Neptūniešu uzbrukums, Love story Options

[sabrina19]

Well, juus te visi tik shausmiigi aktiivi, ka nevareej notureeties... Shitas tapa, kad man bij kaadi 12 or 13 gadi, taa ka nekaads baigais masterpiece nau gaidaams. Tachu, ja pilniigs meesls, tad sakiet, un nemociishu juus vairs Taa, ka, luudzu, pasakiet, vai vajadzeetu turpinaat. So, te buus pirmaas 2 daljinjas (pavisam ir 18)

I Sapnis

Vējš traucas gar kalniem un pļavām, un upēm, un ezeriem. Tas nošalc gar kāda koka kuplo lapotni un trauslo egli.
Gaiss visapkārt smaržo pēc puķēm, kokiem, ūdeņiem, kalniem. Galva apreibst no visām šīm smaržām.
Un tomēr tas paliek sapnis, kurš diez vai piepildīsies. Pat bērni vairs necer, ka uz Zemes kādreiz varētu parādīties dzīvnieki un augi. Cilvēce jau sen zaudēja carību.
Turpat netālu, uz Mēness eksistē cits sapnis. Sapnis par mieru starp visām deviņām planētām, to pavadoņiem un Sauli. Uz citām planētām dzīvs ir sapnis par brīvību. Un lai gan,i Saules sistēmas tautām ir dažādi sapņi un mērķi, tikai viena planēta grib karu. Tā ir Zeme.

