Neptūniešu uzbrukums, Love story Options

[sabrina19]

Well, juus te visi tik shausmiigi aktiivi, ka nevareej notureeties... Shitas tapa, kad man bij kaadi 12 or 13 gadi, taa ka nekaads baigais masterpiece nau gaidaams. Tachu, ja pilniigs meesls, tad sakiet, un nemociishu juus vairs Taa, ka, luudzu, pasakiet, vai vajadzeetu turpinaat. So, te buus pirmaas 2 daljinjas (pavisam ir 18)

I Sapnis

Vējš traucas gar kalniem un pļavām, un upēm, un ezeriem. Tas nošalc gar kāda koka kuplo lapotni un trauslo egli.
Gaiss visapkārt smaržo pēc puķēm, kokiem, ūdeņiem, kalniem. Galva apreibst no visām šīm smaržām.
Un tomēr tas paliek sapnis, kurš diez vai piepildīsies. Pat bērni vairs necer, ka uz Zemes kādreiz varētu parādīties dzīvnieki un augi. Cilvēce jau sen zaudēja carību.
Turpat netālu, uz Mēness eksistē cits sapnis. Sapnis par mieru starp visām deviņām planētām, to pavadoņiem un Sauli. Uz citām planētām dzīvs ir sapnis par brīvību. Un lai gan,i Saules sistēmas tautām ir dažādi sapņi un mērķi, tikai viena planēta grib karu. Tā ir Zeme.

