Help - Search - Members - Calendar
Full Version: Pūķa dziesma
Anime forum > Anime > Fan fiction
Pages: 1, 2
rebel
aaah.nu patieshaam,nevaru vien sagaidiit darbiibu. vinji grib sho apeest? ajj.nubaaaa. luudzu,luudzu,luuudzu. uzraxti veel. ^^
Kikio
Zinu, zinu, ka ilgi bija jāgaida, bet nav mana vaina - biju slima (4 ar pusi dienas nogulēju gultā un vēl tagad staigāt nav īpaši ieteicams), bet beidzot atkal atļāva pasēdēt pie pc, tā ka turpinājums būs smile.gif Un es tā padzirdēju, ka dažiem pietrūkst slepkavību... rolleyes.gif


- Malā, izdzimteņi! – Si-Ro aizlēca meitenei priekšā, dusmās teju kūpēdams. – Nost no viņas! Nost, ja negribat iedzīvoties nepatikšanās!
- Un ko tad tu mums padarīsi, ķirzaka? – Akers izsmējīgi noprasīja. – Uzmetīsi asti, vai?
Si-Ro bija pārāk aizvainots, lai atbildētu. Tā vietā viņš atieza zobus un tos skaļi nošņakstināja vīrieša virzienā.
- Tā bija tikai iesildīšanās, - viņš paziņoja, niknumā drebēdams. – Iegaumējiet – mēs neesam ĶIRZAKA!!!
Akers izskatījās mazliet pārsteigts, tāpat kā kā pārējie, taču neko neteica. Telpā iestājās nogaidošs klusums. Kimiko pagriezās pret Reju.
- Lūdzu, ļauj mums iet! Tu taču neesi kopā ar viņiem, vai ne?
- Nemuļķo sevi, Kimiko, - Rejs dzedri atteica, bezkaislīgi lūkodamies uz meiteni. – Tu pati saproti, ka es esmu viens no viņiem. Es tevi šurp atvedu, zinādams, ka neesi no šejienes un tevi neviens nemeklēs. Tas ir mans pienākums – apvārdot un piemānīt jaunas, nepieredzējušas un vientiesīgas meitenes, lai viņas piekristu nākt man līdzi. To pašu dara arī Lī un Seiko, - viņš norādīja uz abiem puišiem, kuri bija apstājušies pārdesmit soļus no Kimiko.
- Un... kas notiek pēc tam? – meitene trīsošā balsī jautāja. Rejs pasmīnēja; smīns bija salts un aukstasinīgs.
- Tu tiešām gribi zināt? Labi. Pēc tam māte paņem viņu dzīvības.
- Augstais Dievs! – Kimiko aizrāvās elpa. – Kāpēc?
- Nē, Viņš noteikti te nav viesojies, - Rejs īsi iesmējās. – Mātei viņu dzīvības ir vajadzīgas, lai atgūtu savējo. Varbūt pastāstīsi viņai pati? – viņš pagriezās pret veču.
- Labi, labi, - viņa nočērkstēja. – Es esmu veca; o jā, ļoti veca. Es tāda biju jau tad, kad tu vēl gulēji šūpulī. Patiesībā, - viņa ieturēja dramatisku pauzi, - man jau sen vajadzēja būt mirušai.
- Pilnībā piekrītu, - Kimiko izgrūda, ar riebumu vērdamās uz veceni. – Tu esi ļauna.
- Pati zinu, - viņa nogrudzināja, urbdamās meitenē ar savām gaišajām, aizpampušajām acīm. Tajās bija manāma alkatība un nenovīdība. – Es izdzīvoju, tikai pateicoties ļaunumam. Tas rit manās dzīslās asiņu vietā, meitenīt. Tu vēl to nesaproti. Vēl ne. Kad man atņēma zizli, zuda mana vara un šim triecienam vajadzēja izdzēst manu dzīvību, taču mani uzturēja tas, ko tu sauc par ļaunumu, un es nenomiru. Vismaz ne līdz galam.
- Imerterratas ragana, - Kimiko izdvesa, sastingusi no bailēm. – Tevi nogalināja!
- Tātad esi par mani šo to dzirdējusi, - veča apmierināti noteica. – Bet mani nenogalināja, kā pati redzi, tomēr es neesmu arī tā īsti dzīva. Man vajadzīgas citu dzīvības, lai atdabūtu savējo, un šim nolūkam vislabāk noder jaunas meitenes.
- Tātad tu... – Kimiko jau zināja atbildi, taču vienalga pajautāja, - tu paņemsi arī manējo?
- Gudriniece, - ragana nosmēja. – Tu domā pareizi. Puiši, nav ko vilkt garumā. Vediet viņu šurp!
- Pamēģiniet tikai! – Si-Ro norēcās uz abiem jauniešiem, kas tuvojās. – Tikai pieduriet viņai pirkstu, un es jums rokas noraušu!
- To gan es gribētu redzēt, - Rejs nievīgi noteica, zibenīgi izraudams zobenu un pielikdams to hidrai pie kakliem. – Labāk paej malā, draudziņ.
- Klausi viņu, Si-Ro, - Kimiko lūdza, redzot vina vēlēšanos pretoties. – Es negribu, ka tev notiek kas slikts.
- Cik aizkustinoši, - Akers noņirdzās. – Ņemiet ciet skuķi, zēniņi!