II Karaliene Minga nolaižas uz Mēness

Melns kaķis aizskrēja gar Mēness pils balkonu. Uz Zemes melni kaķi kādreiz esot nesuši neveiksmi, bet šeit uz Mēness tas drīzāk bija talismans. Lira apstājās zem balkona, noraudzījās uz princesi Selēni un nolaizīja ķepu. Princese stāvēja uz balkona un skumji raudzījās uz Zemi. Viņa domāja par to, kā būtu bijis, ja viņa būtu dzīvojusi uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Tad, kad uz Zemes vēl bija īsta dzīvība.
- Kapēc viņi grib karu? - princese sev jautāja, kaut arī zināja atbildi. Cilvēki paši sen atpakaļ iznīcināja savu planētu. Tad uzzinājuši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā vieta Saules sistēmā, tie bija kaislīgi vēlējušies iznīcināt citu planētu iedzīvotājus. Vainodami "citplanētiešus" apstāklī, ka tie ar saviem ļaunajiem stariem esot iznīcinājuši visu dzīvo uz Zemes, cilvēki tiecās pēc nepamatotas atriebības. Vai viņi paši vispār apzinājās patiesību? Selēne nopūtās un iegāja pilī.
Tikmēr gar Zemes pakļauto Jupiteru aizlidoja garām Neptūniešu kara kuģu vienība. Tie bija lieliski kara kuģi. Labi apbruņoti un ar lielisku ekipāžu. Neptūna karaliene Minga sēdēja savā kabīnē un nolūkojās uz Jupiteru. Viņas skatiens nebija skumjš, bet gan pilns naida. Minga zināja, ka nelaimīgo jupiteriešu vietā tagad varēja būt viņas tauta. Viņa zināja, ka varētu tad smakt Zemes cietumā, kur tagad atradās Jupitera princese un ne tikai viņa vien, bet arī Merkura, Veneras un Marsa valdnieces. Neatkarīgas bija palikušas četras planētas un Zemes pavadonis. Acīmredzot, Ričards arī nesteidzās iekarot Mēnesi, zinādams, ka tas taču atrodas turpat "ap stūri" un ir šā vai tā pārāk neliels, lai izrādītu nopietnu, vērā ņemamu pretestību. Taču Saules sistēmas vienotība bija pagalam, jaunākā no visām civilizācijām bija sākusi pakļaut visas pārējās planētas vienu pēc otras. Protams, iepriekš bija bijuši lielāki un mazāki kari starp planētām, taču nekad nebija kādam ienācis prātā pakļaut citu tautu. Tieši tādēļ Minga tagad devās uz Zemi atbrīvot valdnieces, lai vēlāk kopīgiem spēkiem atvbrīvotu planētas un cīnītos ar zemiešiem. Valdnieču atbrīvošana bija ārkārtīgi būtiska, jo tautas nespēja pretoties, ja sagūstīja viņu karalieni. Ričards to zināja, tādēļ bija sācis savu nežēlīgo spēli ar viltīgu valdnieču nolaupīšanu, bet pēc tam viegli un ātri pakļāvis visu planētu. Pārsteidzoši bija, cik ātri izdevās salauzt lielo planētu Jupiteru un sīkstos marsiešus. Bet viss varēja vēl mainīties, ja vien izdotos atbrīvot četras sievietes.
Karalienes pārdomas iztraucēja klauvējiens pie durvīm.
- Ienāciet! - iesaucās Minga. Kabīnē ienāca Neptūna ģenerālis.
- Karalien, kad jūs gribēsiet sākt uzbrukumu zemiešiem?
- Tūlīt, protams! - atbildēja Minga, vēljoprojām stāvēdama ar muguru pret ģenerāli un vērodama kā garām aizslīd pakļautais Marss.
- Diemžēl tas nav iespējams, jo ieroči un karaspēks vēl nav gatavi, - teica ģenerālis, domādams par to, cik pēkšņa bija šī uzbrukuma doma un cik ātri viņa valdniece bija pavēlējusi savākties un doties prom no Neptūna.
- Cik ilgu laiku prasīs tos sagatavot?
Izdzirdējusi atbildi, Minga nopūtās:
- Sazinieties ar Mēness princesi. Paprasiet atļauju nolaisties uz Mēness. Tur varēsim tad sagatavoties kaujai. Varbūt pat princese mums palīdzēs.
Ģenerālis izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar šādu vēsti:
- Karalien Minga, princese Selēne atļauj nolaisties uz Mēness mūsu galvenajam kuģim. Pavadonis diemžēl ir..hmm..pārāk neliels, lai uzņemtu visus piecus kuģus. Viņa vēl piebilda, ka vēlētos kopā ar jums pusdienot.
- Labi, tu vari iet. Sagatavojiet visu, lai mēs varam nolaisties!"
Drīz pēc tam karaliene Minga izkāpa no kosmosa kuģa, pirmo reizi sperot savu kāju uz Mēness un pirmo reizi ieraugot princesi Selēni. Pārsteidzoša bija viņas gaišā ādas krāsa, kas bija tāda pati kā zemiešiem. Neptūniešu ādai bija mazliet zilganpelēka nokrāsa, arī mati parasti variēja no pelēkā līdz violetajam tonim, tādēļ princeses zeltainās cirtas likās nekaunīgas. Tomēr Minga atzina, ka Selēne sudrabotajā kleitā tomēr ir atzīstama par skaistu. Pat no neptūniešu viedokļa. Princese silti uzlūkoja Mingu ar savām zilajām acīm un teica:
- Esiet sveicināta Mēnesskaralistē. karalien Minga!


Taa nu tam buutu jaabuut pietiekoshi, lai guutu kaukaadu priekshstatu, vai vispaar ir jeega lasiit Nu ta kaa buus?

[sabrina19]