II Karaliene Minga nolaižas uz Mēness

Melns kaķis aizskrēja gar Mēness pils balkonu. Uz Zemes melni kaķi kādreiz esot nesuši neveiksmi, bet šeit uz Mēness tas drīzāk bija talismans. Lira apstājās zem balkona, noraudzījās uz princesi Selēni un nolaizīja ķepu. Princese stāvēja uz balkona un skumji raudzījās uz Zemi. Viņa domāja par to, kā būtu bijis, ja viņa būtu dzīvojusi uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Tad, kad uz Zemes vēl bija īsta dzīvība.
- Kapēc viņi grib karu? - princese sev jautāja, kaut arī zināja atbildi. Cilvēki paši sen atpakaļ iznīcināja savu planētu. Tad uzzinājuši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā vieta Saules sistēmā, tie bija kaislīgi vēlējušies iznīcināt citu planētu iedzīvotājus. Vainodami "citplanētiešus" apstāklī, ka tie ar saviem ļaunajiem stariem esot iznīcinājuši visu dzīvo uz Zemes, cilvēki tiecās pēc nepamatotas atriebības. Vai viņi paši vispār apzinājās patiesību? Selēne nopūtās un iegāja pilī.
Tikmēr gar Zemes pakļauto Jupiteru aizlidoja garām Neptūniešu kara kuģu vienība. Tie bija lieliski kara kuģi. Labi apbruņoti un ar lielisku ekipāžu. Neptūna karaliene Minga sēdēja savā kabīnē un nolūkojās uz Jupiteru. Viņas skatiens nebija skumjš, bet gan pilns naida. Minga zināja, ka nelaimīgo jupiteriešu vietā tagad varēja būt viņas tauta. Viņa zināja, ka varētu tad smakt Zemes cietumā, kur tagad atradās Jupitera princese un ne tikai viņa vien, bet arī Merkura, Veneras un Marsa valdnieces. Neatkarīgas bija palikušas četras planētas un Zemes pavadonis. Acīmredzot, Ričards arī nesteidzās iekarot Mēnesi, zinādams, ka tas taču atrodas turpat "ap stūri" un ir šā vai tā pārāk neliels, lai izrādītu nopietnu, vērā ņemamu pretestību. Taču Saules sistēmas vienotība bija pagalam, jaunākā no visām civilizācijām bija sākusi pakļaut visas pārējās planētas vienu pēc otras. Protams, iepriekš bija bijuši lielāki un mazāki kari starp planētām, taču nekad nebija kādam ienācis prātā pakļaut citu tautu. Tieši tādēļ Minga tagad devās uz Zemi atbrīvot valdnieces, lai vēlāk kopīgiem spēkiem atvbrīvotu planētas un cīnītos ar zemiešiem. Valdnieču atbrīvošana bija ārkārtīgi būtiska, jo tautas nespēja pretoties, ja sagūstīja viņu karalieni. Ričards to zināja, tādēļ bija sācis savu nežēlīgo spēli ar viltīgu valdnieču nolaupīšanu, bet pēc tam viegli un ātri pakļāvis visu planētu. Pārsteidzoši bija, cik ātri izdevās salauzt lielo planētu Jupiteru un sīkstos marsiešus. Bet viss varēja vēl mainīties, ja vien izdotos atbrīvot četras sievietes.
Karalienes pārdomas iztraucēja klauvējiens pie durvīm.
- Ienāciet! - iesaucās Minga. Kabīnē ienāca Neptūna ģenerālis.
- Karalien, kad jūs gribēsiet sākt uzbrukumu zemiešiem?
- Tūlīt, protams! - atbildēja Minga, vēljoprojām stāvēdama ar muguru pret ģenerāli un vērodama kā garām aizslīd pakļautais Marss.
- Diemžēl tas nav iespējams, jo ieroči un karaspēks vēl nav gatavi, - teica ģenerālis, domādams par to, cik pēkšņa bija šī uzbrukuma doma un cik ātri viņa valdniece bija pavēlējusi savākties un doties prom no Neptūna.
- Cik ilgu laiku prasīs tos sagatavot?
Izdzirdējusi atbildi, Minga nopūtās:
- Sazinieties ar Mēness princesi. Paprasiet atļauju nolaisties uz Mēness. Tur varēsim tad sagatavoties kaujai. Varbūt pat princese mums palīdzēs.
Ģenerālis izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar šādu vēsti:
- Karalien Minga, princese Selēne atļauj nolaisties uz Mēness mūsu galvenajam kuģim. Pavadonis diemžēl ir..hmm..pārāk neliels, lai uzņemtu visus piecus kuģus. Viņa vēl piebilda, ka vēlētos kopā ar jums pusdienot.
- Labi, tu vari iet. Sagatavojiet visu, lai mēs varam nolaisties!"
Drīz pēc tam karaliene Minga izkāpa no kosmosa kuģa, pirmo reizi sperot savu kāju uz Mēness un pirmo reizi ieraugot princesi Selēni. Pārsteidzoša bija viņas gaišā ādas krāsa, kas bija tāda pati kā zemiešiem. Neptūniešu ādai bija mazliet zilganpelēka nokrāsa, arī mati parasti variēja no pelēkā līdz violetajam tonim, tādēļ princeses zeltainās cirtas likās nekaunīgas. Tomēr Minga atzina, ka Selēne sudrabotajā kleitā tomēr ir atzīstama par skaistu. Pat no neptūniešu viedokļa. Princese silti uzlūkoja Mingu ar savām zilajām acīm un teica:
- Esiet sveicināta Mēnesskaralistē. karalien Minga!


Taa nu tam buutu jaabuut pietiekoshi, lai guutu kaukaadu priekshstatu, vai vispaar ir jeega lasiit Nu ta kaa buus?

[sabrina19]

Buutu labi, ja kaads te kaut ko man veel ieteikt vareetu un savas domas mineetu, savaadaak man nau ne mazaakaas jausmas, vai vispaar patiik or nee. Njaa, katraa zinjaa es turpinaash un arii taga pashu darbu biku paarveidosh.

