Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Paldies, ka lasat!

Robina pamāja un palūkojās uz stariem vēlreiz. Tagad tie viņai jau atgādināja ko konkrētu, nevis tikai izplūdušu saules gaismu. Tagad tiem pat varēja, ja labi ieskatījās, sazīmēt rokas un kājas un kaut ko līdzīgu sejai. Meitene pasmaidīja un vēl kādu brīdi nolūkojās solaros, bet tie pietuvojās ratiem un lūkojās viņai pretī un vēljoprojām smēja savus guldzošos smieklus. Uz mirkli Robinai likās, ka tie apsmej viņu, taču Rodžers viņu nomierināja:- solari tā smejas vienmēr un visur. Viņi ir silti, veidoti no uguns un saules gaismas un lielmas bieži kutina viņus, tāpēc tie smejas.
-Bet, vai viņi nevar apdegt…?- nesaprašanā pavaicāja meitene un nolūkojās z tālumā slīdošajām gaismiņām.
-Nē, nevar. Viņi jau pie tā visa ir pieraduši. Taču, tici man, savā ceļā Tu sastapsi daudzas maģiskas radības, kas būs vēl brīnumainākas par šīm. – stāstnieks sacīja un palūkojās uz Robinu cauri savai salmu cepurei. Viņa noslēpumaino acu skatiens pārslīdēja apkārtnei un Rodžers pasmaidīja.
Robina vēroja mežu sev visapkārt, ik pa brīdim pamanīdama, ka no alām koku dobumos vai zemē, vai arī no pašu koku zariem viņai pretī lūkojas nepazīstamas un nekad neredzētas radības. Vienīgi dažas meitene pazina no Džī stāstiem. Tā sēžot grabošajos ratos un lūkojoties cauri ceļa putekļiem Robina prātoja par to un šo un visu reizē, cenšoties neko nepalaist garām. Stāstnieks pie auss dungoja aizmirstās pasaules melodijas un ik pa brīdim uzmeta skatienu meitenei.
Beidzot, kad bija pagājušas daudzas stundas nu jau vienmuļā ceļa, Robina neizturēja. Šī doma bija viņu grauzusi jau visu laiku kopš stāstnieks bija viņai to piedāvājis. Pagriezusies pret Džī, meitene nopietni uz viņu palūkojās uz jautāja:- Kāpēc es?!- un pieklususi gaidīja atbildi. Rodžers uzmeta viņai ašu skatienu un paraustīja plecus :- Un kāpēc ne?!- viņš viltīgi atbildēja ar pretjautājumu un paslēpa seju zem cepures, vismaz Robinai tā likās. Viņa neapmierināti palūkojās uz Rodžeru un nolaida drūmo skatienu:- Tā nav godīgi! Man šķiet, ka es Tev uzdevu jautājumu pirmā un tas bija svarīgāks par to, ko Tu uzdevi man. Meitene sacīja un vēlreiz uzmeta stāstniekam cerīgu skatienu. Taču vīrietis klusēja. Pagāja minūte…divas…trīs…Džī vēljoprojām nebilda ne vārda. Beidzot neizturējusi, Robina pēkšņi piecēlās, nolēca no ratiem un, stāstniekam par leilu pārsteigumu, devās pa ceļu atpakaļ. Rodžers šausmās palūkojās uz aizejošo meiteni.
-Robina, nē! Tu nezini ceļu atpakaļ. Tu apmaldīsies mežā! Viņš teiv nelaidīs ārā! Robina, stāvi taču!- viņš izmisīgi iesaucās un šis tonis lika meitenei sastingt. Kas gan varētu būt tik šausmīgs, ja viņa censtos iet mājās? Bet, liekas, arī to stāstnieks nevēlējās izpaust.
-Meitēn, nekad neej pa vienu un to pašu ceļu abos virzienos, -dusmīgi sacīja Rodžers un saķēra Robinu aiz rokas.
-Kāpēc ne?!- viņa sarkastiski jautāja un palika uz vietas. Džī gurdeni nolaida galvu un meitenei likās, ka viņš sašļūk.
-Es apsolu, ka visu Tev paskaidrošu, bet ne šeit un lūdzama- ne tagad! Mums nav laika! Ir aši jādodas ceļā. Es jau tā kavēju! Robina paklausīgi iesēdās atpakaļ ratos un palūkojās aši meža biezoknī sev aiz muguras. Un uz mirkli viņai likās, ka redz melnas ēnas slīdam koku tuvumā, taču tad tās pazuda.
Diena aizvien lielākiem soļiem tuvojās vakarpusei un debesis sārtojās gaiši zili rozā krāsā. Vēl nekad tik krāšņu skatu Robina nebija redzējusi. Protams, arī laukos debesis un saulrieti bija skaisti, taču šeit tie izskatījās gluži…
-Tie ir maģiski!- skaidroja stāstnieks - tāpat kā viss, kas ir apkārt. Meitene apbrīnā pavērās uz augšu un viņas skatiens bija piekalts debesīm, kurās lidoja krāšņi un graciozi putni.