Pēc šitādiem vārdiem pilnīgi grēks butu neturpināt Labs stimuls. Paldies

IX Par rozēm un asinīm

- Pastāsti taču par savu māsu! - Endimions neatlaidās. Selēne patiesībā to nevēlējās, bet puisis tik uzstājīgi lūdza, ka visbeidzot viņa piekāpās:
- Man netīk atcerēties to, ka man reiz bija māsa, bet laikam jau esmu tev parādā paskaidrojumu... Māte mūs uzaudzināja vienlīdz godīgi, un Bridžitai vajadzēja mantot troni. Mamma pieprata maģiju, viņai bija talants. Arī Bridžitai bija talants. Redzi, ar tām spējām piedzimst, piemēram, man nav tādu dotību. Tā kā mana māsa bija acīmredzami talantīga, māte sāka viņu apmācīt. Vēl nebūdama pat pusaudze, Bridžita pārvaldīja dažnedažādas burvestības tik pat labi kā viņas skolotāja. ...taču viņai ar to nepietika. Slepeni viņa iegādājās Aizliegtajā tirgū vairākas Melnās maģijas grāmatas un sāka apgūt tumšās burvestības. Ar laiku tās pārņēma visas viņas domas. Viņa kļuva aizvien ļaunāka un pat bīstama. Arī mūsu māte saprata, ka tas vairs nevar tā turpināties. Viņa ieslodzīja Bridžitu Mēness tumšajā pusē, apzinādamās, ka nekad nav viņai mācījusi ieslodzīšanas burvestības. Mātes nojauta bija nekļūdīga, Bridžita nespēja izkļū no cietokšņa, tomēr ņemot vērā, ka ieslodzītā bija viņas pašas meita, toreizējā Mēness valdniece izdarīja šausalīgu kļūdu. Gribēdama apciemot savu meitu un nezaudēdama cerības, ka viss varētu mainīties, viņa atstāja starp abām pusēm vārtus. Ikviens varēja un vēljoprojām caur tiem brīvi staigāt, izņemot pašu Bridžitu. Mūsu māte bieži viņu apciemoja. Es negāju, man vēljoprojām bija no viņas bail, taču mamma teica, ka Bridžita labojoties un ka viņas dvēsele attīroties no ļaunās maģijas. ...tad kādu dienu māte vairs neatgriezās... Kopš tā laika katrs, kas tuvojas vārtiem, tiek apburts un ierauts Mēness tumšajā pusē. Ļaudis stāsta, ka tur Bridžita veidojot savu tumšo armiju, lai atriebtos man un pārņemtu varu pār Mēnesi...
Endimions platām acīm skatījās uz princesi. Lai puisi mazliet nomierinātu, viņa tam teica:
- Nebaidies, es nedomāju, ka viņa ir spējīga lauzt mātes burvestību! Tomēr man ārkārtīgi interesē, kā tev izdevās aizmukt no viņas?
- Es īsti nezinu, - pasmaidīja Endimions, - vai tas bija Bulta, kurš mani atgrieza realitātē, vai arī viņas acis man tomēr nelikās viszilākās un visskaistākās.
Selēne pamāja, taču īsti neuztvēra Endimiona teikto. Viņa domāja par to, ko nebija puisim pastāstījusi. Par to, kas bija viņas māti novedis tik tālu, lai ieslodzītu pašas meitu. Par Bridžitas spēlēm ar Melno maģiju un dvēseļu zagšanu. Princeses drūmās domas iztramdīja skaļš, sveicinošs "mjauu". Lira bija uzlēkusi uz balkona margas un pieprasīja Selēnes uzmanību.
- Es tev jau labu laiku atpakaļ gribēju jautāt, vai tas ir tavs kaķis, - teica Endimions, - Man patīk viņa zīdainais kažoks un dārakmeņiem līdzīgās acis!
- It kā viņa ir manējā kaķene, taču Lira vienmēr klīst kaut kur apkārt. Es neuzskatu, ka es viņai patiešām būtu saimniece. Viņa man pieklīda drīz pēc mātes aiziešanas.
Abus jauniešu iztraucēja kāds pavecs vīrs, kurš tūlīt uztraukti uzrunāja princesi:
- Princese Selēne, dārzā pazudušas 20 sarkanās rozes!
Viņa viegli pasmaidīja un teica:
- Vispirms, Maikroft, iepazīsties ar mūsu viesi Endimionu.
Puisis paklanījās.
- Endimion, tas ir mans dārznieks Maikrofts.
Tagad bija kārta pakalnīties vecajam vīram.
- Kas attiecas uz rozēm, - Selēne turpināja, - vari par to neuztraukties. Es atļāvu Vidžijam tās paņemt un uzdāvināt savai līgavai. Viņš taču drīz precēsies, kādēļ gan neiepriecināt abus jauniešus?
Maikrofts pamāja, tad vēlreiz paklanījās un aizgāja.
- Kapēc tieši 20? Vai tad pāra skaitlis nenesīs neveiksmi? - jautāja Endimions.
Princese apjukusi skatījās uz puisi:
- Kapēc tu tā domā?
- Nezinu...man šķita, ka kaut ko lasīju vēstures grāmatā, ka pāra skaitu ziedu nesa uz kapiem, bet dāvināja nepāra skaitu. Laikam būšu kļūdījies.
- Hmmm... Uz Mēness jau no laika gala pieņemts līgavai dāvināt 20 rozes. Tādējādi meitene gūst pārliecību, ka puisis tik tiešām grasās viņu precēt. Tā kā man ir visskaistākās rozes uz visa Mēness, es labprāt jaunajam preciniekam tās piešķīru.
- Nu jā, viss jau nevar būt uz Zemes un Mēness vienādi, - piekrita Endimions, - starp citu, es vēl neesmu redzējis tavas izslavētās rozes.
- Tev jau interesē tikai zirgi! - iesmējās Selēne.

