Atriebība - salda kā asinis, Zeloco progresa darbs Options

[zeloco]

Tātad. nu.. >_> *domā* īsti nezinu kā, lai šo stāstu komentē.. shis būs mazliet savādāks nekā iepriekšējie, bet pamattēma saglabājas... Arī šis tika uzsāks vairākus gadus iepriekš, bet šo es nedaudz piekoriģēju, cik nu spēju, saglabājot stāstījuma oriģinālo formu.

Šis darbs var dažiem šķist "nesmuks"... Bet varbūt tieši pretēji.. (nesmuks tiem, kam mani zīmējumi šķiet pārāk "depresiivi" vai citādi drūmi..) Lai nu kā, vēlējos tikai jūs brīdināt.

nu tad aiziet:

I

Vēls vakars. Tā kā ir ziema, tumšs ir jau labu laiku. Kāda meitene izvedusi pastaigā savu suni. Šovakar ir diezgan silts, tāpēc viņa izdomā, ka apstaigās vēl vienu kvartālu. Kaut gan ielas izskatās tumšas, tukšas un draudīgas, meitene nebaidās, jo šis ir viņai ļoti labi pazīstams kvartāls. Viņa atlaiž suni no siksnas, jo viņš ir ļoti paklausīgs. Suns ar steigu pieskrien pie tuvējā staba un sāk ošņāties. Meitene turpina savu ceļu. Pēkšņi viņa izdzird čaboņu sev aiz muguras. Viņa pagriežas, bet nevienu neredz... arī savu suni, ne.
‘Rodži! Rodži!’ viņa uzsvilpj un pagriežas. Izrādās, ka suns viņai aizgājis priekšā. ‘Te tu esi! Gribēji jau aizbēgt?!’ viņa pastiepjas pēc suņa kakla siksnas, lai to atkal piestiprinātu pie pavadas, bet suns rāda zobus. ‘Rodžer, uzvedies!’ viņš atkal pastiepjas, bet suns uzrej. Pēkšņi no aizmugures viņai uzpūš stiprāks vējš. Suns ierauj asti kājstarpē un sāk smilkstēt. Meitene pagriežas, pavirši paskatās un tad atkal pievēršas sunim. ‘Rodžer, mierā! Tur nekā nav. Nāc šurp!’ viņa pietuvojas sunim, bet tas aizbēg. ‘Rodžer! Nāc atpakaļ!’ tā kā suns neizrāda nekādu pakļaušanos viņas pavēlēm, tad viņa skrien tam pakaļ, bet pēc kāda laika viņa to pazaudē. Kā nekā suns taču.
Meitene apsēžas ielas malā un sāk saspringti domāt. Mājās bez suņa atgriezties viņa nevar – būs brāziens no vecākiem. Tagad viņa to arī vairs nevar atrast, jo ir ieskrējusi mazāk pazīstamā apvidū. Bezcerība... Viņa sadzird soļus vienā ielas galā. Laternas nespīd īpaši spoži, tāpēc nācēju nevar redzēt. Pēc brīža viņa jau redzēja viņa siluetu. ‘(jāpaprasa, vai viņš nav redzējis Rodžeru)’ viņa lēnā gaitā devās pretī nācējam. Kad viņš atradās pāris laternu attālumā no viņas, tad, meitene jau varēja saredzēt kā viņš izskatās. Tas bija vīrietis ap četrdesmit. Viņam bija rūtaina flaneļa jaka un, tā saucamā, strādnieku cepure. Meitene piegāja viņam klāt un vīrietis uzsmaidīja.
‘atvainojiet, jūs neesat redzējis šeit noklīdušu suni?’
‘šeit ir daudz noklīdušu suņu, kāds ir tavējais?’
‘tāds paliels vilku suns.’ Vīrietis padomāja, bet tad pakratīja galvu.
‘Nu šovakar es tādu neesmu redzējis...’
‘žēl... paldies tik un tā.’
‘nav par ko...’ vīrietis turpināja savu ceļu, bet meitene atkal apsēdās ielas malā.
Pēc brīža viņa atkal sadzirdēja soļus, šoreiz tur bija vairāki cilvēki. Viņa ieklausījās. Viņa dzirdēja balsis. Zēnu balsis. Viņi runāja par... Ak vai! Tā taču bija vietējā banda. Ar šiem sprukstiņiem viņa gan negribēja runāt. Viņa gāja tajā pašā virzienā, kurā gāja viņi un centās apslāpēt savus soļus. Viņa redzēja tādu kā iebraucamo vietu. Tur uz priekšu noteikti bija kāda māja, bet bija par tumšu, lai to redzētu. Viņa pagriezās, apskatījās, cik tālu vēl viņi ir un tad atmuguriski iegāja tumsā. Viņa bija nolēmusi te paslēpties, kamēr viņi aiziet.
Tā lēnām ejot atmuguriski viņa kaut kam uzskrēja. Pēc tam meitene saprata, ka tas ir kāds.

