Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Es nevienam neteikšu, bet vienalga zinu, kas būs tālāk!!!

Es ceru, ka Tev vismaz patīk!

***
Nākamajā rītā Robina pamodās līdz ar spožo saules lēktu. Viņa atvēra acis un palūkojusies visapkārt pasmaidīja austošajai dienai, kura grasījās būt varen aizraujoša. Tikko kā meitene izgāja no savas istabas, pie viņas pieskrēja Ona un sagrābusi Robinu aiz rokas, ieveda pie sevis.
Palūkojusies meitenē, vecāmāte nopūtās un apskāva viņu.
-Vēl joprojām esi par visu pārliecināta, mīļumiņ?!- viņa nopietni jautāja un uzlūkoja Robinu ar cieši pētošu skatienu. Meitene pamāja piekrītoši un turpināja klusēt.
-Labi- sacīja vecāmāte- tad Tev tūlīt aši ir jāpaēd un Jums abiem jādodas ceļā, jo no ciema jādodas klusām- kamēr vēl visi guļ.
Robina metās uz virtuvi un norija brokastis kā izbadējies meža zvērs, kas nav ēdis veselu mūžību. Pēc tam viņa atvadījās no Onas un saņēma no vecāsmātes kaudzi norādījumu un milzu siltu apskāvienu un daudz buču. Meitene pat paguva sajusties ļoti neveikli, kad Rodžers skaļi iesmējās un noteica tā, lai Ona dzird:- Tak laid to meiteni vaļā, ja gribi, lai mēs kur vēl nokļūstam.
Robina ielēca stāstnieka ratos un iekārtojusies pēc iespējas ērtāk, palūkojās tālumā, kur jau modās mežs. Tas tagad šķita esam brīnumu pārpilns un noslēpumains.
-Uz redzēšanos, Ona! Ceru, ka viss būs labi!- atvadījās Rodžers un uzsita savam kumeļam pa pēcpusi. Robina uzmeta pēdējo skatienu dzimtajai pusei un pēkšņs nožēlas vilnis pāršalca pāri meitenei. Viņa lūkojās uz pamazām uz lieveņa stāvošo un attālinošos vecomāti un namu, kurā bija dzīvojusi laimīgus 15 gadus.
-Nebīsties nenieka! Esmu ar Tevi un viss būs labi- meiteni mierināja Rodžers un viņi klusītēm izjāja pa ciema vārtiem, kurus aizdarīja sargs.
Robina palūkojās uz galveno lielceļu, kas pletās priekšā varens un putekļu pārpilns.
-Nē, mēs nedosimies pa lielceļu. Pa to var nonķt visur kur, tikai ne tur, kur mums vajag!- iesmējās stāstnieks un iestūrēja ratus tieši meža biezoknī. Dīvaini, taču meitene skaidri zināja, ka pirms brīža tur nebija nekādas taciņas! Vēlvairāk, šķita, ka daudzu koku šeit nav bijis. Debesīs virs galvas sakļāvās varens ozolu jumtiņš un dziedāja putni, kurus Robina vēl nekad nebija redzējusi. Ik pa brīdim ceļu pārskrēja savādas radības, kuru nosaukumu meitene spēja tikai iedomāties.
-Kāpēc es nekad…?- viņa vēlējās uzdod jautājumu stāstniekam, taču viņš paguva pirmais.
-Ona taču teica, ka maģija slēpjas no cilvēkiem. Taču viņa neteica, ka tā, patiesībā ir tepat blakus, to tikai jāprot saskatīt un noticēt tai. Un Rodžers uzsāka dungot Robinai vēl nezināmu dziesmu:- Es uz ceļa savas dienas vadu, kur tas vedīs mani- nezinu, bet ceru, ka ne uz purvājiem tumšiem pie briesmoņiem glumiem. Ceru, ka saulīte spīdēs un putni virs galvas lidos…- tā viņš dziedāja aizvien drošāk un skaļāk. Robina nevarēja vien nobrīnīties par skatu, kas pavērās visapkārt. Mežs atvērās un pagāja nostāk, dodot vaļu varenai upei, kas tecēja viņiem blakus, šalkojot ūdenim un…vai tas maz bija iespējams?! Ūdenī lidinājās mazi, apaļi saulesstari(kā lai citādi tos varēja nosaukt?) un smējās guldzošos smieklos. Tos, ik pa brīdim slēpjoties aiz kokiem, centās noķert savādas radības ar gariem, zaļiem matiem līdz pat ceļiem un kailu augumu. Šķita, ka mati ir gluži slapji un pielipuši pie ķermeņa.
-Ūdens meitas undīnes. Viņas vienmēr spēlējas ar solariem jeb flammiem. Tie ir tie mazie, saules stariem līdzīgie radījumi- skaidroja stāstnieks, norādot uz kādu no stariem.