"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Seila]

Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

This post has been edited by Seila: Oct 10 2006, 15:02

[Seila]

Mareks pacēla no zemes akmeni un domīgi pagrozīja to rokās.
-Ziniet, lai kā es neuzticētos tev. - Viņš palūkojās uz Rainoldu. - Tomēr es nedomāju, ka tas ko tu esi dzirdējis varētu būt tik ļoti nepatiesi. Iespējams, ka ieeja ir, bet tā ir tik labi apslēpta, ka vienkārši viņu ir grūti atrast. Tu pats teici, ka agrāk šeit ir dzīvojuši cilvēki ar augsti attīstītu intelektu, kas nozīmē, ka iespējams mums ir iespēja iekļūt iekšā, ja mēģināsim domāt tā kā garākos laikos domāja viņi. Galu galā mūsu saprāti nav nemaz tik atšķirīgi.
-Ja viņu saprāts bija tik pat liels kā Orangutangam. Tad tavējais saprāts no viņējā patiešām ne ar ko daudz neatšķiras.
Viktorija kārtējo reizi atļāvās Marekam ieknābt un pārsteigti palūkojās uz Rainoldu, kad tas sāpīgi saspieda meitenes plecus.
-Es nedomāju, ka šis būtu īstais brdis, lai strīdētos. Ja mēs nevaram tikt iekšā ielavoties. Tādā gadījumā mums vajag mēģināt iekļūt iekšā ar viltību.
-Kādu tieši tu iedomājies viltību?
-Nu, varētu peiņemt, ka man ir izdevies jūs sagūstīt. Un tādā veidā mēs varētu iekļūt iekšā kalnā.
-Un tad tu mūs tā kierīgi nodosi. "Redz es esmu izpildījis uzdevumu un pat iestāstījis dažādas muļķības šiem nožēlojamajiem cilvēciņiem. "
Mareks neizturēja kārtējo reizi neuzpsihojis un nostājās pozīcijā svārstīdams rrokās akmeni.
-Ja negribi nākt tad uzreiz tā arī pasaki. Es vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi nožēlojama lupata kurai nedrīkst uzticēties. Tad jau labāk es uzticos tam kuram pēc taviem vārdiem spriežot uzticēties nevar- nekā pametu savus draugus nelaimē un aizbēgu projām. Tāpēc, ja vēlies tad labāk paliec te un gaidi mūs atpakaļ vai arī dodies uz kuģi un palīdzi mehāniķiem. Bet nevajag uzskatīt, ka ev ir tiesības lemt visu pārējo vietā- par to ko viņiem darīt. Dzīvot vai mirt tā ir mūsu pašu izvēle, ja vien tāda izvēle vispār tiek dota. Un, ja Rainolds būtu gribējis izdarīt kaut ko sliktu. Tad viņš jau sen to būtu izdarījis, jo es viņam uzticos un nodarīt ļaunu cilvēkam, kurš tev uzticās ir daudz vieglāk nekā tam, kurš neuzticās.
Viktorija strauji pagriezās pret Rainoldu un pasmaidīja. Vīrietis pamāja ar galvu. Jau kādu pusstundu meitene bija ievērojusi īpatnību, ka viņi spēj saprasties bez vardiem, kas viņu ļoti iepriecināja it sevišķi šajā brīdī, kad viņa bija tik daudz ko sarunājusi Marekam.
-Burvīgi. Tādā gadījumā es došos uz kuģi. Un ceru, ka līdz tam laikam kamēr viss būs saremontēts jūs atgriezīsieties.
Mareks neskatīdamies vairs uz Viku un Rainoldu devās atpakaļ uz kuģa pusi.
-Ceru, ka viņš neapmaldīsies...
-Gan jau ka nē. Kaut gan tev kādreiz nav šķitis, ka viņam varētu būt taisnība par mani?
- Ja mēs nevaram uzticēties cilvēkiem, kas mums dara labu tad vai mēs vispār varam uzticēties kādam? -Vika filozofiski paraustīja plecus un palūkojās uz Rainoldu. - Nu ko. Es uzticos tev.Nezinu gan cik lielā mērā drīkstu to darīt, bet citas izejas škiet, ka mums nav...

***
"Lieliski. Esmu kapitālākajā sūdu bedrē un tagad droši varētu teikt, ka esmu arī pamatīgākajā ````ā. Un kāds velns mani vispār dīdīja stāstīt tajā nolādētajā tusiņā par to savu sapni. Būtu tagad mierīgi dzīvojis uz zemes un viss būtu pilnīgākajā kārtībā, bet es jau nebūšu es ja spēšu noklusēt..." Alvis klusībā lamājās pats ar sevi pilnīgākajā tumsā un vientulībā līsdams pa smirdīgo, trešo tuneli...