Izgliitiibas siteema, par un ap Options

[Sigfa]

Nu, diskuteejot par valsts iekaartaam un tamliidziigi, last guru izteicaas, ka vinjsh labraat paveestiishot par saviem uzskatiem sakaraa ar izgliitiibas siteemu. Nu, kas tad ir jaamaina pashreizeejaa izgliitiibas sisteemaa? Pasludinu diskusiju par atklaatu.

[aigarius]

Nezinu kā citiem, bet priekš manis Welsha šī vēstule ienesa daudz jaunu domu izglītības sistēmas uzlabošanas koncepcijas apdomāšanas gaitā, galvenokārt tāpēc, ka tur tiek apkopotas un prioretizētas tās lietas, kas izgītības sitēmai ir jāveic - tās mērķi.

Tas, kas tur nav, ir problēmas, kas neļauj šos mērķus sasniegt tik viegli kā to gribētos - cilvēciskais faktors. Kā piemērs - bērnam, kurš vēl nav izgājis cauri izglītības sistēmu ir nedefinēts un visticamāk nepareizs un nepamatots domāšanas veids un tāpēc viņš nevar patstāvīgi pieņemt lēmumus, ko mācīties un ko nē. Bērnam vēl nav nedz zināšanu, nedz pieredzes, lai novērtētu to, kāda informācija ir svarīga, kāda profesija viņam ir piemērota, kā labāk attīstīt viņa smadzenes. Tāpēc izglītības sitēmas pirmās pakāpes uzdevumi būtu:
1. Attīstīt bērna smadzenes un dod efektīvus domāšanas šablonus (indukcija, dedukcija, ...), iemācīt operēt ar abstraktām koncepcijām un bāzēt secinājumus uz faktuālas bāzes
2. Dot pietiekošu faktuālu bāzi par pasaules uzbūvi un attīstību (šeit parādās vesture)
3. Dot vispusīgu pārskatu par to, kādas profesijas pastāv mūsdienu sabiedrībā un dot ieskatu par to, kāda informācija ir vairak svarīga katras konkrētās profesijas darbonim.
Mūsdienu sabiedrībā šo lomu pilda pamatskolas.

Otrajā izglītības sistēmas fāzē mēs jau zinam, ka augošais bērns jau nojauš, ko viņš grib gūt no dzīves, apzinās sev svarīgas zināšanas un prasmes, sak sajust atbildības sajūtu par savām darbībām. Šajā brīdī izglītības istēmai vissvarīgāk ir iemācīt kooperatīvās preblēmu risināšanas iemaņas un turpināt piegādāt skolēnam zināšanas, koncentrējoties uz vienu no dažiem lielajiem novirzieniem (piemēram ekzaktās zinātnes un sociālās zinātnes). Šaja izglītības posmā nedrīkst pārāk tieši koncentrēties uz kādu nozari vai specialitāti, jo tas apdraudēs bērna iespēju nomainīt specialitati talākās dzīves gaitā - zūd fleksibilitate darba tirgū. Tāpēc vēl joprojām svarīgākais ir:
1. Pamatzinašanas - zinašanas, kuras ir nepieciešamas, lai varētu tālāk patstāvīgi mācīties attiecīgajā nozarē, ja parādās tāda nepieciešamība;
2. Kur un ka atrast zināšanas attiecīgajā nozarē;
3. Problemrsināšanas paņemieni, ko pielieto šaja nozarē.
Mūsdienu sabiedrībā tās ir vidusskolas (arodskolas manuprāt ir jāslēdz - pārak zems līmenis specializācijai).

Trešajā izglītības līmenī sakas specializācija daudzajas nozarēs (fiziķi-optiķi, fiziķi-atomiķi, ķīmiki, programmētāji, ... ) un turpinās attiecīgās nozares vispārīgo zināšanu apguve. Atkal ir svarīgi ne pārāk iegrimt detaļās - ir svarīgi saprast, ka šajā ķīmiskās reakcijas fāzē mums ir jāatšķeļ tas konkrētais skābeklis, nevis, ka "un tagad pilinām iekšā sērskābi". Šajā posmā sāk stimulēt kreatīvo domāšanu analizējot un saistot jau esošas zināšana, iespējams, pat pielietojot vienas jomas zināšanas citās. Šajā brīdī cilveki jau pietiekoši specializejas, ka kļūst ticama situācija, kad divi vienādi gudri cilveki pavisam dažādi zin par līdzīgām lietām. Kļūst savrīga prezentācijas un diskusijas māksla.
Mūsdienās, tas ir bakalaura un maģistra līmenis.

Pēc šī posma parasti notiek sadalīšanās - lielākā daļa sabiedrības dodas darbā, iemācās specifiskā darba iemaņas un sāk pielietot savas zināšanas praksē, bet mazākā cilvēku daļa turpina savu akadēmisko izglītību un pēta zinātni veidojot jaunas zinašanas, uz kurām jau mācīsies nākošās paaudzes (doktorantūra).

Kā jūs varat noprast, es nedomāju, ka mūsdienu Latvijas izglītības sistēma ir pavisam nepareiza. Tieši otrādi - mana pieredze liecina, ka strukturālā ziņā mums varētu būt viena no labakajām izglītības sistēmām pasaulē. Taču ir iespējami arī uzlabojumi, gan satura ziņā (un es domāju par ievērojamu satura palielināšanu), gan informācijas sakomponējuma ziņā (lai no tā ir vairāk jēgas un sapratnes, nevis iezubrīšanas), gan skolotāju un skolnieku motivācijas izveides un uzturēšanas ziņā. Kādas izmaiņas būtu jāveic? Es nezinu. Taču es noteikti zinu, ka tās būtu jāveic ļoti uzmanīgi, lai nekaitētu esošajai sistēmai.

P.S. un nedomājiet, ka vairāk brīvās izvēles skolās ir labi. cilveki ir slinki un bērni ir divtik slinki