Neptūniešu uzbrukums, Love story Options

[sabrina19]

Well, juus te visi tik shausmiigi aktiivi, ka nevareej notureeties... Shitas tapa, kad man bij kaadi 12 or 13 gadi, taa ka nekaads baigais masterpiece nau gaidaams. Tachu, ja pilniigs meesls, tad sakiet, un nemociishu juus vairs Taa, ka, luudzu, pasakiet, vai vajadzeetu turpinaat. So, te buus pirmaas 2 daljinjas (pavisam ir 18)

I Sapnis

Vējš traucas gar kalniem un pļavām, un upēm, un ezeriem. Tas nošalc gar kāda koka kuplo lapotni un trauslo egli.
Gaiss visapkārt smaržo pēc puķēm, kokiem, ūdeņiem, kalniem. Galva apreibst no visām šīm smaržām.
Un tomēr tas paliek sapnis, kurš diez vai piepildīsies. Pat bērni vairs necer, ka uz Zemes kādreiz varētu parādīties dzīvnieki un augi. Cilvēce jau sen zaudēja carību.
Turpat netālu, uz Mēness eksistē cits sapnis. Sapnis par mieru starp visām deviņām planētām, to pavadoņiem un Sauli. Uz citām planētām dzīvs ir sapnis par brīvību. Un lai gan,i Saules sistēmas tautām ir dažādi sapņi un mērķi, tikai viena planēta grib karu. Tā ir Zeme.

II Karaliene Minga nolaižas uz Mēness

Melns kaķis aizskrēja gar Mēness pils balkonu. Uz Zemes melni kaķi kādreiz esot nesuši neveiksmi, bet šeit uz Mēness tas drīzāk bija talismans. Lira apstājās zem balkona, noraudzījās uz princesi Selēni un nolaizīja ķepu. Princese stāvēja uz balkona un skumji raudzījās uz Zemi. Viņa domāja par to, kā būtu bijis, ja viņa būtu dzīvojusi uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Tad, kad uz Zemes vēl bija īsta dzīvība.
- Kapēc viņi grib karu? - princese sev jautāja, kaut arī zināja atbildi. Cilvēki paši sen atpakaļ iznīcināja savu planētu. Tad uzzinājuši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā vieta Saules sistēmā, tie bija kaislīgi vēlējušies iznīcināt citu planētu iedzīvotājus. Vainodami "citplanētiešus" apstāklī, ka tie ar saviem ļaunajiem stariem esot iznīcinājuši visu dzīvo uz Zemes, cilvēki tiecās pēc nepamatotas atriebības. Vai viņi paši vispār apzinājās patiesību? Selēne nopūtās un iegāja pilī.
Tikmēr gar Zemes pakļauto Jupiteru aizlidoja garām Neptūniešu kara kuģu vienība. Tie bija lieliski kara kuģi. Labi apbruņoti un ar lielisku ekipāžu. Neptūna karaliene Minga sēdēja savā kabīnē un nolūkojās uz Jupiteru. Viņas skatiens nebija skumjš, bet gan pilns naida. Minga zināja, ka nelaimīgo jupiteriešu vietā tagad varēja būt viņas tauta. Viņa zināja, ka varētu tad smakt Zemes cietumā, kur tagad atradās Jupitera princese un ne tikai viņa vien, bet arī Merkura, Veneras un Marsa valdnieces. Neatkarīgas bija palikušas četras planētas un Zemes pavadonis. Acīmredzot, Ričards arī nesteidzās iekarot