Si-Ro atlika vienīgi bezpalīdzīgi noskatīties, kā Lī un Seiko stingri satver Kimiko aiz rokām un spiež doties pie raganas. Viņš no sirds vēlējās kaut ko iesākt, taču saltais asmens viņu kavēja. Tikmēr meitene virzījās arvien tuvāk nāvei...
- Nāc... – ragana izdvesa, alkatīgi izstiepdama roku viņai pretī. – Nāc...
Nākamajā mirklī notika daudzkas neparedzēts. Vispirms ar apdullinošu troksni iebruka jumts un daļa no tā nogruva pār telpā esošajiem, ietinot viņus biezā putekļu mākonī. Lī un Seiko palaida Kimiko vaļā un tvēra pēc zobeniem, cenzdamies kaut ko saskatīt. Tad no dūmakas atskanēja ausis plosošs kauciens, ko pavadīja pretīga skaņa, kā nometot uz galda jēlu gaļas gabalu. Kimiko atkāpās telpas malā. Viņa nevarēja sazīmēt Si-Ro, taču pēc viņam raksturīgās šņākuļošanas zināja, ka ar hidru viss kārtībā.
Tikmēr putekļi bija kaut cik nosēdušies un meitenes skatienam pavērās sekojoša aina. Gruvešu kaudzes vidū salīkusi tupēja ragana, skaļi gaudodama, lādēdamās un auklēdama asiņainu rokas stumbeni. Nocirstā roka ar plaukstu uz augšu gulēja turpat netālu un raustījās. Aiz viņas ar izvilktiem zobeniem stāvēja Lī, Seiko, Akers, Rejs un vēl viens vīrietis, kura vārdu Kimiko nezināja. Meitene istabas stūrī izbiedēti raudzījās notiekošajā, bailēs klusi šņukstot. Si-Ro bija turpat blakus. Un tad Kimiko beidzot ieraudzīja to, kuram viņai jāpateicas par savu dzīvību.
Kaede
Noteikti turpini iesākto darbu, vēlu lielu veiksmi!!! rolleyes.gif
kahi
voldemorts...seerga del torte...vai taa dzekene no muumijas2... beidzot kaads mirs????? nu, kaut vai nosuuks liidz naavei??
~Nefi~
Ļoti labs stāstiņš. Man patiesi prieks, ka ir tik jauni un talantīgi rakstnieki!!!
Kikio
Pacietība ir tikums! tongue.gif Nav ne Voldemorts, ne Sērga del Torte, ne tā džekene no Mūmijas, kas jums nāk prātā! blink.gif Lai nu kā, te ir turpinājums, ceru, ka lasāms.


Pretī raganas aizstāvjiem stāvēja jauns vīrietis, nedaudz vecāks par Reju, taču viņš noteikti nebija cilvēks. Viņam bija gari, balti mati, ar šauru ādas siksniņu sasieti augstā zirgastē, ļaujot dažām šķipsnām krist sejā. Viņš bija tērpies baltā kreklā un biksēs, kam pāri parvilkta tumši brūna tunika; plecos bija uzmests zaļgans apmetnis, kājās – gari ādas zābaki. Rokā svešinieks turēja zobenu, bet ne tradicionālo katanu. Šim asmens bija ieliekts un atstaroja ik sīkāko gaismas stariņu, tajā manīja iegravētus neparastus simbolus.
Likās, ka grausta iemītnieki ir pat ļoti pārsteigti par šādu notikumu pavērsienu. Viņi izskatījās apjukuši un diez vai no brīva prāta uzbruktu negaidītajam viesim, ja neatskanētu raganas brēciens, ko pavadīja sāpju smilksti:
- Nogaliniet viņu! Nogaliniet! Kustieties, mūlāpi!
Akers bija pirmais, kurš saņēma drosmi un metās virsū iebrucējam, taču tā viņam izrādījās liktenīga kļūda. Svešinieks veikli izvairījās un nākamajā mirklī zaglis sagrīļojies nokrita ar seju pret zemi. Svešais izvilka zobenu no viņa muguras un palūkojās uz pārējiem.
Kimiko kā apburta vēroja notiekošo, nespēdama novērst skatienu. Pēkšņi viņa sev pie kājas sajuta kaut ko spalvainu.
- Nāc, - atskanēja nedaudz piesmakusi, rūcoša balss. – Te labāk ilgi neuzkavēties.
Kimiko iztrūkusies paraudzījās uz leju un sev līdzās ieraudzīja pelēku vilku, krietni vien lielāku par parastajiem. Viņa apaļās dzintarkrāsas acis lūkojās pretī viņas tumši zaļajām.
- Kas... – meitene iesāka, taču vilks viņu strupi pārtrauca.
- Jautājumus uzdosi vēlāk. Tagad taisāmies no šejienes, ka tiekam, - viņš īsi noteica, ar purnu bīdīdams Kimiko uz izeju. – Tas pats attiecas arī uz tevi, - viņš uzrūca Si-Ro, kurš likās esam uz nervu sabrukuma sliekšņa.
- Bet... – Kimiko pūlējās tikt pie vārda, taču vilks neļāva.
- Ejam!
- Nē, kamēr droši nezināšu, ka varu jums uzticēties! – Kimiko atcirta. – Vienreiz mani apmuļķoja, un lūk , kur es nonācu! Es nepieļaušu, ka tā notiek vēlreiz!
- Augstā debess, es laikam nekad nesapratīšu cilvēku sugu, - vilks novaidējās. – Ja mēs gribētu tevi redzēt mirušu, pietiktu tevi atstāt šeit! Tagad beidzot pielēca?
