Neptūniešu uzbrukums, Love story Options

[sabrina19]

Well, juus te visi tik shausmiigi aktiivi, ka nevareej notureeties... Shitas tapa, kad man bij kaadi 12 or 13 gadi, taa ka nekaads baigais masterpiece nau gaidaams. Tachu, ja pilniigs meesls, tad sakiet, un nemociishu juus vairs Taa, ka, luudzu, pasakiet, vai vajadzeetu turpinaat. So, te buus pirmaas 2 daljinjas (pavisam ir 18)

I Sapnis

Vējš traucas gar kalniem un pļavām, un upēm, un ezeriem. Tas nošalc gar kāda koka kuplo lapotni un trauslo egli.
Gaiss visapkārt smaržo pēc puķēm, kokiem, ūdeņiem, kalniem. Galva apreibst no visām šīm smaržām.
Un tomēr tas paliek sapnis, kurš diez vai piepildīsies. Pat bērni vairs necer, ka uz Zemes kādreiz varētu parādīties dzīvnieki un augi. Cilvēce jau sen zaudēja carību.
Turpat netālu, uz Mēness eksistē cits sapnis. Sapnis par mieru starp visām deviņām planētām, to pavadoņiem un Sauli. Uz citām planētām dzīvs ir sapnis par brīvību. Un lai gan,i Saules sistēmas tautām ir dažādi sapņi un mērķi, tikai viena planēta grib karu. Tā ir Zeme.