Mēnesi, zinādams, ka tas taču atrodas turpat "ap stūri" un ir šā vai tā pārāk neliels, lai izrādītu nopietnu, vērā ņemamu pretestību. Taču Saules sistēmas vienotība bija pagalam, jaunākā no visām civilizācijām bija sākusi pakļaut visas pārējās planētas vienu pēc otras. Protams, iepriekš bija bijuši lielāki un mazāki kari starp planētām, taču nekad nebija kādam ienācis prātā pakļaut citu tautu. Tieši tādēļ Minga tagad devās uz Zemi atbrīvot valdnieces, lai vēlāk kopīgiem spēkiem atvbrīvotu planētas un cīnītos ar zemiešiem. Valdnieču atbrīvošana bija ārkārtīgi būtiska, jo tautas nespēja pretoties, ja sagūstīja viņu karalieni. Ričards to zināja, tādēļ bija sācis savu nežēlīgo spēli ar viltīgu valdnieču nolaupīšanu, bet pēc tam viegli un ātri pakļāvis visu planētu. Pārsteidzoši bija, cik ātri izdevās salauzt lielo planētu Jupiteru un sīkstos marsiešus. Bet viss varēja vēl mainīties, ja vien izdotos atbrīvot četras sievietes.
Karalienes pārdomas iztraucēja klauvējiens pie durvīm.
- Ienāciet! - iesaucās Minga. Kabīnē ienāca Neptūna ģenerālis.
- Karalien, kad jūs gribēsiet sākt uzbrukumu zemiešiem?
- Tūlīt, protams! - atbildēja Minga, vēljoprojām stāvēdama ar muguru pret ģenerāli un vērodama kā garām aizslīd pakļautais Marss.
- Diemžēl tas nav iespējams, jo ieroči un karaspēks vēl nav gatavi, - teica ģenerālis, domādams par to, cik pēkšņa bija šī uzbrukuma doma un cik ātri viņa valdniece bija pavēlējusi savākties un doties prom no Neptūna.
- Cik ilgu laiku prasīs tos sagatavot?
Izdzirdējusi atbildi, Minga nopūtās:
- Sazinieties ar Mēness princesi. Paprasiet atļauju nolaisties uz Mēness. Tur varēsim tad sagatavoties kaujai. Varbūt pat princese mums palīdzēs.
Ģenerālis izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar šādu vēsti:
- Karalien Minga, princese Selēne atļauj nolaisties uz Mēness mūsu galvenajam kuģim. Pavadonis diemžēl ir..hmm..pārāk neliels, lai uzņemtu visus piecus kuģus. Viņa vēl piebilda, ka vēlētos kopā ar jums pusdienot.
- Labi, tu vari iet. Sagatavojiet visu, lai mēs varam nolaisties!"
Drīz pēc tam karaliene Minga izkāpa no kosmosa kuģa, pirmo reizi sperot savu kāju uz Mēness un pirmo reizi ieraugot princesi Selēni. Pārsteidzoša bija viņas gaišā ādas krāsa, kas bija tāda pati kā zemiešiem. Neptūniešu ādai bija mazliet zilganpelēka nokrāsa, arī mati parasti variēja no pelēkā līdz violetajam tonim, tādēļ princeses zeltainās cirtas likās nekaunīgas. Tomēr Minga atzina, ka Selēne sudrabotajā kleitā tomēr ir atzīstama par skaistu. Pat no neptūniešu viedokļa. Princese silti uzlūkoja Mingu ar savām zilajām acīm un teica:
- Esiet sveicināta Mēnesskaralistē. karalien Minga!