- Tas nav nekāds paskaidrojums! – meitene spīvi atmeta, neļaudamās iebiedēties. – Varbūt...
- Kimiko... - Si balss viņu pārtrauca, - Kimiko, paskaties pa labi!
Meitene pagrieza galvu īstajā brīdī, lai apmēram desmit soļus no sevis ieraudzītu raganas nocirsto roku, kas kā krabis rāpoja viņai aizvien tuvāk, aiz sevis atstājot asiņainu sliedi. Kimiko sāka kāpties atpakaļ, kā apmāta vērdamās uz to, taču pēc pāris soļiem ar muguru atdūrās pret auksto akmens sienu un panikā saprata, ka vairs nav iespējas izglābties. Tikmēr roka līda arvien tuvāk, sniegdamās pēc viņas. Meitene zināja, ka, ja tā viņai pieskarsies, viss būs cauri. Viņa gribēja kliegt, bet kakls bija aizžņaudzies, neļaujot izdvest ne skaņas... roka jau bija gandrīz klāt...
Baltmatainais puisis telpas otrā galā pagrieza galvu uz viņas pusi un ieraudzīja roku pie meitenes kājām. Viņš nevilcinoties atspērās pret gruvešiem un vienā lēcienā bija pie Kimiko, piezemējās uz viena ceļgala un, izrāvis no maksts duncīti, izdūra to cauri plaukstai. Kimiko ar bailēs ieplestām acīm vēroja, kā roka vēl pāris reizes noraustās agonijā un tad norimst. Meitene pacēla skatienu un paraudzījās uz savu glābēju, kurš lūkojās pretī. Viņas zaļās acis sastapa viņa zeltainbrūnās.
- Pazūdi no šejienes, - viņš pavēlēja, tad pielēca kājās tieši īstajā brīdī, lai izvairītos no Reja mestā naža.
- Nu? – vilks nepacietīgi jautāja, ar purnu bikstīdams meitenes kāju. – Tagad tu nāksi?
- Labi, - Kimiko īsi pamāja un, laipodama starp gruvešiem, sekoja viņam ārā no celtnes. Si-Ro nāca pēdējais, pie sevis kaut ko murminādams un apšaudīdams vilku ar šaubīgiem skatieniem.

Kaede
Lūk kur stāsts šeit ir nokļuvis, interesanti interesanit! Beidzot sengaidītā ( laugh.gif ) sastapšanās ar... rolleyes.gif
kahi
jeeej! beidzot kaads pagalam!!! biggrin.gif laugh.gif nu tas vareeja arii nebuut zagleens, bet labi, šoreiz pieņemsim!!! dry.gif cik tam baalajam džekam gadu??? huh.gif vai viņš būs kopā ar kimiko?? sad.gif baigi labi buutu rolleyes.gif , bet, vai luudzu, kimiko staasta turpinaajumaa arii nevareetu ķerties pie zobena? ohmy.gif zin, man sevišķi nesimpatizee vaargaas, naivaas meiteniites!!! dry.gif
Kikio
Labākā daļa vēl tikai sekos... rolleyes.gif Un bez visiem zobeniem... tongue.gif
Kazuki
tas nav forshi ka tik ilgi jaagaida uz turpinaajumu. :/
Kaede
Tas gan. Raksti arī šeit!!! smile.gif
Kikio
Ilgs, ilgs laiks pagājis, bet es ne tuvu neesmu šitam atmetusi ar roku! Turpmāk centīšos biežāk likt turpinājumus arī te. Nu tad - sakiet "zombijs"!


Piektā nodaļa

Vilka pavadībā Kimiko un Si-Ro skrēja pa šaurām ieliņām, ik pa brīdim nogriezdamies te pa labi, te pa kreisi. Nu meitene pat gribēdama nevarētu atrast ceļu atpakaļ uz raganas mītni, kaut gan tas pat nebija vajadzīgs. Viņa nepavisam neilgojās tur nokļūt vēlreiz. Nupat pārdzīvotās šausmas bija pavisam svaigā atmiņā un vēl tagad Kimiko bailēs drebēja. Acu priekšā meitene redzēja večas neprātīgo skatienu un nocirsto, asiņaino roku, kas lēnām rāpoja viņas virzienā. Šīs ainas likās esam iededzinātas viņas prātā, viņa nespēja tās aizmirst. Lai arī meitene skrēja, viņai ļoti sala; šķita, ka šis aukstums nāk no viņas sirds dziļumiem un tas nebija aizgaināms...
- Šurp! – vilks uzsauca, nozuzdams kārtējā sānieliņā. Kimiko un Si-Ro viņam sekoja, nebilzdami ne vārda. Meitene vēl nebija nogurusi, taču viņas ceļabiedrs bija galīgi nokausēts un ar grūtībām turējās līdzi.
- Vai vēl tālu? – Kimiko jautāja, bažīgi atskatīdamās uz hidru, kas sāka atpalikt. Arī vilks pameta skatienu atpakaļ.
- Gandrīz jau esam klāt, - viņš atteica. – Vēl tikai šis pagrieziens... taisni līdz ielas galam... vēlreiz pa kreisi... stop.
Kimiko apstājās vilkam līdzās. Pēc mirkļa viņiem piebiedrojās arī Si-Ro, manāmi noguris un aizelsies. Meitene vispirms pārliecinājās, ka ar hidru viss kārtībā, un tad aplaida skatienu vietai, uz kuru vilks bija viņus atvedis.