---------------

Naktī Endimionam atkal sāka sāpēt vēders. Lai gan Selēnes ārsti puisim ļoti palīdzēja, tomēr viņa kuņģis vēljoprojām nebija pieradis sasmalcināt dabīgu pārtiku. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, bet nevarēdams aizmigt, nolēma iziet pastaigāties. Endimions vēl nekad nebija bijis ārpus pils nakts laikā. Princese bija stāstījusi, ka naktī zemi pārklājot bieza migla, bet tik biezu Endimions nebija gaidījis. Brīžiem nebija iespējams saskatīt roku acu priekšā, Puisis nolēma, ka nekur tālu neies, jo visticamāk neatrastu ceļu atpakaļ. Viņš devās ierastā virzienā uz staļļu pusi, taču pēc kāda laika saprata, ka ir nez kapēc iemaldījies princeses dārzā. Klusībā pie sevis nolamājies, Endimions pagriezās, lai dotos atpakaļ, taču paejot garām vēl neredzētam vītolam, viņš saprata, ka ir neglābjami nomaldījies. Vēl pāris reizes censdamies atrast pareizo ceļu, Endimions beigu beigās atmeta visas cerības pirms rītausmasa atrast izeju. Viņš bija nonācis pie kādas lielas strūklakas, kas attēloja vairākas viegli apģērbtas sievietes. Tās šķita dejojam. Apsēdies uz strūklakas malas, puisis ievēroja, ka tieši tai pretī atradās arī rožu audzes. Tobrīd migla likās mazliet izklīdusi, un Endimions gribēja vēlreiz izmēģināt savu laimi izejas meklēšanā, tomēr viņš nenoturējās un piegāja pie baltajām rozēm. Tās bija tik skaistas un tik saldi smaržoja! Viņš vēlējās vienu ziedu noplūkt, lai vēlāk uzdāvinātu princesei. Aizmirsis, ka rozēm ir ērkšķi, Endimions sadūra pirkstu un sarkana asins lāse nopilēja uz rozes. Puisis kā apburts skatījās uz asins lāsi, tā izskatījās tik fantastiski uz baltās rozes fona! Pēkšņi viņš izdzirdēja aiz muguras draudzīgu "mjau" un, pagriezies ieraudīja Liru. Kaķene vēlreiz ieņaudējās, tad pagriezās uz promiešanu, taču vēlreiz apstājās, it kā gaidīdama, lai viņai sekotu. Endimions nosprieda, ka viņam nav ko zaudēt, un sekoja Lirai. Promejot viņš vēlreiz uzmeta skatu rozei. Pat caur miglu varēja redzēt, kā košā asins lāse spīguļo uz rozes virsmas.