Taa nu tam buutu jaabuut pietiekoshi, lai guutu kaukaadu priekshstatu, vai vispaar ir jeega lasiit Nu ta kaa buus?

[sabrina19]

Wow, tik labu atsauci nemaz negaidiiju! Esmu aarkaartiigi patiikami paarsteigta. Paldies! Nu ko, tag iepostosh veel kaut ko, jo un nedeelju buushu pie Vidusjuuras, un nebuus laika tad radoshiem darbiem.

VIII Princese Bridžita

- Es ļoti priecājos par jūsu apciemojumu, taču šajos apstākļos man laikam tomēr vajadzētu vairāk raizēties, - teica princese Selēne pēc tam, kad viņa un Endimions bija beiguši pusdienot. Viņi sēdēja lielā zālē, kuras sienas bija viscaur apgleznotas ar sīkiem sudraba ornamentiem un dzēra tēju, kas bija balta kā piens.
- Jā, pēc četru princešu atbrīvošanas man ir nepieciešams kaut kur patverties. Pēc kaut kāda zināma laika tēvs mani atrastu uz Zemes. Pašlaik ir nepieciešams, lai norimst viņa dusmas, tikai pēc tam mēs varēsim turpināt miera sarunas.
Princese bija šoreiz uzvilkusi gaiši zilu kleitu, un Endimions ik pēc mirkļa atgriezās pie domas, cik lieliski tā piestāv Selēnes acīm.
- Tomēr mēs vēl nedrīkstam pārējām planētām bilst, ka jūs esat šeit, - viņa pēc mirkļa teica, - es jau sazinājos ar savām draudzenēm - viņas apsolījās klusēt. Šobrīd tik tiešām prātīgāk ir nogaidīt, kamēr visur norimst dusmas. Galu galā mums ir arī dots tas laiks, kuru jūsu tēvs pavadīs meklējot pazudušo dēlu, vai ne tā?
Endimions pamāja.
- Jūs, protams, varat palikt Mēness pilī, cik ilgi vēlaties. Es likšu jums ierādīt istabu, kā arī piešķiršu zirgu izjādēm. Apkārtne šeit ir burvīga, jums noteikti patiks to iepazīt zirga mugurā. Šķiet, ka Bulta būtu vispiemērotākais tik straujam jauneklim kā jūs.
- Kur gan jūs ņēmāt domu, ka esmu straujš? - Endimions iesmējās.
Princese pasmaidīja un jau cēlās no galda, kad atcerējās vēl kaut ko nepateiktu:
- Ak jā, es aizmirsu pateikt - attiecībā uz izjādēm. Jūs, protams, varat doties visur, taču, lūdzu, izvairieties no tuksneša. Tur atrodas robeža uz Mēness tumšo pusi, un... tā ir baisa vieta... Vai varat man to apsolīt?
Endimions apsolīja. Viņš centās izlasīt Selēnes acīs, ko īsti viņa ar to gribējusi pateikt, taču neko aizdomīgu tur neatradis, ātri vien aizmirsa par šo sarunu.
Turpmākās dienas jauneklis cītīgi apguva jāšanas mākslu, un ceturtajā jau bija gatavs doties ar princesi savā pirmajā izjādē. Selēnes dotais zirgs tiešām bija izcils. Tas bija brūnā krāsā, ar baltu zvaigzni uz pieres. Savukārt, princeses ķēve Narda bija balta ar sudrabotām krēpēm un asti.
Uzkāpusi uz zirga, Selēne uzsauca Endimionam "Seko man!" un aizjoza prom. Ar savām vēl nepilnīgajām jāšanas prasmēm jauneklis knapi tika viņai līdz. Tikai tad, kad viņi bija sasnieguši mežu, princese palaida savu ķēvi soļos. Endimions uzelpoja, sapratis, ka lēna pārvietošanās zirga mugurā viņam tomēr labāk tīk.
- Tu esi ārkārtīgi talantīgs! Nemaz neticēju, ka tu mani panāksi.
Endimions pasmaidīja. Viņš pamanīja, ka princese kļuvusi daudz brīvāka un uzrunā viņu uz "tu".
- Vai zināji, ka Bulta ieguvis vārdu sava ātruma dēļ? Prasmīga jātnieka rokās šis zirgs var sasniegt apbrīnojamu ātrumu. Savukārt "narda" tulkojumā no senā mēnesiešu dialekta nozīmē "jautrā".
Tērzēdami par dažādiem sīkumiem, viņi nolēma apstāties un atpūsties kādā pļavā. Tur Selēne sāka Endimionu iepazīstināt ar dažādiem augiem, kas bija atrodami apkārt:
- Un šis ir āboliņš Es lasīju bērnībā Zemes seno pasaku un teiksmu grāmatu. Tur bija teikts, ka kādreiz sensenos laikos jums esot bijis ticējums, ka atrodot āboliņu ar četrām lapām, tas nesot laimi.
Endimions pamāja. Tad viņš kaut ko atcerējās un teica:
- Lai gan savā mūžā līdz šim nebiju redzējis nevienu ziedu, tomēr arī man ir mīļākā puķe. Saki, vai es varu kaut kur atrast neaizmirstulītes?
Selēne brīdi padomāja, bet tad skumji pašūpoja galvu:
- Es pirmo reizi par tādām ko dzirdu. Es varu pajautāt savam dārzniekam, bet šaubos, ka tās šeit ir atrodamas. Kādēļ tev tieši šīs ir vismīļākās?
- Attēlu es redzēju grāmatā, taču mīļas man tās ir tādēļ, ka bērnībā arkārtīgi patika pasaka par neaizmirstulītēm.
- Pastāsti to! - princese bija sajūsmā.
- Kad Dievs bija radījis pasauli, - Endimions iesāka, - viņš sūtīja savus Eņģeļus, lai tie katram ziedam dotu vārdu. Tie nodēvēja puķu karalienes par rozēm un dzeltenās lauku puķes, kas atgādināja sauli, par pienenēm. Tikai vienas puķes nedabūja vārdu. Tās bij mazas, necilas, taču skaisti zilā krāsā. Augdamas kāda ezera krastā, viņas sauca Eņģeļiem, kas jau devās prom "Neaizmirstiet mūs! Neaizmirstiet mūs!". Un eņģeļi tik tiešām sadzirdēja mazos ziediņus. Tie deva tām neaizmirstulīšu vārdu, lai neviens tās nekad vairs neaizmirstu.
- Cik skaisti... - teica Selēne. Stāsts bija viņu padarījis nez kādēļ mazliet skumīgu, tādēļ Endimions ātri nomainīja tematu, pamudinādams princesi iemācīt viņam vēl vairāk augu nosaukumus. pēcpusdiena pagāja nemanot, un jaunieši manīja to, ka jāatgriežas pilī tikai tad, kad jau sāka gribēties ēst.