Viņi atradās šauras sānieliņas galā, kas beidzās ar strupceļu. Apkārtne izskatījās pilnībā izmirusi, ja neskaita klaiņojošus, noplukušus kaķus un baru zvirbuļu, kuri braši šiverēja pa zemi, meklējot kaut ko ēdamu. Kopumā vieta izskatījās daļēji pēc izgāztuves, daļēji – pamesta dzīvojamā rajona, kuru tagad par patvērumu izmanto klaidoņi un kur uzdarbojas demolētāji. Ideāli.
- Esiet sveicināti “Mis Kastē Nr.1”, - vilks lepni paziņoja, aplaizdams laimīgu skatienu apkārtnei. – Mūsu bāze Sko.
- Jūs... jūs šeit dzīvojat? – Kimiko centās, lai tas neskanētu aizvainojoši, taču pašai likās, ka viņas balsī pārlieku skaidri varēja dzirdēt nepatiku. – Es gribēju teikt... – viņa saminstinājās, taču vilks viņas teikto neņēma ļaunā.
- Nē, kādas muļķības! Es jau teicu – šeit mēs uzturamies tikai tad, kad baudām Sko viesmīlību. Tiesa, agrāk es te dzīvoju, bet vairs ne, tomēr jāatzīst, ka šī ir ļoti parocīga vietiņa. Serketiešiem nez kāpēc ir aizspriedumi pret runājošiem vilkiem.
- Un pret dēmoniem arī, - viņiem aiz muguras atskanēja sveša balss, kurā bija dzirdams slēpts rūgtums. Kimiko spēji pagriezās un ieraudzīja to pašu baltmataino puisi, kurš bija viņu izglābis no Imerterratas raganas nagiem. Arī Si-Ro apcirtās; viņa uzvedībā bija manāma trauksme. Vienīgi vilks saglabāja pilnīgu mieru.
- Ā, tu arī klāt, - viņš novilka un slinki pagriezās, sastapdamies ar savu biedru aci pret aci. – Kā gāja?
- Draņķīgi, - uzrunātais drūmi atbildēja, paiedams viņiem garām un dodamies uz vienu no pussabrukušajiem šķūņiem. Vilks vieglā riksītī piesteidzās viņam blakus, iepriekš pamājis Kimiko un Si-Ro, lai viņi nāk līdzi.
- Kā tā – draņķīgi? Meiteni tu izglābi, kas arī bija galvenais, vai ne? Kas tad vēl?
- It kā nekas.
- Par ko tad tu žēlojies? – vilks nesaprata. – Cik noprotu, ragana un pārējie ir pagalam. Pasaulē par vienu ļaunumu mazāk.
- Viens paspēja aizbēgt, - dēmons noņurdēja. – Un piedzērušais nogalināja mazo meitenīti.
- Mjā... – vilks pieklusa, taču drīz vien atguva optimismu. – Toties visi pārējie ir, tā sacīt, neitralizēti, un mēs esam sveiki un veseli. Problēmu nav, pareizi?
- Laikam jau, - dēmons strupi novilka un nozuda šķūnī.
- Nu, manuprāt, tagad būtu īstais laiks kā nākas iepazīties. – Vilks apsēdās uz putekļainās grīdas un pagaidīja, kamēr arī pārējie iekārtojas.
- Man ir tāda sajūta, ka jūs mani jau pazīstat, - Kimiko pasmaidīja.
- Gandrīz, - vilks atteica. – Droši vien visu, kas mums būtu jāzina, tomēr šis tas vēl ir neskaidrs.
- Piemēram?
- Piemēram, kāpēc tu esi kopā ar kaut kādu dabas kļūdu.
- Mēs atvainojamies, - Si-Ro aizvainoti ieklepojās. Vilks uzmeta hidrai paviršu skatienu.
- Kas ir?
- Tu nosauci mūs par dabas kļūdu?
- Jā, nu un?
- Mums būtu tiesības tevi apsūdzēt par goda un cieņas aizskaršanu, tu, plušķainais kranci! Bez tam...
- Beidziet! – Kimiko iejaucās. Abi strīdnieki apklusa un palūkojās uz meiteni.
- Ko?
- Kašķēties, - viņa paskaidroja. – Ja jau mēs reiz esam vienā un tajā pašā pusē, tad mums vismaz nevajadzētu uzvesties kā maziem bērniem, ja saprotat, ko es domāju.
- Ja godīgi, tad nē, - vilks ar pakaļkāju sirsnīgi pakasīja ausi. To beidzis, viņš laimīgi nopūtās un piebilda: - Šobrīd uztaisīsim pārtraukumu un beidzot izrunāsim visu, kas runājams.
Kimiko neatbildēja, tikai sakrustoja rokas uz krūtīm un mazliet pūcīgi paraudzījās uz pelēci. Si-Ro šņāca kā vāroša tējkanna, taču muti vaļā nevēra.
- Labi, tad izskatās, ka jāsāk būs man, - vilks pārtrauca neveiklo klusumu, pašķielēdams uz baltmataino dēmonu, kurš sēdēja uz dēļu kaudzes un spodrināja uz ceļgala atbalstīto zobenu ar tādu centību, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. – Njā, tas jau nerunās, - vilks noburkšķēja, novērsdamies no biedra. – Viņam, redz, esot principi... Nu tātad, - viņš no jauna pagriezās pret Kimiko un Si-Ro, kuri viņu nogaidoši vēroja. – Mans vārds ir Sonkei. Man laikam nebūs jāpaskaidro, ka esmu vilks, pie tam Pelēko kalnu vilks.
