Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Liels liels paldies!

Kad Robina atgriezās mājās, bija jau vakars. Tikko, kā meitene šķērsoja slieksni, viņa sadzirdēja, kā norīb un uz grīdas nokrīt kaut kas smags un, kā vecmāmiņa iekliedzas:- Tu, vecais burvi! Viņa To nav pelnījusi! Kā Tu maz uzdrošinājies iedomāties, ka es, Ona, Tev ļaušu paņemt līdzi to mazo, mīļo meitēnu! Nekādā gadījumā!
Robina vairs to nevarēja izturēt. Ieskrējusi istabā, meitene skaļi iebļāvās :- Beidziet Taču! Lūdzu, nestrīdieties!- pēdējo vārdu viņa izteica īpaši lēni un uzsvērti. Abi tūlītēji apklusa un divi stiklainu acu pāri pievērsās meitenei.
-Kāpēc Jums ir jāstrīdas? Nu kāpēc?! Jūs taču esat draugi, via ne tā?! – Robina sacīja un palūkojās uz abiem. Ona gurdeni sabruka krēslā un un uzlūkoja savu mazmeitiņu.
-Mīļumiņ, vai Tu vēlies doties līdzi Rodžeram?!
Robina klusēja. Taču Onai vārdus nevajadzēja. Viņa visu spēja izlasit meitenes acīs. Tās pauda skumjas, cerības un vēlmi.
-Labi, es padodos. Tu uzvarēji Džī! Robina dodas ar Tevi!- Ona sacīja un nolaida skatienu. Robina plati pasmiadīja un uzlūkoja stāstnieku.
-Bet tagad, mīļo meitēn, nāc, piesēdi, man Tev ir daudz kas stāstāms.
Robina sarauca pieri un apsēdās uz paklāja. Ona nokrekšķinājās un uzsāka stāstīt.
-Redzi…es pat nezinu, kā lai sāk.- vecāmāte ilgi mīņājās un lauzīja rokas.
-Nu, labi. Man, protams, gribētos, lai Tu to uzzinātu vēlāk, bet, ja jau tas brīdis ir pienācis. Redzi, Robina, Tu…
Meitene aizturēja elpu un gaidīja to, ko teiks vecāmāte.
- Redzi, Rodžers nav cilvēks, viņš ir burvis, - beidzot izspieda Ona un lūkojās meitenē. Taču tā tikai viegli sarauca pieri, kas vecomāti iedrošināja vēl vairāk un viņa sāka stāstīt.