"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

-Jūs vispirms varētu beigt izskatīties pēc viena no maniem draugiem un tikai tad sākt runāt...!
-Kāpēc gan nē?
Būtnes sejā parādījās vēl šķībāks smaids un pēc brīža abu jauniešu priekšā sēdēja tieši tāds pats cilvēks kā viņi paši. Viņš bija diezgan simpātisks pēc izskata, jauns puisis ar gaišiem, astītē saņemtiem matiem un izteiksmīgu smaidu. Tērpies viņš bija pavalkātā, melnas ādas jakā un gaiši zilās džinsās.
-Emmm...-Viktorija uz mirklīti pazaudēja valodu.- Jūs esat pārliecints, ka šis izskats patiešām ir jūsu?- Meitenei beidzot izdevās izspiest no sevis jautājumu, kurš visu laiku grozījās uz mēles.
-Pilnībā. Un ja jūs būtu tik laipni un mani atsietu- es labprāt beidzot jums abiem paskaidrotu, ka jūsu draugiem draud ļoti smagas nepatikšanas.
Viņš runāja kā parasts cilvēks un kādā brīdī Vikai pat šķita, ka šo cilvēku viņa jau ir satikusi pirms kāda laika uz zemes. Pati nedomādama viņa paspēra soli uz sasaistītā vīrieša pusi.
-Stāvi uz vietas!!!
Mareka balss izvilka meitene ārā no migliņas, kuru viņas galvā radīja mierīgā balss un simpātiskās- vismaz viņai tā šķita, ka simpātiskās acis. "Ja vien tajās nebūtu tik daudz ledus un skumju" Viņai iešāvās prātā doma apstājoties viena soļa attālumā.
-Kā tevi sauc?
-Vika, izbeidz! Mums ir jānoskaidro, kas notiek neviss jāiepazīstas ar kuru katru pretimnācēju! Neaizmirsti, ka mūsu draugiem draud briesmas, bet tu te mēģini flirtēt ar citplanētieti!
-Vispār citplanētieši ir diezgan stiepts jēdziens, jo priekš ik viena citplanētieša, jeb būtnes, kas dzīvo uz citas planētas atskaitot zemi, mēs zemes cilvēki esam tādi paši citplanētieši, kā priekš mums ik viens, kas apmeklē zemi. Līdz ar to mēs varam pieņemt, ka es esmu tik pat liels citplanētietis kā jūs. Un jā starp citu mans vārds Rainolds.
-Mai neinteresē kā tevi sauc!
-Toties meiteni interesēja.
Atbilde šķita esam nekas īpašs. Tomēr Mareka acīs iegailējās bīstamas uguntiņas, kura šķita tūdaļ pārvērtīsies nāvējošās liesmās.
Vikas plāni bija daudz miermīlīgāki un kamēr ledus saskārās ar uguni- meitene pieliecās un atraisīja vaļā jostiņu.
-Kā tu zini, ka mēs esam no zemes?
Viņa klusu, bet pilnībā nopietni pajautāja un pievērsa savas zilganās acis Rainoldam. Meitenei atbildēja divas tieši tādas pašas krāsas acis kurās pavīdēja kaut kas līdzīgs izsmieklam. Vai varbūt, ka Vikai tas tikai tā izskatījās? Lai nu kā būtu, bet vīrietis piecēlās kājās un neļaudams nevienam atjēgties iesāka:
-Nu iesākumam es varētu jums paskaidrot, ka uz šīs planētas reti kad nokrīt kāds kuģis, bet ja arī nokrīt tad visa kuģa komanda paliek šeit. Kāpēc? Piedāvāju doties lūk to kalnu virzienā.- Viņš norādīja ar roku uz kalnu grēdu virzienu.- Starp citu tie saucas Alonas kalni. īsti nespēšu paskaidrot kāpēc tie tā ir nosaukti. Tomēr galvenā doma ir tāda, ka pirms kādiem nieka tūkstots gadiem uz šīs planētas bija pārapdzīvotības sindroms. Pārapdzīvotības sindroms līdz brīdim kamēr viņi nesāka ražot, jeb pareizāk sakot neiemācījās ražot kodolieročus...