- Un ar ko tad šie atšķiras? - par spīti nepatikai, Si nenocietās. Sonkei uz viņu palūrēja caur pieri.
- Ar to, ka prot runāt. Tu nu gan esi apdāvināts.
- Man liekas, es iepriekš kaut ko teicu, - Kimiko strupi izmeta, skatīdamās pavisam citā virzienā. Redzot viņas sejas izteiksmi, vilks nokaunējās, taču tikai mazdrusciņ.
- Jā, jā, sapratu. Tātad, par mani tas lielos vilcienos būtu viss, vienīgi varu pieminēt, ka nāku no Kagajaki-samas klana, kas ir varenākais visā rietumpusē. Nu, tas apmēram tā.
- Skaidrs, - Kimiko pamāja, tad paskatījās uz dēmonu. – Un tu?
Dēmons izlikās, ka nav viņu dzirdējis.
- Hei, uz ausīm esi kritis, vai? – meitene kļuva nepacietīga. Diemžēl viņai neizdevās piesaistīt viņa uzmanību.
- Beidz tēlot, - Sonkei uzsauca. Dēmons pārtrauca tīrīt zobenu un īgni pavērās uz vilku.
- Tu neredzi, ka es esmu aizņemts?
- Hahaha, es uzķēros, - Sonkei neizteiksmīgi atmeta. – Muļķo kādu, kurš neklaiņo kopā ar tevi vairāk nekā trīs gadus. Tu tikai izliecies.
- Tu gan esi suņanagla, - dēmons noņurdēja un atsāka pulēt asmeni, kaut gan tajā jau tāpat varēja spoguļoties.
- Labi, draudziņ, pats uzprasījies, tavu biogrāfiju atstāstīšu es, - Sonkei atriebīgi paziņoja. – Šis rūgumpods ir Hideaki Ajaru, kam pašam labpatīk savam vārdam piekabināt apzīmējumu “Vientuļais”, lai gan es tam neredzu jēgu. Viņš ir ziemeļnieks un dēmons, bet to jūs, bērniņi, droši vien jau pamanījāt paši. Vispār viņa dzīvesstāsts ir nāvīgi interesants, bet visu pavēstīt neizdosies, tomēr tos notikumus pirms divsimt gadiem gan derētu...
Hideaki strauji pacēla galvu un uzmeta vilkam īsu, brīdinošu skatienu.
- Tu man kaut ko apsolīji, neatceries?
- Ak, pareizi, laikam gan, - Sonkei tēloja aizmāršu.Tad viņš palūkojās uz Kimiko un Si-Ro. – Diemžēl šo daļu nāksies izlaist, tomēr šo to es varētu pastāstīt...
Dēmons piecēlās kājās, ieslidināja mirdzošo zobenu rūnām izrakstītajā ādas makstī un, ar pāris soļiem šķērsojis nelielo telpu, nostājās pie ieejas ar muguru pret parējiem.
- Gana, Sonkei. Viņiem pietiek ar to, ka zina manu vārdu. Viss.
--------------------------
Gomen par garumu unsure.gif
Kazuki
nu tad beidzot! turpinaajums ir sgaidiits. biggrin.gif
Kikio
Hai, hai, un te arī nākamais turpinājums, centīšos, lai vairs tik ilgi nav jāgaida wink.gif .


- Labi, kā vēlies, - vilks steigšus sacīja, acīmredzami negribēdams ielaisties strīdā. – Es jau neko...
- Jauki, - Hideaki novilka. Pēc brīža viņš ierunājās no jauna: - Un kas jūs tādi?
- Man... man likās, ka tu to jau zini, - Kimiko saminstinājās. Viņai nebija ne jausmas, kā izturēties dēmona klātbūtnē.
- Es zinu, kas jūs esat, bet nezinu jūsu vārdus, - Hideaki precizēja, joprojām stāvēdams ar muguru pret viņu. – Tātad?
- Mani sauc Kimiko, - meitene, mazliet vilcinādamās, atbildēja. – Un tas ir Si-Ro – hidra, ja kāds to nav pamanījis.
- Ļoti priecājamies, - Si-Ro stīvi palocījās. Sonkei sāka skaļi smieties.
- Tu šobrīd izskaties pēc iecietinātas ķirzakas, - viņš paziņoja, kad bija kaut cik nomierinājies. – Manis dēļ tu vari neizlikties, nav vajadzības pēc tādām formalitātēm, sarunājuši?
Si-Ro apvainojies klusēja. Sonkei brītiņu pagaidīja, tad pavicināja asti, saceļot biezu putekļu mākoni.
- Kā gribi, neiešu tevi piespiest ar varu. Hideaki, cik pulkstenis?
- Kā lai es zinu? – dēmons ērcīgi atcirta, tad pa vaļējajām durvīm paraudzījās naksnīgajās debesīs, kurās kā mazas zelta piespraudītes mirguļoja zvaigznes. – Varētu būt apmēram vienpadsmit, - viņš minēja.
- Rīt agri jāceļas, ja pēc iespējas ātrāk gribam tikt projām no šejienes, - Sonkei noteica un nolaida purnu uz ķepām. – Labunakti, ļautiņi, - viņš piemetināja, aizvērdams acis un iegrimdams snaudā.