II Karaliene Minga nolaižas uz Mēness

Melns kaķis aizskrēja gar Mēness pils balkonu. Uz Zemes melni kaķi kādreiz esot nesuši neveiksmi, bet šeit uz Mēness tas drīzāk bija talismans. Lira apstājās zem balkona, noraudzījās uz princesi Selēni un nolaizīja ķepu. Princese stāvēja uz balkona un skumji raudzījās uz Zemi. Viņa domāja par to, kā būtu bijis, ja viņa būtu dzīvojusi uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Tad, kad uz Zemes vēl bija īsta dzīvība.
- Kapēc viņi grib karu? - princese sev jautāja, kaut arī zināja atbildi. Cilvēki paši sen atpakaļ iznīcināja savu planētu. Tad uzzinājuši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā vieta Saules sistēmā, tie bija kaislīgi vēlējušies iznīcināt citu planētu iedzīvotājus. Vainodami "citplanētiešus" apstāklī, ka tie ar saviem ļaunajiem stariem esot iznīcinājuši visu dzīvo uz Zemes, cilvēki tiecās pēc nepamatotas atriebības. Vai viņi paši vispār apzinājās patiesību? Selēne nopūtās un iegāja pilī.
Tikmēr gar Zemes pakļauto Jupiteru aizlidoja garām Neptūniešu kara kuģu vienība. Tie bija lieliski kara kuģi. Labi apbruņoti un ar lielisku ekipāžu. Neptūna karaliene Minga sēdēja savā kabīnē un nolūkojās uz Jupiteru. Viņas skatiens nebija skumjš, bet gan pilns naida. Minga zināja, ka nelaimīgo jupiteriešu vietā tagad varēja būt viņas tauta. Viņa zināja, ka varētu tad smakt Zemes cietumā, kur tagad atradās Jupitera princese un ne tikai viņa vien, bet arī Merkura, Veneras un Marsa valdnieces. Neatkarīgas bija palikušas četras planētas un Zemes pavadonis. Acīmredzot, Ričards arī nesteidzās iekarot Mēnesi, zinādams, ka tas taču atrodas turpat "ap stūri" un ir šā vai tā pārāk neliels, lai izrādītu nopietnu, vērā ņemamu pretestību. Taču Saules sistēmas vienotība bija pagalam, jaunākā no visām civilizācijām bija sākusi pakļaut visas pārējās planētas vienu pēc otras. Protams, iepriekš bija bijuši lielāki un mazāki kari starp planētām, taču nekad nebija kādam ienācis prātā pakļaut citu tautu. Tieši tādēļ Minga tagad devās uz Zemi atbrīvot valdnieces, lai vēlāk kopīgiem spēkiem atvbrīvotu planētas un cīnītos ar zemiešiem. Valdnieču atbrīvošana bija ārkārtīgi būtiska, jo tautas nespēja pretoties, ja sagūstīja viņu karalieni. Ričards to zināja, tādēļ bija sācis savu nežēlīgo spēli ar viltīgu valdnieču nolaupīšanu, bet pēc tam viegli un ātri pakļāvis visu planētu. Pārsteidzoši bija, cik ātri izdevās salauzt lielo planētu Jupiteru un sīkstos marsiešus. Bet viss varēja vēl mainīties, ja vien izdotos atbrīvot četras sievietes.
Karalienes pārdomas iztraucēja klauvējiens pie durvīm.
- Ienāciet! - iesaucās Minga. Kabīnē ienāca Neptūna ģenerālis.
- Karalien, kad jūs gribēsiet sākt uzbrukumu zemiešiem?
- Tūlīt, protams! - atbildēja Minga, vēljoprojām stāvēdama ar muguru pret ģenerāli un vērodama kā garām aizslīd pakļautais Marss.
- Diemžēl tas nav iespējams, jo ieroči un karaspēks vēl nav gatavi, - teica ģenerālis, domādams par to, cik pēkšņa bija šī uzbrukuma doma un cik ātri viņa valdniece bija pavēlējusi savākties un doties prom no Neptūna.
- Cik ilgu laiku prasīs tos sagatavot?
Izdzirdējusi atbildi, Minga nopūtās:
- Sazinieties ar Mēness princesi. Paprasiet atļauju nolaisties uz Mēness. Tur varēsim tad sagatavoties kaujai. Varbūt pat princese mums palīdzēs.
Ģenerālis izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar šādu vēsti:
- Karalien Minga, princese Selēne atļauj nolaisties uz Mēness mūsu galvenajam kuģim. Pavadonis diemžēl ir..hmm..pārāk neliels, lai uzņemtu visus piecus kuģus. Viņa vēl piebilda, ka vēlētos kopā ar jums pusdienot.
- Labi, tu vari iet. Sagatavojiet visu, lai mēs varam nolaisties!"
Drīz pēc tam karaliene Minga izkāpa no kosmosa kuģa, pirmo reizi sperot savu kāju uz Mēness un pirmo reizi ieraugot princesi Selēni. Pārsteidzoša bija viņas gaišā ādas krāsa, kas bija tāda pati kā zemiešiem. Neptūniešu ādai bija mazliet zilganpelēka nokrāsa, arī mati parasti variēja no pelēkā līdz violetajam tonim, tādēļ princeses zeltainās cirtas likās nekaunīgas. Tomēr Minga atzina, ka Selēne sudrabotajā kleitā tomēr ir atzīstama par skaistu. Pat no neptūniešu viedokļa. Princese silti uzlūkoja Mingu ar savām zilajām acīm un teica:
- Esiet sveicināta Mēnesskaralistē. karalien Minga!


Taa nu tam buutu jaabuut pietiekoshi, lai guutu kaukaadu priekshstatu, vai vispaar ir jeega lasiit Nu ta kaa buus?

[sabrina19]

Nezinu preciizi , cik man gadu bij, kaadi 12 vai 13 laikam. nee, protams, es te teikumus biku pamainu, lai galiigi nau bezsakars Nu ta turpinaash:

III Pārmaiņas uz Zemes

Pusdienojot abas valdnieces sarunājās par dažādiem sīkumiem, kas skāra Mēnesi un Neptūnu un viņu savstarpējās attiecības, taču pagaidām izvairījās no patiesi būtiskā temata - Zeme. Pēc maltītes Selēne ieveda Mingu skaistā plašā telpā, kas laikam bija balles zāle, un izveda karalieni uz balkona. No šejienes labi varēja redzēt Zemi. Lira sēdēja uz balkona margas un mazgāja seju.
- Cik jauks dzīvnieks! - iesaucās Minga. Lira nobijās un nolēca balkona otrā pusē.
- Vai viņš nesasitīsies? - jautāja Minga.
- Nē, kaķi ir ļoti izturīgi, vienmēr piezemējas uz visām četrām.
Minga nolēma, ka būtu beidzot jāķeras vērsim pie ragiem:
-Princese Selēne, vai jūs negribētu palīdzēt man kaujā pret zemiešiem?
- Nē, negribētu gan. Es negribu karu! Bez tam, man nemaz nav neviena karotāja vai kara kuģa.
- Kapēc? - nesapratnē iesaucās Minga, - vai jūs gribat, lai ar jums notiek tas pats, kas notika ar četrām sagūstītajām valdniecēm?
- Viņas bija man labas draudzenes, - nopūtās Selēne.
- Tad kāpēc jūs negribat cīnīties ar tiem dumjajiem zemiešiem?
- Tur es jums piekritīšu - dumji viņi ir... - Selēne it kā vairījās no atbildes.
- Vai tad kāds par to šaubās? Esmu pilnīgi pārliecināta, ka neatradīsies neviena cita civilizācija visā galaktikā, kas būtu iznīcinājusi pati savu planētu. Viņi izcirta savus mežus, nogalināja dzīvniekus, izmainīja gaisa ķīmisko sastāvu, un tagad pēc tūkstoš gadiem sūdzas, ka Zeme ir piesārņota, neauglīga un ka pašiem jādzīvo zem stikla kupoliem, dzerot mākslīgu ūdeni un elpojot mākslīgu gaisu! - Minga divos elpas vilcienos gandrīz izkliedza visu savu nicinājumu pret Zemes iedzīvotājiem.
Selēne nopūtās. Viņa zināja, ka nespēs pārliecināt Mingu, lai neuzbrūk, jo tas ir pārāk bīstami, taču princese arī apzinājās, ka neptūnietei ir sasodīta taisnība - ja viņa tagad nemēģinātu uzbrukt, agri vai vēlu uzbruktu zemieši.

IV Karalienes Mingas kļūda

Neptūnieši bija gatavi, lai dotos uzbrukumā.
- Princese, es saprotu, ka jums sava karaspēka nav, bet varbūt jūs gribētu doties līdzi, manā kuģī? Varēsiet uzreiz apskaut savas dārgās draudzenes, kad būsim tās izglābuši, - vēl pirms došanās ceļā piedāvāja karaliene Minga. Pēc īsa vilcināšanās mirkļa princese tomēr piekrita, un viņa devās prom kopā ar Mingas kuģi.
Tomēr neptūniešu ģenerāļa noklusētās bažas bija izrādījušās pamatotas. Zemes iedzīvotāji bija laikus pamanījuši piecus neptūniešu kuģus, jo tiem bija jāapstājas pie Mēness, lai sagatavotos kaujai. Mingas kuģis nenolidoja pat pāris miljonus kilometru no Mēness, kad neptūnieši redzēja, ka viņiem tuvojas naidnieka kuģi.
Minga bija iedomājusies iznīcināt kuģus, kas apsargāja Zemes Centrālo Cietumu no augšas, taču nu jau bija par vēlu. Lai cik nesaprātīga valdniece Minga arī bija, tomēr viņa apzinājās, ka zemiešiem ir ievērojamāks pārsvars, un būtu neprāts doties kaujā. Neptūna valdniece bija pieļāvusi ārkārtīgi lielu kļūdu, taču vēl bija iespējams aizbēgt. Zemiešu kara kuģi bij izcili apbruņoti, taču vislēnākie visā galaktikā.
- Atkāpties! - Minga deva pavēli, tad viņa pagriezās pret Selēni un teica:
- Esmu jūs ievilkusi lielās nepatikšanās, taču viss būs kārtībā. Tiesa, tagad jūs nevarēsiet atgriezties uz Mēness, tas būtu pārāk riskanti, taču vēlāk apsolu jūs nogādāt uz dzimtās planētas.
- Es noprotu, ka jūs pa taisno lidosiet uz Neptūnu...?
- Jā, ja viņi iedomāsies mūs izsekot, tad es jau būšu paspējusi savākt papildspē...
- Karalien, zemieši ielauzušies otrajā spārnā!!! - satraukti ziņoja tikko pieskrējušais ģenerālis.
Minga nobālēja:
- Ko...?
- Es jau aizsūtīju papildspēkus, bet izskatās, ka viņu ir ievērojami vairāk, un viņi skaidri zina, ko viņiem vajag no šā kuģa. Kādas būs jūsu tālākās pavēles?
- Ģenerāl, cik mums ir glābšanās kuģu līdz?
- Divi. Viens divām personām un viens vienvietīgais.
Šajā mirklī Minga apjauta, cik ļoti bijusi pārliecināta par savu plānu, ka pat nav rūpējusies, lai paņemtu līdz pietiekoši daudz glābšanas kuģu.
- Selēne, jūs mākat vadīt glābšanas kuģi? - Minga aizžņaugtā balsī jautāja.
- Jā...bet vai jūs atstāsiet savu karaspēku šeit?
- Man nav izvēles! Ja viņi sagūstīs mani, tad Neptūnam vairs nav cerību. Ātri! Mums jādodas!

