Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Paldies!

Kad Robina šķērsoja nama slieksni, Ona no priekiem par ciemiņu nezināja, kur likties. Uzreiz piedāvājusi pārgurušajam ceļiniekam siltu tēju un karstu vannu, vecāmāte aizsteidzās uz virtuvi cept gardus kartupeļus ar viņas izslavēto sēņu mērci.
Robina, neligdamies mierā, uzmācās stāstniekam ar jautājumiem.
- Kapēc Tu nokavēji…? Es taču esmu Tava laba paziņa, Tu man varētu beigu beigās to pateikt. Pastāsti!- nerimās meitene, līdz saniknotā Ona izraidīja viņu ārā no virtuves, bet Rodžers, nedusmodamies uz Robinu, vēl nosauca viņai pakaļ:- Ar tiem gobliniem nekad neko nevar zināt…tāpat kā ar cemtiem kartupeļiem. Par pēdējiem vārdiem stāstnieks gan saņēma bargu skatienu no vecāsmātes puses, tāpec aši vien ķērās pie tējas dzeršanas.
Izgājusi ārā, siltajā saulītē, Robina pēkšņi atskārta, ka aizmirsusi mājās savu zīmēšanas bloku un klusītēm iesteidzās iekšā, lai to paķertu no priekšistabas galda, taču, pat vēl neizgājusi laukā, meitene sadzirdēja dusmīgo Onas balsi. Vecāmāte bija ne pa jokam pārskaitusies. Nosodīdama sevi par to, ka tā darīt nav labi, Robina notupās uz grīdas un ieklausījās sarunā.
-Ona, un visus šos gadus tu tā arī…pateikusi, kas ir kas?- dusmīgi pieklusinātā balsī jautāja stāstnieks Džī. Daudzus vārdus meitene nevarēja sadzirdēt.
-Ko gan man viņai būtu jāpasaka? Es neesmu…neko parādā. – klusi atrrauca vecāmāte un turpināja šiverēties pa virtuvi.
-Neesi parādā? Bet kā būtu ar paskaidrojumu,… kapēc nekad savā… nav redzējusi savu māti un tēvu? Un kā būtu ar to, kapēc es šeit ierodos ik reizes?! – jautāja vīrietis. Viņš dusmīgi novietoja krūzi uz galda tā, ka karstā tēja trāpīja pašam uz biksēm, taču, šķiet, tas šobrīd viņu uztreuca vismazāk.
-Ak, aizveries taču, tu vecais sakrāni, tu vecais burvi!- iekliedzās Ona. Tajā brīdī, kad izskanēja pēdējie vecāsmātes teiktie vārdi, Robina sastinga. Kapēc gan Ona nosauca stāstnieku Džī par burvi…? Jo burvis šīs vecais vīrs nu nekādi nevarēja būt, jo…jo…nu tas taču bija Rodžers! Jā, taisnība, nedaudz burvja prātā, bet ne jau burvis! Viņam tas vienkārši…nepiestāvēja.
Robina klusi piecēlās un izgāja no mājas, tā arī nepaņēmusi savu veco zīmēšanas bloku. Pēkšņi prāts uz gleznošanu vair nenesās. Apsēdusies zem lielā ozola, meitene mēģināja atcerēties visu, kas izskanēja sarunā. “Interesanti, kas gan ir šī būtne, kurai Ona ir parādā paskaidrojumus…?”
Atbildi tā arī neradusi, meitene pievēra acis un iesnaudās siltajā saulītē.

Kad Robina pamodās un atvēra cieši salipušās acis, viņas prieksā pletās klusa un tumša novakare. Apkārtnes bērni pūlcējās pie tikko kā iekurtā ugunskura un sēdās čaukstošos pulciņos, gaidot iznākam stāstnieku Džī. Arī meitene pietuvojās siltajai liesmai, taču izvēlējās palikt ēnās.
Un tur jau viņš nāca. Platu smaidu nesdams sejā, viņš piesēdās pie ugunskura un ieturēja siltu pauzi. Pēc mirkļa viņš uzsāka stāstu. Džī balss izlidoja kā no nekurienes un uzreiz visapkārt iestājās kapa klusums.
- Un tā nu es tur stāvēju. Lielā kalna pašā virsotnē un lūkojos uz tālēm, kuras man bija jāšķērso. Es zināju, ka tas būs bīstams pasākums. Šajos mežos dzīvoja nekrietni goblini, varjugi un citi nelietīgi dabasgari, kas varēja mani saplosīt gabalos, vai pat apēst…- pēc šiem vārdiem daudzi bērni noelsās un nodrebēja, bet stāstnieks Džī tikai pasmējās savu silto smaidu un turpināja.
Viņa stāsts bija garšs, aizraujošs un briesmu pilns. Kā arī pārbagāts visādu dīvainu būtņu- un daudzas no tām bija vēl nedzirdētākas par iepriekšējām!
Robina klusījās muti pavērusi un beigās pievienojās aplausu un sajūsmas jūrai, kas aplaidās apkārt ugunskuram.
Šī nakts bija gara. Stāstnieks Džī savā krātuvē atrada vēl daudzus labas un nedzirdētas dēkas un piestāstīja bērniem un pieaugušajiem pilnas ausis brīnumiem tā, ka no rīta un visu nākamo dienu ciems bija kluss kā ūdenī nogrimis, jo visi gulēja.