Kimiko paraudzījās ārā pa tukšo loga rūti. Pēdējās stundas laikā bija pārsteidzoši ātri satumsis, un tagad debess jums bija tumši, tumši zils, gandrīz melns. Tajā bija izkaisītas mazas zvaigžņu actiņas, kas likās meitenei mirkšķinām un aicinām viņu sev līdzi... Kimiko juta, ka miegs mācas virsū kā ūdens... Viņa saritinājās turpat uz grīdas netālu no Si-Ro, kurš jau bija aizmidzis. Meitene puspievērtām acīm turpināja raudzīties debesīs, atslābinādamās un puslīdz nomierinādamās. Kimiko ļoti gribējās gulēt; vina jau gandrīz ļāva maigajām vēja šalkām sevi ieaijāt, taču pēdējā brīdī nokratīja šo sajūtu un pāris reizes samirkšķināja plakstiņus, bet tie jau atkal paši no sevis vērās ciet... Nē! Kimiko izberzēja acis un papurināja galvu, pūlēdamās atvairīt nogurumu. Meitenei bija bail aizmigt, bail no tā, kas slēpās tumsā, no tā, ka kaut kas varētu atgadīties... Ja nu ragana atgriežas? Ja nu Hideaki un Sonkei melo? Kimiko pagrieza galvu un paskatījās uz guļošo vilku. Viņa purns bija paslēpts starp priekšķepām, sāni elpojot vienmērīgi cilājās un aste brīdi pa brīdim noraustījās sapņu ietekmē. Vilks izskatījās miermīlīgs un rāms, nepavisam ne tāds plēsoņa kā viņa ciltsbrāļi. No viņa nebija jābaidās.
Meitene novērsās no Sonkei un palūkojās uz Hideaki. Dēmons joprojām stāvēja pie durvīm, sastindzis kā marmora statuja, un stingi vērās naktī. Kimiko noskatīja viņu no galvas līdz kājām, nepalaižot garām nevienu sīkumu. Jā, viņš bija bīstams, pat ļoti. Un tomēr... Meitene nemācēja pateikt, kas tieši, taču viņā jautās kaut kas tāds... varbūt ne gluži laipns, bet cilvēcisks noteikti. Kimiko atminējās sarunu ar trim klejotājiem – tas likās tik sen! -, un viņu teikto, ka dēmoni visi kā viens esot aukstasinīgi, nodevīgi un bezsirdīgi, ka viņi nepazīstot cilvēciskas jūtas un viņiem rūpot vienīgi pašu labums. Var jau būt, ka tā daļēji bija taisnība, bet Hideaki taču viņu izglāba no nāves! Vai tad tas vien jau nebija pierādījums pretējam?
-------------------------
Zinu, nav pārāk garš, bet vnk negribējās sākt jaunu domu. Ja ne!
Kaede
Mjā. Šeit esi pamatīgi atpalikusi, bet tas jau nemazina darba kvalitāti, kā arī faktu, ka tas patiesi tev ir padevies!!! smile.gif
Isabel Carmin fon Edelhain
Par ļoti lēnu likšanu pilnīgi piekrītu. Diemžēl tur kur jau esi krietni tālāk tikusi, nekādi nevaru sanemties tam ķerties klāt. Ta kā šeit ir lēnāk paspēju izsekot, lai gan varētu ar te likt biežāk.
Kikio
Cenšos laboties... unsure.gif


- Stāt! Kas nāk?
- Imperatora Labā Roka, - no tumsas atskanēja klusa, noslēpumaina balss. – Ielaidiet mani.
- Ko tu šeit dari tik vēlu? – viens no sargiem skarbi noprasīja.
- Tu esi veikls uz jautājumu uzdošanu, vai ne? – balsī bija saklausāms smīns. Tad runātājs panācās tuvāk, tā ka abi vārtu sargi viņu beidzot ieraudzīja. – Un tagad laidiet mani iekšā.
Sargi sakrustoja šķēpus priekšā vārtiem.
- Kāpēc?
- Imperatoram diez vai patiks, ka ziņu piegāde tiek aizkavēta, - melnajā pametnī tērptais svešinieks noteica. – Es viņa vietā jums par to paldies neteiktu.
- Gaidi te, - vecākais no sargiem sacīja, acīmredzami uztraucies. – Es aiziešu un visu noskaidrošu. Un pieraugi – neuzsāc nekādus trikus, citādi vienīgā vieta, ko tu no pils redzēsi, būs cietums.
- Dodu savu vārdu, - svešinieks nosmīnēja. Sargs uz viņu aizdomīgi paskatījās, tad pagriezās un, atvēris augstos koka vārtus, nozuda aiz tiem, atstājot naksnīgo viesi divatā ar savu jaunāko biedru, kurš tikai nupat bija pabeidzis apmācības un svešinieka klātbūtnē jutās manāmi neērti. Šobrīd gan satraukumam nebija pamata. Ciemiņš mierīgi stāvēja vairāku soļu attāluma no viņa un neizrādīja nekādas pazīmes, kas liecinātu par ļauniem nodomiem.
Drīz vien pirmais sargs bija atpakaļ. Viņa sejā bija manāma viegla neapmierinātība.
- Viņa Majestāte vēlas tevi redzēt. Seko man.
Svešinieks norija dzēlīgu piezīmīti un, novilcis kapuci dziļāk pār acīm, devās līdzi kareivim.