VI Zemei ir cerības dzīvot

Selēne atgriezās uz Mēness, kur viņu silti sagaidīja, savukārt Endimions, sasniedzis Zemi, devās tieši pie sava drauga profesora Dariusa. Endimions kopš bērnības sauca viņu vienkārši par Profesoru. Vecajam vīram bija jau pāri 60. Viņš jau labu laiku atpakaļ bija pametis Zinātņu akadēmiju un ierīkojis sev mājās laboratoriju, lai varētu pilnvērtīgi nodoties saviem pētījumiem. Patiesībā Dariusam nebūtu bijis problēmu atrast sev labu darbu, taču viņš nespēja sastrādāties ar citiem cilvēkiem. Lai gan viņš bija atpazīstams izgudrotājs visā pasaulē, tomēr intrigas, ko vērpa citi zinātnieki būdami skaudīgi, ka Dariuss itin labi orientējas visās lielajās zinātnēs, lika toreiz pusmūžā esošajam vīram pamest silto vietu Zinātņu akadēmijā. Tagad viņš bija pievērsies bioloģijai, cerībā, ka viņš būtu tas cilvēks, kurš spētu atdzīvināt šo mirušo planētu.
- Sveiks, Profesor! - Endimions jautri uzsauca, ienākdams Dariusa mājā un pakārdams savu apmetni pie durvīm, - man vajag tavu palīdzību.
- Prieks tevi redzēt, Endij. Man arī tev ir kas sakāms, taču izskatās, ka tu aiz nepacietības nomirsi, ja neļaušu tev runāt pirmajam. Tātad, kas par lietu?
Endimions ātri izstāstīja visu notikušo:
-Ak, Profesor, ja tu būtu redzējis tās acis! Es vēl nekad nebiju redzējis tik zilas un izteiksmīgas acis!
- Izklausās, ka tu viņā esi iemīlējies, Endij!
Endimions iesmējās:
- Tici man, šajos laikos nevienam nav laika iemīlēties!
Profesors kaut ko noburkšķēja par "jauko, skaisto mīlestību", bet skaļākā balsī jautāja:
- Ko tad tev īsti no manis vajag?
- Redzi, - iesāka Endimions, - kā jau teicu, vēlos atbrīvot četras sagūstītās princeses, taču man ir nepieciešams kaut kas, lai tiktu vaļā no sarga. Vai tev vēl ir saglabājies kāds no tiem elektroķīmiskā šoka aparātiem, ar ko ir apbruņota mūsu gvarde. Ar to es viegli atbrīvotos no sarga, turklāt vēl uz ilgāku laiku.
- Jā tik tiešām man ir saglabājušies tādi. Galu galā es taču pats tos izgudroju! Taču...vai tev neliekas, ka šis pasākums ir diezgan riskants? Tavs tēvs nebūs laimīgs, ka zaudējis savu ietekmi pār Saules sistēmu. Mani jau ar nepriecē doma par Visuma iekarošanu, taču Ričards varētu tev uzlikt bargu jo bargu sodu. Es baidos par tevi...
- Es visu jau esmu apdomājis. Ja kaut kas netiks darīts, šis bezjēdzīgais karš turpināsies, un man ir bail domāt, kādi varētu būt tā nobeigums un sekas... Es nevaru neko nedarīt! Kad būšu dāmas atbrīvojis, es neatgriezīšos uz Zemes. Labi pazīstot savu tēvi, pagaidīšu kamēr viņa lielās dusmas pierims. Tad es runāšu ar viņu tālāk.
Dariuss skumji nošūpoja galvu, bet elektroķīmiskā šoka aparātu tomēr iedeva. Viņš labi zināja, ka Endimions tāpat izpildīs iecerēto.
- Labāk pastāsti, ko īsti tu man gribēji teikt, - Endimions novērsa Dariusa domas.
- Endij, tu neticēsi! - profesors uzreiz atplauka, - esmu izgudrojis, kā uzlabot mākslīgo augsni, lai tā būtu auglīga. Es iestādīju tajā dažus parastos viendīgļlapjus un tavas mīļākās puķes. Tā kā esmu zinātnieks ar vārdu, man ir piekļuve arī Zemes sēklu bankām.
- Lieliski! Un kā ar rezultātu? Vai izauga vienlapji un neaizmirstulītes?
Profesora acis iemirdzējās:
- Neaizmirstulītes vēl ne, bet tas, ko tu sauc par vienlapjiem jeb, pareizāk sakot, viendīgļlapjiem - tas gan! Pacieties, Endij, gan jau tu vēl ieraudzīsi savas mīļākās puķes. Nāc, apskaties manu veikumu!
Endimions sekoja Dariusam dziļāk viņa dzīvoklī - laboratorijā. Viņš bija nedaudz vīlies, brīnumaino viendīgļlapju vietā ieraugot parastu zaļu zāli, taču tas bija pirmais dzīvais augs, ko Endimions savā mūžā redzēja.
- Taču sarežģījumi vēljoprojām pastāv, - Dariuss mazliet sadrūmis teica, - Proti, mani augi spēj paciest mākslīgo gaisu (Endimions atcerējās, ka katra pilsēta tagad atradās zem liela kupola un ka ārpus tiem atmosfēra bija pildīta ar indīgu gāzi.) Bet vēljoprojām augi tā īsti nespēj pieņemt mūsu mākslīgo ūdeni. Pēc kāda laika tie vienkārši nokalst.
- Gan jau tu kaut ko izdomāsi, Profesor! - Endimions uzsita savam draugam pa plecu, - Tu taču esi ģēnijs! Labi, man tagad jāskrien!
Viņš isteidzās no istabas, paķēra savu apmetni un devās laukā, īsi uzsaucis Dariusam "sveiki". Vecais vīrs nopūtās. Viņa pelēkajās acīs bija redzamas pamatotas bažas.


