Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Es zinu, kas būs tālāk, es zinu, kas būs tālāk!!! Nu, man patīk, pat ļoti! Turpini, lasītāji atradīsies!

Es zinu, bet nevienam to neizpaud! Lai lasa, ja grib ko zināt...

- Senos laikos pa šo planētu pilnīgi brīvi un nepiespiesti staigāja burvji, raganas, dažādi mošķi un dīvaiņi. Cilvēki ar viņiem labi sapratās un pat iemācījās sadzīvot, gūstot no tā labumu gan sev, gan citiem. Kādu dienu viena varena burve- vārdā Keridvena, palūdza kādu parastu zemnieku puiku pieskatīt kādu dziru, kas bija domāta viņas kroplajam dēlam. No visas dziras dzeramas bija tikai trīs lāsītes. Tām piemita maģisks spēks- gudrība, iedvesma un saprāts. Pārējā dzira tūlītēji pēc iedzeršanas pārvērtās indē. Tā nu Keridvena iedevusi maisīt katlu šim puisim- Gvionam. Bet viņš, loģiski,kā jau tas bija gaidāms no cilvēka, izdzēris viru un laidies prom no burves dusmām. Taču, beigu beigās, Keridvena tomēr viņu pārspējusi gudrībā un nogalinājusi. Kopš tā laikā viss cilvēku un maģiskās pasaules starpā bija pairis. Attiecības neveicās. Tirdzniecība, kas pirmīt bija plaukusi un zēlusi, apsīka. Beigu beigās, interešu sadursmes rezultātā uzsākās maģijas karš, kurā nomira daudzi cilvēki, jo viņiem nepiemita tāds spēks, kā burvju pasaules iedzīvotājiem. Pēc šīs kaujas visas maģiskās radības tikušas vajātas un spīdzinātas un vardarbīgi nogalinātas, līdz bijušas spiestas paslēpties no cilvēku acīm. Un tā mēs nonākam līdz mūsdienām. Cilvēki jau sen nevienu radību vai burvi vai raganu nav redzējuši un domā, ka tās ir tikai skaistas pasakas bērniem un izklaide pieaugušajiem, lai gan tas viss patiesi pastāv.
Robina sēdēja ar plaši pavērtām un neticības pilnām acīm. To, ka Rodžers ir burvis, tam vēl varēja noticēt, bet tas, ka pastāvēja viss, par ko stāstnieks jēl kad ir ieminējies kaut ar pušplēstu vārdu…tas likās galīgi nereāli un grūti sagremojami. Meitene palūkojās uz Džī un viņš tikai pamāja ar galvu, tā apstiprinādams Onas teikto. Pēc neliela klusuma brīža stāstnieks turpināja.
- Un es Tevi aicinu līdzi visu to izbaudīt. Bet nevis tāpēc, ka es tā ļoti gribētu. Tāpēc, ka tavs ciltskoks ir dižens un pārpilns ar raganām un burvjiem bijis. Jaunībā es to pašu iespēju piedāvāju Onai, taču viņu māte nepalaida.
Jaunībnā?! Nodomāja Robina un sarauca pieri, bet tad jau sanāk, ka Rodžers ir…
-Patiesībā, kā jau laikam esi sapratusi, esmu ļoti vecs. Pat ļoti. Es spēju sevi uzturēt vienā vecumā. Ja nedosiesman līdzi meklēt maģiju sevī, tad Tu novecosi tāpat kā visi parasti cilvēki un aizvadīsi gaužām parastu dzīvi.
-Bet Ona?! Kāpēc viņu nevar ņemt līdzi, tāpat kā mani…?- Robina cerīgi palūkojās uz vecomāti, taču sieviete tikai pakratīja galvu noliegumā.
-Esmu pārāk iesakņojusies savā cilvēka esībā. Redzēt un sajust maģiju man jau būtu pārāk bīstami, lai gan manī vēl joprojām rit raganas asinis un ir mazs spēks.
Meitene skumji nodūra galvu un pār viņu noslīga tumšš matu ērkulis. Viņa apsvēra vēlreiz visus par un pret. Un nu atklāja, ka šaubās.
-Redzu, ka tu sāc pārdomāt. Ja nevēlies…- grūtsirdīgi izpūta Rodžers un ielūkojās Robinai acīs. Meitene klusēja. Viņa bija apjukusi. Nezinādama, ko lai stāstniekam atbild, Robina piecēlās un izgāja no nama un apsēdusies uz lieveņa, palūkojās debesīs. Tajās, iedegtas kā daudzas cerību svecītes, spīguļoja zvaigznes. Liels un spožs pilnmēness smaidīja platu smaidu. Daba dusēja. Mežā ik pa brīdim sasaucās baismie nakts putni.
“Ko gan es zaudēšu?” pie sevi domāja Robina un vēl nepiecēlusies jau zināja, ka dosies līdzi Rodžeram. Galu galā- viņai bija pilnas tiesības to izbaudīt.