This post has been edited by zeloco: Jan 26 2007, 19:46

[zeloco]

man liekas gan, ka tikai filmās tas tiek apgraizīts. grāmatās ir pietiekami.

nez... nav sanaacis lasiit :/

Nebuutu lielaaka spriedze - aprakstot to visu savaa personaa.
Es meegjinaaju pakusteeties, tachu zaarka mazaa vieta trauceeja. Pamazaam jutu ka elpot kljuust aizvien gruutaak & stuff.
Bet vienalga interesanti, tikai pa maz panikas un histeerijas...Bet forshi ir ja kaads aprok otru dziivu
Aprokam kaadu mazinjo otaku tusaa (Shizo joks)

man liekas, ka rakstot "es" formaa tas diezgan ierobezho :/ bet varbuut tas buutu labaak.. isti nezinu... Es Aglu rakstiiju es formaa... bija diezgan pagruuti peectam savienot citu cilveeku domas... :/ es nz.. mosh es kljuudos.. bet nu man veel ir visas iespeejas visu paarrakstiit...

ps. Es labpraat pievienojos aprakshanas pasaakumam ;D Sounds kinky enough ;D




(man liekas, juus man saaksiet braukt augumaa par to, ka paaraak biezhi radu klusumu.. nez.. manupraat tas palielina spriedzi... tajos briizhos, kad es rakstu, kad iestaajas klusums es parasti aizveru acis un tas it kaa paspilgtina tikko uzrakstiito/izlasiito..)


VI

Likās, ka meitenes ķermenis gulēja kamēr prāts nemitīgi šaudījās ap visapsurdākajām domām. Starp tām ik pa laikam pavīdēja viena vienīga doma: “(Es jūku prātā!)” Tā laikam bija vienīgā pazīme, ka meitene vēl bija pie apziņas.
Meitenes domu nebeidzamo plūsmu pārtrauca nežēlīga nieze sejā. Viņa pat nepaspēja šo faktu nofiksēt, kad roka pati bija pacēlusies, lai niezošo vietu apstrādātu. Bet brīdī, kad meitenes pirksti pieskārās sejai viņa zināja, ka tā nepavisam nav tāda kāda tā bija. Sejas āda bija pārāk… mīksta… kā pudiņš. Tas gan meitenes kasīšanu neapturēja. Nieze bija pārāk spēcīga un meitene kasīja cik spēka. Viņa juta kā daļa viņas ādas paliek zem nagiem un tajā pašā laikā, kā viņa dažus no tiem zaudē. Šie fakti likās neapstrīdami un tas meiteni biedēja, bet priekšplānā viņa izvirzīja savu roku aktivitāti. Tikās, ka nieze pienaglo viņas domas. Tad… tik pat pēkšņi kā parādījusies tā izzuda. Meitene sastinga. Viņa nedomāja. Viņa ieklausījās un centās kaut ko sajust.
Pēc skaņas spriežot, viņas ķermenis pats kustējās. Bet meitene zināja, ka tā nav: „(Tārpi?)” Viņa pastiepa roku, lai aptaustītu savu ķermeni, bet neko nejuta. Pilnīgi neko. Meitene bija zaudējusi savu jušanas spēju. Mēģinādama pārliecināties, ka nemaldas, viņa kustināja savas rokas, bet viss, kas mainījās bija tas, ka meitene dzirdēja tās atsitamies pret zārka vāku. Skaņa likās dīvaina. It kā kas ciets atsistos pret koku. “(Gredzeni? Nē… man nebija gredzenu…)” Meitenei galvā pavīdēja traka doma, ka kāds viņu tomēr bija dzirdējis un tagad nāca glābt. Un viss iedomātais bija tikai prāta spēles. Nekas no tā nebija īsts! Meitene gaidīja un klausījās. Klusums… atkal klusums…
Viņa pakustināja rokas atkal un skaņa atkārtojās. “(Kauli…)” Doma likās pietikoši traka, lai būtu taisnība. Meitene sastinga. Nē! Tie taču nevarēja būt viņas pašas kauli! Meitene nespēja atzīt šo pašas interpretēto ideju. Atkal klusums….