----------------

- Kur ir Selēne? - jautāja Minga atrazdamās jau glābšanas kuģī blakus savam ģenerālim.
- Tieši aiz mums, - viņš rūgtā balsī teica.
- Es pieļāvu nepiedodamu kļūdu...
- Galvenais, ka nekritāt gūstā...
Tikai tagad Minga pamanīja, ka ģenerālim acīs ir asaras:
- Kas noticis?
- Nekas būtisks, - viņš cieti atbildēja.
- Es gribu zināt, - uzstāja Minga - kā jūsu karaliene es pavēlu, pasakiet, kas ir noticis!
- Tur palika mans dēls... - ģenerālis tikko dzirdami nočukstēja, noritot lielai asaru lāsei pār vaigu.
- Ak, šausmas...es...
- Nekas, - ģenerālis saņēmās, - Tas ir karš. Es pazaudēju arī savu brāli karā. Tā vienkārši notiek. Mēs visi kaut ko zaudējam karā. Tā nu tas ir...
Minga sirdsapziņas mocīta klusēja un aizdomājās par Selēnes vārdiem : "Es negribu karu!"

V Princese Selēne iepazīst Endimionu

Pēc sarunas ar savu ģenerāli Minga sāka apjaust, cik daudz dzīvību bija atstājusi tajā kuģi un ka tām visām lemts viens liktenis - nāve.
Atsanēja sprādziens - tur sašķīda Mingas kuģis. Pēkšņi sāka kaut kas pīkstēt.
- Mums pienāk palīgā saucieni no cita kuģa, - teica ģenerālis jau atguvis savu savaldību.
- Vai tu vari noteikt no kurienes?
- Jā, protams, tūlīt... - ģenerālis pēkšņi nobālēja - Tie nāk no mūsu otra glābšanas kuģa. Princese Selēne sauc palīgā! Viņš apgrieza kuģi un devās virzienā, no kurienes nāca signāls, bet tur nonākot viņš atrada vienīgi degošu glābšanas kuģi.
- Ko es esmu izdariijusi... - nočukstēja Minga. Visbeidzot viņa izplūda asarās. Arī ģenerālim bija princeses žēl, taču ne tik ļoti kā sava dēla.

---------------

Minga kļūdījās, domādama, ka Mēness princese ir beigta. Zemiešu komandieris Ričards bija pamanījis, ka no galvenā kuģa izlido divi glābšanas kuģi. Domādams, ka pa priekšu dosies aizsargkuģis, viņš izsecināja, ka otrajā sēž viņa atslēga uz Neptūnu. Viņš turp sūtīja savu dēlu, lai sagūsta Neptūna valdnieci.
- Es tev vienmēr esu teicis: sagūsti bišu māti, tad pārējās bites izklīdīs, un tu tiksi pie medus! - tēvs pamācīja dēlu. Ričarda atvase devās pildīt savu uzdevumu, un nonāca pie Selēnes kuģa mirklī, kad bija sprādzis Neptūniešu kuģis un nejauši aizdedzies arī Selēnes glābšanas kuģis. Viņa tomēr nebija pratusi vadīt to tik labi, kā pašai bija šķitis. Jaunais puisis izglāba princesi, taču skaidri redzēja, ka tā nav neptūniete, bet drīzāk cilvēks vai kāda cita rase. Viņš paslēpa meiteni savā kajītē un tēvam paskaidroja, ka glābšanās kuģis bija sadedzis pirms viņš paspēja tur ierasties. Palūdzis atļauju iet uz savu kajīti, puisis atgriezās, lai aplūkotu, ko tad īsti bija izglābis. Nē, šaubu nebij, viņa bja cilvēks. Viss saskanēja: nekāda dīvaina matu vai ādas krāsa, nekādu dīvainas formas ausu. Neredzēja arī nedabiskus izaugumus, kā piemēram, marsiešiem raksturīgos ragus. Bet, ko, pie velna, viņa darīja neptūniešu kuģī?