---------------

Endimions turpināja cītīgi apgūt jāšanas mākslu, un pavisam drīz nevarēja vairs manīt, ka nesen vēl viņš nebija zirgu pat redzējis. Diemžēl Selēne nevarēja katru dienu doties ar jaunekli doties izjādēs. Viņai kā valdniecei bija savi pienākumi, taču Endimions arī viens labprāt un ar dziļu interesi izpētīja pils apkārtni. Reizēm viņš devās ļoti tālu, atklādams citus ciemus, kur labprāt arī parunājās ar cilvēkiem, kas tur dzīvoja. No šīm sarunām viņš bija sapratis, ka tauta šeit patiesi mīlēja savu valdnieci, neviens nebilda par viņu kādu sliktu vārdu. Gadījās arī, ka Endimions jājot aizdomājās par savām mājām. Tādos brīžos viņš nemanīja, kas notiek apkārt un nolaistu galvu jāja uz priekšu.
Tā kādu dienu viņš domāja par tēvu un nepamanīja, ka meža taku nomaina ciets akmens pamats. Bulta vilcinājās doties tālāk, taču Endimions, vēljoprojām domās nogrimis, paskubināja zirgu, un tas nedroši turpināja spert soļus uz priekšu līdz beidzot tomēr apstājās pavisam. Jauneklis apjucis pacēla galvu, un jutās ļoti pārsteigts, kad apkārt ieraudzīja tikai un vienīgi akmens pamatu, bet priekšā tumšu sienu. Nospriedis, ka tik tiešām nejauši ir ieklīdis tuksnesī un priekšā sev redz pāreju uz Mēness tumšo pusi, Endimions jau dzīrās zirgu griezt atpakaļ, taču tad viņš pamanīja kaut ko melnajā sienā. Tie bija nelieli vārti, bet vēl pārsteidzošāks bija fakts, ka otrpus tiem stāvēja kāda sieviete. Endimions nolēca no zirga un devās vārtu virzienā. Sievietei, kas aiz tiem stāvēja, bija gara melna kleita, un viņa bija tik skaista, ka jauneklis neviļus atcerējās bērnībā lasīto pasaku par Sniegbaltīti. Gari, melni mati kā ogle, āda balta kā sniegs, lūpas sarkanas kā asins, bet acis... Tās bija tik zilas kā Selēnei. Pārsteidzoši līdzīgas acis. Viņš lūkojās sievietes acīs, un viņa lūkojās tam pretī. Tad viņa pastiepa roku. Vēljoprojām skatīdamies viņas burvīgajās acīs, Endimions tuvojās vārtiem, lai satvertu šo roku. Pēkšņi iezviedzās Bulta, un puisis atcerējās Selēni. Atguvies no transa, viņš pagriezās, uzlēca zirgam mugurā un neatskatījies steigšu devās prom no pārejas uz Mēness tumšo pusi. Nonācis pilī, viņš atrada princesi tur, kur viņu vienmēr varēja atrast, kad tai bija kāds brīvs brīdis - uz balkona.
- Tev bija taisnība. Tuksnesis ir baisa vieta, - viņš drūmi atzinās.
- Endimion, tu tur biji? Un tu vēl esi šeit? - nevarēja saprast, kas bija lielāks - pārsteigums vai šausmas, ko pauda viss Selēnes ķermenis
- Jā, piedod, ka lauzu solījumu. Es biju aizdomājies un nepamanīju, ka mainās apkārtne. Bez tam, es biju gaidījis, ka tuksnesis būs tāds pats kā uz manas planētas, taču smilšu vietā es ieraudzīju vienīgi akmeņus. Bet saki man, princese, kas tā bija par sievieti Mēness tumšajā pusē?
Selēne mirkli skatījās uz puisi, censdamās aptvert jautājuma būtību. Visbeidzot viņa tam atbildēja:
Es nespēju noticēt, ka tu vēl esi šeit... Tā bija mana māsa Bridžita.

This post has been edited by sabrina19: Jul 21 2007, 01:50