Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Ja jau lasa, ta reku bikīt vēl...

Maigi zīdaina miglas dūmaka vēlās pār kalniem un lejām un mākoņi debesīs kļuva tumšāki un sabiezēja, kad Gerfordē bija jau iestājies vakars. Putni pieklusa, upes devās gulēt, flumeni uzsāka dungot savas mūžvecās balādes, pa aizvien vairāk tumstošo debesjumu lidoja kāds apmaldījies ērglis.
Robina vēljoprojām, ērti iekārtojusies, sēdēja koka ēnā un lūkojās rietošajā saulē. Meitenes prāts bija viegls, kā pūciņa, taču ik pa brīdim tajā iezagās nomācoši smagas domas un savilkās virs viņas kā pelēki lietus mākoņi. Rodžers nekad nekavēja. Jā, reizēm viņš ieradās reizē ar saulrietu un tūlītēji sāka skairdot, kāpēc aizkavējies:- Nu gan tie gremlingi! Visu ceļu nevarēju no viņiem tikt vaļā. Vai zināt, reiz es…- pēc šiem vārdiem noteikti sekoja briesmu pilns, taču kārtējo reizi izcils stāsts, pilns pārsteiguma elementu un neticamu būtņu. Taču šoreiz meitenei nez kāpēc likās, ka Džī nav aizkavējies tāpat vien.
Saule jau pazuda aiz apvāršņa, kad stāstnieks vēl joprojām nebija šķērsojis lielos ciema vārtus. Daudzi bērni jau aizdevās gulēt, jo bija pārāk satraukti un noguruši. Debesis satumsa pavisam un pāri Garfordei nolija viegls lietutiņš. Bija iestājusies dziļa nakts.
Robina sēdēja istabā un, malkojot tēju no lielās krūzes, lūkojās ārā pa logu.
No alām, dodoties uz saviem sargposteņiem, izlīda landvaetiri. Šīs savādās būtnes bija zemes sargi. (tā kā neviens nekad nav viņus redzējis, nespēšu Jums aprakstīt, kā tie izskatās). Viņi devās ārā tikai naktīs, lai iekārtotos krustcelēs vai koku galotnēs un ar modru aci novērotu apkārt notiekošo, lai pasargātu cilvēkus no briesmām. Tieši viņi bija tie, kas mēdza ķērkt savādās balsīs pie logiem, ja draudēja kādas nepatikšanas vai arī, ja apkārt bija manīts kāds dēmons.
Robina nogurusi pievēra acis un grūtsirdīgi nopūtās.
- Mīļā, ja viņš ieradīsies, es Tevi noteikti pamodināšu!- pie meitenes pienāca vecāmāte Ona. Šī sieviete mēdza būt ļoti valdonīga, taču patiesībā bija pats mīlestības iemiesojums. Maiga un draudzīga. Gādīga un ļoti uzmanīga.
Robina pamāja un gurdeni piecēlās no krēsla.
-Vecomāt, Rodžers nemēdz kavēt!- meitene sacīja miegainā balsī. – Kā Tu domā, vai ar viņu viss ir kārtībā…?
-Domāju, ka jā. Gan jau viņš šoreiz atkal iekūlies kādā varenā dēkā un šobrīd izklaidējas uz nebētu, bet jau rīt būs klāt, lai Jums visiem par to pastāstītu un kopīgi pasmietos!- sacīja Ona un noglauda Robinas brūnos, kuplos, garos matus un ar savām siltajām, brūnajām un gurdības pilnajām acīm ielūkojās meitenes zaļajās, dzirkstošajās acīs.
Robinai nācās vien pamāt un piekrist vecmāmiņai un nolēmusi, ka ir ļoti nogurusi, meitene devās uz savu istabu gulēt.

Taču Rodžers neieradās ne rītdien ne parītdien ne pēc nedēļas, ne divām. Ciematnieki bija ļoti sarūgtināti, bet bērni neapmierināti kurnēja un skraidīja apkārt apvainojušies un dusmīgi.
Neviens vairs necerēja stāstnieku Džī kādreiz ieraudzīt. Taču, kādu dienu, kad kopš norunātā ierašanās laika bija pagājusi jau ceturtā nedēļa, Robina, sēžot koka paēnā, izdzirdēja uz lielceļa tik pazīstamo, veco ratu graboņu. Meitene pielēca kājās un metās vērt vaļā ciemata vārtus. Un patiesi! Viņa nebija kļūdījusies! Tas bija Rodžers! Vīrietis, kā vienmēr salsīkušu muguru, sēdēja vecajos, noplukušajos ratos, kuros bija iejūgts mazs ponijs. Netīru salmu cepuri galvā uzmaucis, stāstnieks Džī kaut ko klusi dungoja sev zem deguna un lūkojās apkārt. Ieraudzījis Robinu, vecais vīrs uzdāvināja meitenei platu un sirsnīgu smaidu un nocēla cepuri.
-Sveika, princese Robina!- viņs izsaucās un paklanījās, lecot nost no ratiem. Meitene, lieki nerunājot, metās Rodžeram ap kaklu un silti vīru apskāva.
-Kur gan Tu kavējies? Kapēc Tevi šoreiz tik ilgi bija jāgaida?! Agrāk Tu…- meitene nepaspēja pabeigt savu teikumu, jo apkārt pēkšņi saradās vesels bars mazu bērnu un, raustot stāstnieku aiz drēbēm, vienā balsī brēca, kapēc viņš esot tā nokavējies.
-Stāstnieks Džī visu Jums paskaidros pie lielā ugunskura, ja vien kāds pacentīsies to sagatavot.- skaļi un dzirdami ierunājās Rodžers un vairāki vīrieši tūlīt pat aizskrēja uz mežu pēc malkas.
-Bet tagad es vēlos atpūsties. Robina, man jāsatiek Ona. Vai viņa ir mājās…?- vīrietis pagriezās pret meiteni un palūkojās tālumā.
-Protams. Seko man!- un, paņēmusi stāstnieku aiz rokas, meitene devās uz savu māju usi, atstājot mazos ķiparus neziņā un noskumušus.