Neko nesaprotu, Jums tik ļoti nepatīk, kanegribas nevienu komentu raxtīt or jūs visi esat slinki XD
Nu lasiijumu skaits taa kaa normaals buutu, tapee turpinaash:

VII Bēgšana no Zemes

- Sveiks, Bil! - Endimions bija priecīgs, ka sardzē šodien stāvēja tieši tas sargs, kuru viņš tik labi pazina. No viņa nebija ko baidīties.
- Sveiks, En! - resnais sargs viltīgi pasmīnēja. Tas bija smīns, ko Endimions nevarēja ciest. Viņš nespēja izskaidrot, vai tas bija tādēļ, ka Bilam priekšā trūka apmēram trīs zobu, vai arī tādēļ, ka viņā elpa smirdēja pēc beigtas zivs. Drīzāk tas bija tādēļ, Endimions nosprieda, ka visa šī sarga būtība bija jaunajam puisim izteikti pretīga. Viņš priecājās, ka tieši Bils būs tas, kurš saņems bargu sodu par to, ka aizbēgušas tik svarīgas gūsteknes. Galu galā viņš bez jebkādām pūlēm dabūja šo darba vietu tikai tādēl, ka viņa tēvs bija ievērojams kara kuģu kapteinis. Nežēlīgs, brutāls un ļoti talantīgs. No visām šīm īpašībām Bilam piemita tikai pirmās divas.
"Viņš varētu vismaz savus piecus zobus kādreiz iztīrīt..." domāja Endimions
- kā iet Profesoram? - Bils jautāja.
Dariusam iet labi! - Endimions caur zobiem norūca. Viņš nevarēja ciest, ka šis pretīgais, resnais sargs sauc veco izgudrotāju par "Profesoru", jo Endimions šo vārdu lietoja jau kopš bērnības, kad Dariuss viņam nesa pašizgudrotas rotaļlietas.
Ar to arī beidzās abu saruna. Par laimi ar elektroķīmiskā šoka aparātu nevajadzēja lielu attālumu, lai atbrīvotos no nevēlamā sarga. Kad Bils bezsamaņā nokrita uz grīdas, Endimions no viņa savāca visas elektriskās atslēgas, kas bija nepieciešamas princešu atbrīvošanai. Tā kā mehāniskās ierīces pietiekami labi apsargāja cietuma kameras, bija nepieciešams tikai viens sargs, kas to visu uzmanītu. Tomēr Endimions pārāk labi pazina cietuma aizsadzības mehānismus un to paroles. Kā nekā - viņš bija Ričarda dēls!