Viņi iegāja pa augstajiem vārtiem un tālāk pa bruģētu celiņu soļoja taisni Imperatora pils virzienā, kas pacēlās tieši viņu priekšā. Bija tik tumšs, ka no apkārtnes neko daudz saskatīt nevarēja, taču tas svešo neuztrauca. Pils dārzu viņš bija atskatījies līdz apnikumam, jo nereti apciemoja valdnieku arī dienas laikā.
- Viņa Augstība gaida tevi lapenē, - sargs paziņoja, novēcinādams roku pa labi. Svešinieks vienkārši pamāja un devās norādītajā virzienā, pie sevis viltīgi pasmīnēdams.
- Lai slavēts Debesu dēls, - viņš ierunājās, kad bija pietiekami tuvu, lai redzētu tumšu stāvu. Izdzirdējis viņa balsi, tēls pagriezās ar seju pret svešinieku.
- Nosauc man kaut vienu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc man uz līdzenas vietas tev nevajadzētu parakstīt nāvesspriedumu.
Svešais brīdi apdomājās – ne jau tāpēc, ka viņš nezinātu atbildi, bet gan tādēļ, ka labi pazina Imperatora nepacietīgo raksturu un bija nolēmis viņu pavazāt aiz deguna.
- Runā! – Naksnīgais viesis apspieda vēlēšanos skaļi iesmieties. Savu viņš bija panācis.
- Kā Debesu dēlam labpatīk, - viņš uzspēlēti pazemīgi atsaucās un, paspēris dažus soļus uz priekšu, zemu paklanījās. – Esmu sagādājis jums dažas interesantas ziņas.
- Tik interesantas, ka tās nevarēja pagaidīt līdz rītam? – Imperatora balsī jautās aizkaitinājums.
- Atļaušos apgalvot, ka jā, - svešinieks atbildēja, tīšām vilkdams visu garumā.
- Tu gribi, lai es tevi lūdzos?
“Nebūtu slikti, vecais āzi,” vēstnesis nievīgi nodomāja.
- Nē, Jūsu Majestāte, tas man pat prātā neienāktu, - viņš skaļi atteica.
- Tad runā beidzot, vai arī tev klāsies plāni!
- Lai notiek, Jūsu Augstība, - svešais teatrāli paklausīgi piekrita. – Es ierados ar jaunumiem par pūķi.
- Tā? – Imperators ieinteresēti uzrāva uzacis. – Un tālāk?
- Diemžēl viņai izdevās aizbēgt, - svešinieks sacīja, - taču tagad ir skaidrs, ka jāmeklē jauna meitene kopā ar divgalvainu hidru, vilku un dēmonu.
- Neparasta kompānija, - Imperators atzina. – Kas tev liek domāt, ka viņa ir īstā?
- Sāksim ar to, ka viņa ir no Ortaki, - ziņnesis mazliet piesardzīgi atbildēja. Imperators piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu pa tumšo lapeni – kā vienmēr, kad bija satraukts vai noskaities. Atlika vienīgi uzminēt, kas šoreiz ņēma virsroku.
- Nekur nav teikts, ka pūķis mīt tieši tur, vai arī es kaut ko esmu palaidis garām? – Tātad viņš bija nikns.
- Var jau būt, bet uz turieni pēdējoreiz norādīja pūķu jātnieki, - svešinieks kļuva arvien nervozāks. Dusmās Imperators bija pilnīgi neaprēķināms. Ar šiem vārdiem ziņnesis cerēja uzlabot situāciju, taču panāca tieši pretējo. Serketas valdnieks no visa spēka trieca dūri pret lapenes sienu tā, ka koks nokrakšķēja.
- UN KĀPĒC ES PAR TO UZZINU TIKAI TAGAD?!?!
- Es... hmmm... arī es to dzirdēju tikai nupat un tūlīt steidzos to paziņot Jūsu Majestātei, - svešais ātri vien atguva pašpārliecinātību un mieru. – Šodien to izdibināju no pāris melnajiem bruņiniekiem, kuri nesen bijuši Ortaki pūķu jātnieku norīkojumā. Meklēto gan viņi neatrada, taču ciematā sastapa veco Ildaru, kurš runājis ar kaut kādu meiteni. Viņi bija noskaitušies par to, ka jātnieki devuši kļūdainas norādes, bet es drīz vien sapratu, ka viss bija pareizi. Meitene noteikti bija pūķis – kāda gan cita iemesla dēļ ar viņu tiktos pats magu ordeņa galva?
- Un kā tu zini, ar ko kopā viņa ceļo? – Imperators stingri noprasīja, nu jau kaut cik nomierinājies un manāmi ieintriģēts.
- Es esmu viņu redzējis, - vēstnesis rāmi atbildēja. – Šodien es viņu satiku un aizvedu pie Imerterratas raganas, taču tur uzradās vilks un dēmons un viņu izglāba. Ja...
- Idiots, - Imperators norūca un apsēdās uz sola. – Tu esi nelabojams aunapiere, Rej. Kāda velna pēc tu stiepi to skuķi pie raganas?! Tev vajadzēja viņu pa taisno vest šurp; te viņai neviens netiktu klāt.
- Pazemīgi lūdzu piedošanu, Jūsu Augstība, - Rejs sacīja tik pazemīgā balsī, cik nu spēja. – Varbūt mēs vēl varam viņu pārtvert.
- Es tavā vietā lūgtu Visaugstāko, lai tā notiek, citādi tu dārgi samaksāsi par savu neizdarību, - Imperators draudīgi noteica. – Tagad pazūdi. Uzmeklē Kataši, samuraju kapteini, un nodod viņam manu rīkojumu pulcināt karotājus. Līdz ar ausmu viņiem jādodas pa pēdām pūķim, un tu būsi kopā ar viņiem. Saprati?
