paklau...., te radasa taads jautaajiens Options

[Kenshin]

es te taa iisti nesapratu, vai shii sadalja domaata arii garadarbu(staasti etc )publioceeeshanai..?... vai kaa?....

[Kenshin]

taatad te var publiceet arii staastus..
nu tad ljauzhi.. pashi vainiigi ka atljaavata.. te es naaku...

Viņš soļoja pa senlaiku meža ceļu, kas kādreiz savienojis diženas pilsētas un ciemus. Vēl joprojām varēja nojaust seno aizlaiku klātbūtni, bruģa fragmenti uz senā ceļa veidoja mītiskus rakstus un senajā mežā – seno pilsētu paliekas...
Laiku ,kad saule rietējusi jau, tik sārta, blāzmaina, caurstrāvoja trauksmaina, cilvēka sirdij un prātam neaptverama un nesaprotama, enerģija. Likās jau, ka viss ,kas apkārt..-.. virmo...Un tad, pēkšņi, no meža viņējās malas atskanēja balss...-trausla, svešādu skumju, sāpju un ciešanu pilna....Tā aizgrāba sirdi...Tā trīcēja kā medaini ziedošu smilgu ceri...Likās tūlīt jau pārtrūks... Klusa... ..aizraujošu un nevaldāmu sāpju pilna... Visi viņa muskuļi un maņas saspringa, šķita dzirdam meža šalkošanu, manām meža laumas aiz kokiem, jūtam lapu maigo smaržu... Viņš klusiem, viegliem soļiem ,teju vai lidodams, tuvojās balsij. Un tad laikam un fizikas ,vai jebkādiem no šīs pasaules, likumiem nebija varas pār notiekošo. Nu viņš atradās dzedras jūras krastā...jūra, mierīga un rāma, slēpa sevī trakojošas un nevaldāmas sāpes, ciešanas, skumjas un brīvi...Un parasti zilie piejūras meži nu bija zeltā tērpti...Senmežs...Tas izauga...!tas tur bija pats no sevis, neatkarīgi ne no kā!..!
Viņš redzēja tēlu Senmeža norā.. Vēl no atlikušās sārti blāvās gaismas tam vajadzēja mest ēnu, garu tumšpelēku ēnu...taču būtne izstaroja kā dievišķu gaismu ap sevi...Aukstu kā tīru dzidru rasu saulrieta gaismas apspīdētu un reizē sāpjpilnu, siltu labestību, labestību- trauksmainu un svešādi patiesu kā jūras, kā meža šalkošana.. Šī gaistošā būtne, ceļos nometusies, raudāja zaigojošas, tumšsarkanas perlamutra asaras...Viņš saviem slaidajiem soļiem nāca arvienu tuvāk...Bet tikai trīs soļus, trīs niecīgus soļus...., un tomēr vairāk kā jebkurš mirstīgais ir nogājis, kāda neredzama jūtu barjera atturēja Viņu.. Atkal visas viņa maņas saspringa.. Viņš redzēja kā būtne paceļ savu galvu.., kā viņas asaras, kā sastingušas sudraba strūklas, rotāja viņas vaigus un asinssarkanās lūpas , bet acis- neizdibināmi dziļas, skumjas, platas acis. Zeltainie mati kā pats Zeltmežs plūda pār slaido stāvu.. Tik trausla, maiga, patiesa, skumju sāpju un svešādu ciešanu pilna.. Vienradzis...sniegbalts kā mēnesnīcas sudrabotā gaisma, noslēpumains, patiess, ticīgas cerību pilns.....Tik stalts, karalisks un auksts...!, tomēr dzirkstošas labestības iemiesojums, ..nu gulēja Senmeža norā pie būtnes ceļiem.. Ik asara no būtnes acīm atdzīvina....Viņš zināja , ka būtne atdod savu nemirstīgo dzīvību, par otru tādu pašu.. ....un tad būtne iedziedājās....Sāpju un ciešanu pilna skumja melodija...Sirdi saraustoša tā izskanēja līdz viņa sirdij.... Prāts to visu neaptvēra, bet sirds...sirds zināja....Tā{sirds} neglābjami apjauta to, ka viņa(būtne) ziedo savu dzīvību,.....Bet velti..., jo ne jau bulta vai dūcis to[vienradzi] ievainojis, bet gan cilvēka naids, egoisms, savtība....!Tas kā bulta ar nolādētu indi, kas cauršāvusi sirdi, lēnām nolād to.... Vienradža sudrabsaltās, karaliskās asinis nesūcās zemē, jo zeme nepieņem nolādēto asinis....! Būtne dziedāja par Senmežu, par jūru, par saviem ļaudīm, par savu tautu un mājām....Par ciešanām, sāpēm un bezgalīgi skumjām ilgām...
Tad tā {būtne} noliecās pār vienradzi un klusi noraudāja savu pēdējo asaru.
Nu mēnesnīca kā balta pūce jau rotāja debesjumu un meta saraustītu gaismu- kā sārtas ugunszvaigznītes liesmu.
Viņš skrēja pie mirstošās būtnes ...Dienvidvējš, kas nu vairs nelikās silts un piemīlīgs, plandīja viņa sudrabainos, gandrīz pilnīgi baltos, garos matus, no acīm kā vistīrākais ūdens, plūda asaras...Viņš nometās ceļos pie abiem nemirstīgajiem, un juta vēl tēlu elpojam...Viņš ieskatījās acīs...tās bija pilnas sāpīgu skumju un ciešanu pilna, tomēr asinssarkanās lūpas rotāja vārgs u tomēr spēcīgas mīlas pilns smaids...Viņa sacīja vārdus svešā mēlē, bet tikai sirds saprata...
Viņš nolieca galvu.. un nu arī viņa vaigus un lūpas rotāja nevaldāma ,brīvu sudraba asaru, straumīte....Viņa lūpas dvesa smeldzošo, sāpju un skumju pilno, melodisko dziesmu....
Nu arī tumšā debess apmācās un sāka līt drūms, smalks lietus lielām lāsēm...Viņš atgāza galvu, ļaudams lietus lāsēm krist Viņam sejā, un ,sajaucoties ar asarām, krist zemē...

sorz ljaudis par gramatikas kljudaam, bet tagad vnk nav nekaadas veeleshanaas paarlabot...