![]() |
![]() |
Kaede |
![]()
Post
#1
|
![]() Koutaishi ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 1221 Joined: 25-October 04 From: maybe in your dreams ![]() |
Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...
![]() Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns. Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. ) Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā. Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams. „patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa. Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī. Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem? Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu… Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr! Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta. Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru. -------------------- |
![]() ![]() |
Kaede |
![]()
Post
#2
|
![]() Koutaishi ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 1221 Joined: 25-October 04 From: maybe in your dreams ![]() |
Te nu būs, ja gribat...
Pagāja pāris dienas. Rodžers ciemojās pie Robinas un katru vakaru meitene dzirdēja varenu un briesmu pilnu stāstu. Taču viņa zināja, ka drīz stāstnieks aizjās un vairs ilgi neatgriezīsies. Nojauta teica priekšā, ka,varbūt pat nekad. Nesen Robina atkal bija dzirdējusi strīdu starp Onu un Džī. Šķiet, vecaimātei vairs nepatika, ka stāstnieks viesojās pie viņiem un Ona gribēja, lai Rodžers pēc iespējas ātrāk dotos tālāk. Abu starpā nu valdīja ļoti saspīlēta gaisotne, taču , tikko kā istabā ienāca Robina, tā viss atkal norima tā, it kā nekas arī nebūtu sākucies. Pēdējās dienas bija izvērtušās īpaši labas un meitene visu laiku pavadīja, turot rokā savu zīmēšanas bloku un krāsas. Lūkojoties apkārt, viņa centās iemužināt mirkli, lai tas pārvērstos par mūžību. - Zini, meitēn, Tev labi sanāk tā lieta ar to zīmēšanu!- reiz, pamanījis, kā Robina zīmē, sacīja stštnieks, un tas lika meitenei nosarkt un klusi iesmieties kautrīgus smieklus. Kādu dienu Rodžers pienāca pie Robinas, kura sēdēja zālītē zem lielā ciemata ozola un klusējot vērās debesīs. - Robin, es dodos prom,- vīrietis tikai noteica un nolieca galvu. Meitene skumji nolaida skatienu un sacīja:- Vai tas ir Onas dēļ? Rodžers pārsteigts viņā nolūkojās. -Kāpēc gan?- vīrietis palūkojās uz meiteni, kura centās paslēpt savas acis aiz plaukstām. -Robina, vai Tu ko zini?! Vai…-vīrs sašutumā pacēla balsi,- Vai Tu mūs noklausījies?! Meitene tikai piekrītoši pamāja ar galvu un pacēla vainīgu skatienu uz stāstnieka pusi. Ilgi Rodžers dusmoties nevarēja un, piekļāvis meiteni sev cieši klāt, silti apskāva viņu. Viņš pat nejautāja, cik daudz meitene dzirdējusi un nesarāja viņu! Tikai turēja cieši savās skavās un lūkojās debesīs. -Vai negribi doties ar mani?! Vīrs pilnīgi negaidīti un pēkšņi iejautājās. Uz mirkli Robina apstulba. -Vai Tu nopietni?!- viņa neticīgi pārjautāja un cieši ieurba skatienu stāstniekā Džī. Vīrietis pamāja ar galvu un apstiprināja. – Jā, pilnīgi nopietni. Nu, tad brauksi man līdzi, vai nē…?! Piedod, bet es Tev varu dot tikai vienu izvēles iespeju. Es aizbraucu šonakt, tieši pilnmēness stundā pašā pusnaktī. Vai Tu dosies ar mani?! Meitene klusēja. Savā prātā viņa apsēva visus “par” un “pret” un saprata, ka “par” ir vairāk, taču vēl joprojām nebija pārliecināta, vai tā ir pareizi. Kurš tad līdzi savās dēkās ņem parastu meiteni, pietam vēl tādās dēkās, ka viņa! Un kā būs ar Onu? Nevarēja taču atstās vecomāti vienu. -Es nezinu, Rodžer! Es nevēlos atstāt savu Onu,- Robina skumji sacīja un redzēja, kā vīrs pieceļas. -Kā vēlies! Es jau nespiežu. Varbūt vēl patiesi ir par agru tam visam, Robina. Varbūt Onai ir tiasnība un Tu vēl esi pārāk maza, -sacīja stāstnieks un devās prom atstādams meiteni kopā ar savām pārdomām. -------------------- |
![]() ![]() |
Lo-Fi Version | Time is now: 21 July 2025 - 01:26 |