- Jā, Jūsu Majestāte.
- Tad nekavējies un ej. Man nepieciešama atpūta.
-------------------------
A/N: Ja ir neskaidrības, droši jautājiet.
Isabel - tu esi arī kurbijkurnē?
Kaede
Ir labi! Ārkārtīgi interesanti, turpini, lūdzu! Tas, ka eskurbijkurnē nekomentēju nenozīmē, ka nelasu un kam na darbs nepatīk! Galvenais nepadodies! smile.gif
~Nefi~
Šausmīgi patīk! Liekas viss tik interesants un labi aprakstīts!
Kikio
Līdz beigām vēl garš ceļš ejams, paldies visiem, kas lasa un komentē! smile.gif


Visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņa bija pilnīgi viena biezējošajā tumsā. Tā bija smaga un gandrīz sataustāma, un absolūti necaurredzama. Čuksti... Čuksti no zemes dzīlēm, no sienām, viņā un ap viņu. Viena... gluži viena...

Apkārtne strauji mainījās. Tumsa izklīda un ievilkās kaktos, atklājot skatienam drūmu cietuma kameru. Tā bija pavisam neliela un krēslaina, tomēr ne naktsmelna. Vienīgo izeju aizšķērsoja aprūsējuša metāla restes; tādas pašas bija arī priekšā mazajam lodziņam, kas atradās gandrīz pie pašiem griestiem. Pa to ieplūda daži blāvi gaismas stariņi, taču pat ar to pūlēm bija par maz, lai izkliedētu kamerā biezējošās ēnas. Gaiss bija mitrs un smacīgs. No sienām un zemajiem griestiem sūcās ūdens un krājās dobumos grīdā. Troksnis, ar kādu lāsītes krita zemē, kapa klusuma dēļ likās apdullinoši skaļš. Kamerā viss bija pelnu pelēks. Gan sienas, gan griesti un grīda, gan ūdens. Pat gaisma izskatījās pelēka un nedzīva. Laiks bija aizmirsis par šo vietu, it kā tam gar to nebūtu nekādas daļas.

Aplaidusi skatienu kamerai, viņa mēģināja piecelties, taču kaut kas viņu norāva atpakaļ uz grīdas. Viņa nokrita uz ceļiem un juta cauri labajai kājai izskrienam acumirklīgu, skaudru sāpi; visu pavadīja pērkona dārdiem līdzīga žvadzoņa. Atjēgusies no izbīļa, viņa apsēdās zemē un bez izbrīna ievēroja, ka no labā ceļgala sūcas koši sarkanas asins lāsītes – tik košas, ka galīgi neiederējās kopējā pelēcībā. Joprojām neizrādīdama nekādu pārsteigumu vai satraukumu, viņa samitrināja pirkstus turpat netālu esošajā bedrītē ar ūdeni un uzmanīgi iztīrīja mazo brūcīti. Kamēr viņa darbojās, kameru piepildīja šķindoņa, ieplēšot robus valdošajā klusumā.

Beigusi apkopt saskrambāto ceļgalu, viņa nolēma noskaidrot dīvainā trokšņa cēloni. Viņa lēnām pacēla labo roku un ne bez izbrīna ieraudzīja ap plaukstas locītavu apkaltu platu metāla aproci, kas ar ne pārāk garu ķēdi bija piestiprināta pie sienā iemūrēta gredzena. Arī ap otru roku bija tāda pati važa. Tagad viņa saprata gan to, kāpēc nebija varējusi piecelties, gan arī to, kas radīja ausis plosošo troksni. Un tam sekoja vēl viena atskārsme – viņa bija lamatās. Tas no jauna atmodināja bailes, kas līdz šim bija slapstījušās dziļākajā un nomaļākajā viņas zemapziņas nostūrītī, un viņa sāka mežonīgi raustīt smagās, rūsas plankumiem izraibinātās važas, pūlēdamās izkļūt brīvībā. Viņa plosījās līdz spēku izsīkumam, taču dzelzs riņķi sienā nepakustējās ne par mata tiesu. Beigu beigās viņa pusnemaņā noslīga uz vēsās, mitrās un nelīdzenās grīdas un ļāva ķēdēm novilkt rokas zemē. Pār viņas vaigiem ritēja sviedri un asaras – izmisuma un bezpalīdzības asaras, tik sāļas kā jūras ūdens. Viņa nekad vairs neredzēs saules gaismu, nedzirdēs putnu priekpilnās, skanīgās himnas pavasarim un nejutīs maigo, spirgto maija vējiņu rotaļājamies matos un skūpstām vaigus. Viņa nekad neies pa balto, putekļaino celiņu uz mājām un neiebridīs upē, lai noskalotu smagumu no dienas darbos nogurušajām kājām. Viņa nekad neaizmigs un nepamodīsies. Nekad, nekad vairs. Loks bija noslēdzies.

------------
A/N: Ļoti īss, bet negribēju sākt jaunu domu. Pagaidām - ja ne!
Kaede
Tu galvenais nepadodies! Es tev teicu, kad pabeigsi ar izpintēšu un izlasīšu visu! Un es savus solījumus mēdzu turēt! Vismaz cenšos... laugh.gif
This is a "lo-fi" version of our main content. To view the full version with more information, formatting and images, please click here.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.