-------------

- Es vairs nevaru! Es šeit nosmakšu! - kārtējo reizi atkārtoja Marsa valdniece, staigādama no viena metāla kameras gala uz otru.
- Jā, viņu mākslīgais gaiss ir neciešams, - piekrita Venēras princese Astērija.
- Kā jūs domājat, kāds liktenis tagad sagaida Saules sistēmu? - klusi jautāja merkūriete.
Pārējās trīs princeses saskatījās un skumji nolaida galvas. Nevienai no viņām nebija skaidrs, kapēc Saules karalis Heliuss vairs nepiedāvāja savu aizsardzību.
Tad piepeši atvērās smagās, mehāniskās kameras durvis, un telpā ienāca vīrs melnās drēbēs, ar krustu kaklā un melnu platmali, kas nosedza acis. Vienīgā, kas puisī atpazina mācītāju, bija Merkūra princese, kura savulaik bija interesējusies par zemiešu kultūru. Viņš nometa uz grīdas maisu un teica:
- Ģērbiet tās aši virsū! Mums nav daudz laika!
- Ko tas viss nozīmē? - ar aizdomu pilnām acīm jautāja Marsa valdniece.
Endimions atbīdija cepuri tā, ka kļuva redzamas viņa spožās acis. Viņam šķitaq, ka būs iespaidīgāk, ja teiks, ka ir Zemes princis, kā to bija pieņēmusi Selēne:
- Esmu Ričarda dēls, princis Endimions. Esmu nācis, lai jūs atbrīvotu, taču patreiz nav laiks, lai uzdotu jautājumus. Pasteidzieties!
Princeses aši uzģērba saviem tērpiem virsū mūķeņu kleitas. Marsa valdniecei tika vēl diezgan paliela cepure, kas apslēpa viņas ragus. Savukārt jupiterietei bija jāsavāc sava aste, lai to neviens nepamanītu.
Endimions zināja, ka tagad bija mainījušies sargi ārā, kuriem nebija ne jausmas, kas iepriekš bija ienācis cietumā. Turklāt puisis bija jau ienākot reģistrācijā pierakstījis mācītāju Džonu un četras mūķenes. Tā kā viņš bija Ričarda dēls (ļoti izdevīgi), neviens nepārbaudīja, ko īsti viņš tur reģistrēja. Taču ārā ejot, viens no sargiem tomēr viņu apturēja:
- Hei, svēttēv, kādas jums šodien bija darīšanas cietumā?
- Noklausījos dažas uz nāvi nolemto cietumnieku grēksūdzes, - Endimions bez vilcināšanās, neskatoties sargam virsū, atbildēja, - To nolādēto dumpinieku paliek aizvien vairāk!
Sargs piekrītoši pamāja, taču tad viņš uzmeta acis četrām princesēm, kas bija nolaidušas acis. To viņām bija stingri piekodinājis Endimions, lai citplanētietēm raksturīgais acu spīdums tās nenodotu.
- Bet kāpēc tevi pavada tās mūķenes?
- Divas vajadzīgas, lai būtu liecinieces, bet pārējās divas stāv sardzē pie durvīm, lai vajadzības gadījumā pasauktu apsardzi.
- Un kopš kura laika ir vajadzīgas mūķenes - liecinieces? - sargs nelikās mierā.
- Kopš tā laika, kad kāds cietumnieks mēģināja uzpirkt vienu no mūsu mācītājiem. Baznīca nolēma tad līdzi sūtīt vēl divas mūķenes drošības pēc, - Endimions nelikās samulsis.
- Labi, vari iet! - visbeidzot atteica sargs, nebūdams īsti spēcīgs reliģijas jautājumos, taču redzēdams, ka "baznīcas ļaudis" kāpj Endimiona kuģī (un šo kuģi pazina ikviens Zemes iedzīvotājs), sargs viņus atkal apturēja:
- Hei, kāpēc tu kāp Endimiona kunga kuģī?
Puisis tajā brīdī sevi klusībā nolamāja, ka nebija šo faktu apdomājis, taču gana ātri atbildēja:
- Kungs mums atļāva izmantot viņa kuģi. Viņš teica, ka vēlāk atnākšot tam pakaļ uz baznīcu, jo šobrīd viņam esot kaut kādas darīšanas ar vienu no sargiem.
- Ar kuru?
- Ar Bilu! - Endimions atcirta un iekāpa kuģī. Viņam bija apnikusi šī taujāšana, kas likās, nekad nebeigsies.
Sargs palika mazliet apmulsis, taču nosprieda, ka viss ir kārtībā, un todien līdz pat vakaram par mācītāju vairs nedomāja.
Kad kuģis bija jau pacēlies, sākas aktīva Endimiona izjautāšana, taču viņš visai skopi atbildēja uz daudzajiem princešu jautājumiem. Puisi nomāca domas par to, kāds gan sods sagaidītu viņu, ja būtu palicis uz Zemes un izbaudījis tēva bargās dusmas. Taču pēc brīža šīs drūmās domas nomāca citas - daudz priecīgākas. Tagad viņam bija iemesls, lai dotos uz Mēnesi pie burvīgās Mēness princeses.

This post has been edited by sabrina19: Aug 12 2007, 18:09