"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Dīvainā situācijā, bet tomēr situācijā, kura prasīja steidzamu atrisinājumu. Laiks nestāvēja uz vietas un katra minūte kamēr viņi nezināja, kur ir pārējie varēja izrādīties draudoša.
-Marek, kas pie velna notiek?
Viktorija nemocījās ilgi ar pārdomām kā novilkt nākamajā reizē kleitu vai arī par to, ko iesākt ar apkārt notiekošo. Viņu uzreiz iteresēja jautājums par to, kas gan īsti notiek apkārt un kur ir palikuši cilvēki ar kuriem viņi kopa bija ceļojuši.
-Man nav ne mazākās nojausmas.
-Tu vēlies teikt, ka tev nav izdevies noskaidrot pilnīgi neko par to, kas noticis pēc kuģa avārijas?
Viņa nespēja noticēt tam, ko tikko izdzirdēja. Ja jau Mareks neko nebija noskaidrojis, tad kāda velna pēc viņš tagad bija skrējis meitenei pakaļ? Nevarēja tak būt tā, ka jaunais cilvēks sajuta to, ka viņai draud briesmas. Nekad. Mareks nespētu to izdarīt pie tam pēc pārrunām ar Alonso un Janoso- meitene bija sākusi just, ka nemaz vairs tik ļoti nevēlas iegūt Mareku savā īpašumā. Jā iespējams, ka viņai vēl ar vien gribējās gūt uzvaru pār šo nevaldāmo puisi, bet no otras puses viņš tagad meiteni interesēja tikai kā medījums, kuru varētu nomedīt.
-Vika, mums ir jāatrod pārējie. Un pēc iespējas ātrāk. Man ir nelāga priekšnojauta, ka uz šīs planētas notiek kaut kas tāds kas var mūs visus atstāt šeit uz visiem laikiem.
Mareks pārtrauca meitenes pārdomas tajā brīdī, kad viņa nonāca līdz pārdomām par medījumu un mednieku.
-Ermmmm...Jā. Protams.
Viņa sajutās nedaudz apsteigta.It kā kāds būtu nolasījis viņas domas.
-Piedāvāju istaujāt šo kadru.
Mareks norādīja ar roku uz to, kas tagad sēdēja zemē sasiets ar Viktorijas jostiņu.
-Saulīt, es protams saprotu, ka Alonso protams izrādās esam nedaudz ķerts, bet es nedomāju, ka viņš pats pēc savas vēlmes varētu būt kļuvis par nodevēju.
-Es nesaku, ka Alonso ir nodevējs. Vispār patiesībā es nemaz nedomāju, ka tas ir Alonso. Es tev pēc brītiņa visu paskaidrošu un tad tu sapratīsi, bet pagaidām man šķiet, ka es pats nespēju saprast visu līdz galam un tāpēc man šķiet, ka mums derētu vispirms noskaidrot visus faktus un tikai pēc tam izdarīt atsevišķus spriedumus.
Mareks pagriezās pret to, kas sevi bija saucis par Alonso...

***
"Kalni uz šīs planētas? Man šķiet, ka neviens- neko līdzīgu man nebija stāstījis par šo vietu. Un tomēr. Tas viss ir pārāk savādi." Alvis saviebās jusdams sev pie galvas auksto ieroča stobru, kurš visu divu kilometru garumā nebija atstājies no jaunā cilvēka galvas.
-Kur mēs ejam?
Viņš beidzot apņēmīgi pajautāja tajā pašā laikā saprasdams, ka atbildi nevēlas dzirdēt, jo no tās nebūs vispār nekādas jēgas.
-Uz Alonu.
-Kas ir Alona.
-Tas ko tu redzi.
-Es redzu kalnu.
-Nē tā ir Alona.
Alvis apstulba. Viens bija pilnībā skaidrs- tas cilvēks, kurš turēja ieroci pie viņa galvas, nebija Kārlis, bet no tā izrietēja, ka tie cilvēki, kuri viņam atrodas blakus nemaz nav viņa draugi. Bet tādā gadījumā, kas viņi ir? Un, kas notika ar kuģa komandu? Pareizāk pat ne ar komadu, bet gan ar viņa draugiem, jo komanda visa atskaitot galvenās personas, bija pilnīgākajā kārtībā.

***
-Kas tu esi?
Mareks centās izturēties pēc iespējas stingrāk- labi saprasdams, ka no viņa izturēšanās ir atkarīga iegūstamās informācijas kvalitāte. Kaut, gan, ja godīgi atzīst tad neizkatījās, ka šī balss intonācija būtu atstājusi uz būtni vismaz kaut kādu ietekmi, jo tā palika sēžam uz smiltīm tik pat klusa kā tajā brīdī, kad tika sasaistīta.
-Marek, nevajag. Man šķiet, ka viņš neko sliktu nebija gribējis tikai izpildīja kaut kādu pavēli.
Viktorijai starujāk iesitās krūtīs sirds tajā brīdī, kad viņa izdzirdēja Mareka uzstājīgo un stingro balss intonāciju.
-Tu maz saproti, ka viņš tikko mēģināja tevi aizvilkt velns zin kur?
Mareks uzpsihoja. Šī meitene viņam bija kritusi uz nerviem divus gadus u tagad, kad beidzot viņš bija gandrīz izglābis Vikas dzīvību, meitene pēkšņi nostājas šīs būtnes pusē un vēl cenšas viņu aiztāvēt.
-E...
Visktorija nepaspēja sniegt atbildi, kad ierunājās būtne:
-Ja viņa nebūtu sieviete tad es teiktu, ka viņai ir pilnīgākā taisnība...
-Es neesmu sieviete!!! Es esmu meitene.
-Pamēģini to iestāstīt kādam citam...
Būtne greizi pasmaidīja un uz Alonso sejas tas izskatījās diezgan iespaidīgi, kaut gan tajā brīdī Viktorija iedomājās par to, ka iespējams, ka šīs būtnes īstā seja izskatītos daudz interesantāk, ja viņa beigtu izskatīties pēc viņai pazīstamiem cilvēkiem, jeb pareizāk citplanētiešiem...