spēju pielietot. Vienīgo problēmu es spētu saskatīt tad, ja cilvēks neiemācās nevardarbīgu uzvedību, jo eksperimenti ar vardarbību viņam dod labākus rezultātus. Normālā skolā tā nenotiks, un cilvēks iemācīsies, ka pareizais līdzsvars ir mērena vardarbība, jo tā vieglāk izvairīties no problēmām.

Un, vispār, tādus straujus vardarbības lēcienus, kādus jūs tur aprakstāt, var veikt tikai cilvēks izmisuma brīdī, un neredzu, kā spēle vai anime var tādu ierosināt, pie tam, saglabājot pati sevi par labo un pielietojamo morāļu avotu. Tai būtu jābūt kaut kādai atklāti propogandiskai animei, kas spēj iestāstīt, ka dzīvē šaušanas metodes ir tikpat labas kā bildē. Priekš šādas iestāstīšanas bez atklātas propogandas darbosies arī tādas situācijas apraksts, ar kuru skatītājs var sevi identificēt, un situācijas risinājums ar vardarbību. Piemēram, anime, kuras galvenais varonis caurām dienām skatās anime, mēģina pierunāt sevi apšaut visus skolā, un pēdējā sērijā to izdara, saņemot no debesīm konfekšu lietu un 72 jaunavas.