"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

-Vari paskaidrot kaut ko vairāk?
Viktorijas sejā iezagās neviltota interese. Kaut kas tamlīdzīgs viņai bija ienācis prātā jau tajā brīdī, kad vīrietis sāka stāstīt. Tomēr izdzirdēt apstiprinājumu savām aizdomām bija daudz patīkamāk. Pie tam blakus stresoja Mareks un no šī stresa sķita, ka viļņojas gaiss. Tajā pašā laikā Rainolds jau piecēlies kājās stāvēja iepretīm meitenei un jautājoši lūkojās uz viņu.
-Tu esi patiešām pārliecināta, ka vēlies to visu zināt?
-Jā...
-Bet, es gan nē!- Sarunā iejaucās Mareks.- Vika, tu nedrīksti viņam uzticēties! Tu esi pārāk viegli ietekmējama! Un vispār, viņš ir ienaidnieks un tikko mēģināja tevi nogalināt. Kā tu to nesaproti!!!
-Iespējams, bet es ticu cilvēkiem, kuri uzticās man un pat, ja esmu viegli ietekmējama, tad agrāk tas tevi nesatrauca, kad tu pats viegli manipulēji ar mani. Tad lūk ko es tev teikšu dārgumiņ- manas kļūdas ir tikai manas, un tev nav gar tām nekādas daļas.- Vikas acīs iedegās ļaunas uguntiņas, kuras šķita, ka varētu sadedzināt visu sev apkārt esošo. Tomēr jau pēc mirkļa meitene pievērsa pilnīgi mierīgu skatienu Rainoldam.- Lūdzu esi tik jauks un turpini. Es esmu par visiem simts procentiem pārliecināta, ka vēlos to zināt.
-Nu, ja tu uzstāj, tomēr vispirms man būtu jūs jālūdz sekot man uz to kalnu.- Vīrietis norādīja uz kalnu pusi. - Tur jūs atradīsiet savus draugus un iespējams pat, ka spēsiet viņus izglābt.
-Ko nozīmē- iespējams, ka?
-Ja, jums tas izdosies tad jūs būsiet pirmie kuriem tas izdosies.- Viņš mierīgi uzsmaidīja meitenei un vieglā solī devās uz kalna pusi. Lai viņu panāktu Voktorijai nācās nedaudz paskriet un līdz ar to sanāca tā, ka Mareks palika soļot viens pats.
-Pēc tam, kad notika kodolkarš izrādījās, ka daļa planētas iedzīvotāju ir palikuši dzīvi. Viņu nebija daudz- tomēr viņi bija. Ar laiku iedzīvotāji saprata, ka spēj dzīvot trīs reizes ilgāk nekā citu planētu iedzīvotāji, bet ir zaudējuši spēju vairoties. Apkārt planētai izveidojās aura, kura pievilka visu, kas nokļuva 50 kilometru rādisuā. Tāpēc šajā rajonā sāka pazust kuģi. Ikviena kosmiskā kuģa apkalpe tika pakļauta sarežģītiem rituāliem, kuru rezultātā viņu atmiņa tika pilnībā iznīcināta, bet tās vietā ievadīts sarežģīts gēnu kods, kurš viņu padara par šīs planētas iedzīvotāju.
-Nu redzi, Vika- viņš pats atzinās. Vecīt mani interesē tikai viens jautājums- Kāpēc tad tava atmiņa izskatās esam pilnīgākajā kārtībā?
Mareks atrasdamies aiz muguras viegli uzpsihoja un sagrāba Rainoldu aiz kakla.
- Eu, eu... Izkauties varēsim vēlāk, ja tev vēl būs tāda vēlēšanās. Nav pieklājīgi dāmu klātbūtnē uzvesties kā tādam mežonim. Mana māte vienmēr mācīja, ka sievietes ir jāciena, lai kādas viņas būtu, bet izskatās, ka tavējā ir aizmirsusi par šādu jautājumu.
-Zēni! Nomierinieties! Jums nešķiet, ka tas ir bērnišķīgi?
Mareks negribīgi palaida vaļā roku.
- Tu viņam uzticies?
-Es jau reiz teicu, ka uzticos un negrasos to atkārtot vēlreiz.
-Tādā gadījumā ar jūsu atļauju, es paskaidrošu, ka zemes cilvēku atmiņas kods ir nedaudz savādāks nekā visiem šajā galaktikā esošajiem. ļoti spēcīgs pašiznīcināšanās instinkts. Kura rezultātā atmiņas kods tiek neviss izsūkts, bet gan apslēpts un tam pa virsu tiek uzlikts jaunais kods.
-Vai tu esi vienīgais, kas atcerās savu pagātni.
-Nē.- Vīrietis nedaudz saminstinājās. Ir vēl arī kāda meitene Vella. Pārējie visi tika atklāti un iznīcināti.