---------------

Princese lēni atvēra smeldzošās acis. Dažas ķermeņa vietas sāpēja, bet viņa vēljoprojām bija dzīva un kustēties spējīga. Pirmais, ko viņa ieraudzīja bija divas spoži zilas acis, tad melnos matus, kas krita pār puiša pieri un visbeidzot viņa redzēja, cik jauki smaidīja jauneklis, kas bija noliecies pār viņas gultu.
- Kur es atrodos? - viņa lēni noprasīja.
- Kuģi, kur tu atrodies, sauc "Centaurs WWS"...
- Zemiešu kuģis? - Selēne aši piecēlās sēdus, un viņas acīs spoguļojās bailes.
- Jā, - puisis saprata, ka viņa tomēr nav cilvēks. Ne tikai atbaidošais vārds "zemiešu" nodeva, bet arī viņas nedabīgi spožās acis.
- Tātad, esmu kritusi gūstā... - princese skumji novilka.
- Nē, nekādā gadījumā. Varēsi doties projām tiko būsi atguvusies. Mēs vēl nedaudz pariņķosim pa Zemes orbītu pirms atgriešanās mājās. Tu paspēsi aizmukt. Bet...kas tu esi? - viņš nenocietās nepajautājis.
- Mēness princese Selēne. Un tu?
-Mēness princese? Tad jau es tiešām nedrīkstu tevi rādīt tēvam!!!
- Kas ir tavs tēvs?
- Cilvēku komandieris Ričards.
- Zemes karalis??? - Selēne šausmās iesaucās.
Puisis nedaudz iesmējās, jo viņam šķita dīvains karaļa tituls, kas pēkšņi tika piešķirts viņa tēvam:
- Tad jau es esmu Zemes princis! Mani sauc Endimions, priecājos iepazīties!
- Zemes princis? Tu tik tiešām esi viņa dēls?! - Selēne vēljoprojām bija vieglā šokā un nespēja puiša sacīto īsti aptvert. - Bet kāpēc tu gribi mani paglābt? Tavam tēvam būtu liels prieks tik viegli iegūt Mēnesi savā varā.
- Patiesībā...es īpaši nevēlos šo karu... Es vispār negribu karot! - Endimions jutās vainīgs par šiem vārdiem, jo galu galā ar tiem viņš apkaunoja savu tēvu - lielo Saules sistēmas iekarotāju. Viņš vienkārši nevarēja atļauties negribēt karu, tādēļ vēl jo vairāk bij neizpratnē, ka pēkšņi to atzīst Mēness princesei. Selēne jau bija piecēlusies pilnībā, un laimīgi pasmaidīja, izdzirdot, pēdējo teikumu. Apstāklis, ka pats Zemes princis negrib karu, bija ārkārtīgi cerīgs. Pirmoreiz kopš paša kara sākuma Selēnei radās cerība, ka pastāv iespēja atrast sabiedroto un atjaunot mieru Saules sistēmā.
- Es arī negribu karu, - viņa visbeidzot teica.
Endimions viņai uzsmaidīja.
Viņi pārmija vēl dažas kautrīgas frāzes, taču jau pēc pāri minūtēm saruna atgādināja diplomātisku miera sarunu, kas liecināja, ka abi patiešām ir valdieku titula cienīgi. Šķiroties viņi jau bija noslēguši vienošanos. Endimionam bija jāatbrīvo četras sagūstītās princeses un jāpierunā Ričards uz miera pārrunām ar citu planētu valdniecēm. Selēne bija gatava pierunāt šīs valdnieces, lai tās tiekas ar Ričardu Mēness pilī. Protams, Endimionam tika grūtākais uzdevums, taču tas bija to vērts. Tagad viņš vairs nebija viens ar savu nepatiku pret karu.
Dodoties prom uz Mēness pusi, Selēne domāja par to, kādas nepatikšanas gaidīs Endimionu, kad viņš atbrīvos princeses un ko teiks viņa tēvs, kad manīs, ka pazudis viens glābšanas kuģis.

This post has been edited by sabrina19: Aug 12 2007, 17:55