Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

sestdienas rītā nav ko darīt...tā vēl nav bijis! ļoti patiik solari. par to liesmu kutināšanu varu vien teikt, ka tas jau ir jūrzemes burvja līnijā, bet uzrakstīt ko līdzīgu bet pilnīgi atšķirīgu, arrī ir māksla! tēliem ir interesantas sarunas, kas aizrauj, patīkami lasīt!

Heh, re kā gadās, bet es pilnā nopietnībā saku, ka nezinu tādu jūrzemes burvja līniju...

-Fantāzijas putni. Tā tos sauc!- skaidroja Džī. Robina mierīgi varēja iedomāties, kāpēc šos putnus sauca tieši šādi. Tie bija krāšņi, katrs savā krāsā un daudzi pat visās septiņās vai astoņās krāsās. Spalvas tiem vai nu nebija vai arī tās kuploja uz visām pusēm kā mīksta sega. Vienam putnam aste bija izliekta un gara kā pāvam, otram tās nebija, bet vēl citam tā bija maza, strupa un gandrīz nepamanāma.
-Tie ir fantāzijas putni. Tie lidonās arī cilvēku pasaulē, lai gan pēdējos gados tie parādās reti, jo cilvēki mīl viņus izmantos līdz pēdējam tā, ka putni zaudē savas krāsas un nespēj atgūt enerģiju un mirst. Šie ir vaininieki visiem pasaules stāstiem. Cilvēki gan viņus neredz, tikai jūt to klātbūtni. Uzlido šāds fantāzijas putns debesīs, nomet vienu krāsu un vienu spalvu un rodas jauni stāsi. Pēdējā laikā gan putni izskatās tādi gaiši, bet tas ne ko labu neliecina. Tas tikai nozīmē, ka cilvēki savos stāstos aizvien vairāk sāk izmantos ļaunos tēlus, pat briesmoņus. Stāsti ir aindēti. Tāpāt kā cilvēku domas. Ja tu redzētu, kāda izskatās domu ieleja- tā no pasakaini krāšņas zemes nu pārvērtusies tumšā līdzenumā, kas pilns ar ļauniem vārdiem, skaudību, naidu, aprunāšanu un citām nejaucībām. Agrāk fantāzijas putni mēdza dzīvot tieši tur, bet nu cilvēki tos padzinuši no savas zemes. Vai zini, ka maģija jau varētu mēģināt salāpīt attiecības ar cilvēku, atklāties, taču tie ir gadu gaitā kļuvuši tik ļauni, varaskāri, atriebīgi. Mums ir bail kaut ko uzsākt. Maģiskā padome un mūsu maģisteri spriež, ka laikam jau nekad nekas vairs nebūs vēršams par labu. Mūsu vienīgā cerība vēl ir bērni. Tie mūs saprot un to domas nav tik ļaunas kā pieaugušajiem, ir daudzi, kas mums vēl tic, taču, arī viņi ir ļoti iespaidojušies no saviem vecākiem.
Robina klausījās Džī stāstā un skumji nolaida skatienu. Cik žēl, ka cilvēki ir tādi. Nu meitene nožēloja visas sliktās domas un ļaunos vārdus, ko savā laikā bija pateikusi.
Vakars izstiepa ceļiniekiem pretī savas vēsās rokas un debesjumā uzplaiksnīja zvaigžņotās actiņas. Rati klabēdami pa ceļa akmeņiem bija pieripojuši klāt kāda ciema vārtiem, kuri tika jau vērti vaļā. Stāstnieks noņēma cepuri un paklanījās tuklam, īsa auguma virelim ar baltu, garu bārdu, kas izskatījās kā vējā sapinkāts šunelis.
-Džī, kāds prieks, kāda laime Tevi te redzēt!- sacīja vīrelis savādā, ļoti čerkstoši augstā balsī.
-Sveiks, Radion. Kas tad tik steidzams?- jautāja stāstnieks un pasmaidīja. Radions atsmaidīja un savilka seju grūtsirdīgā izteiksmē.
-Tevi jau krogā gaida.- viņš tikai atbildēja un pieklusa. Rodžers pamāja un aši devās kroga virzienā. Tā izrādījās labi apgaismota trīsstāvu ēka ar daudziem logiem un plašām divviru durvīm. Pie ieejas karājās uzraksts “Pie ciemsievas”. Tas laikam bija krodziņa nosaukums. Nolēcis no ratiem stāstnieks pagaidīja, kamēr no tiem izjūdz zirgu un ieved stallī, un kopā ar Robinu devās iekšā.
-Ā! Džī, Tevi jau gaida.- sacīja krodziņa saimnieks, ļoti gara auguma pajauns puisis ar melniem matiem. Stāstnieks pamāja un palūdza saimniekam kādu tukšu numuru un ar ašu rokas vēzienu norādīja uz meitenes pusi.
-Ak tā. Neesat viens. Mums ir numurs tieši laikā!- viņš sacīja un laipni pasmaidījis, iedeva Robinai atslēgu. Džī aizsteidzās pie kāda galdiņa, kas slīga tumsā, bet krodziņa saimnieks pavadīja meiteni uz augšstāvu un, ievedis viņu mājīgā istabā, kur jau kurās kamīns, devās atpakļ lejā vēl sacīdams, ka pēc brīža uznesīs Robinai ko ēdamu un tējas tasi, lai viņa sasildās.
Meitene aplūkoja istabu un, piegājusi pie vienas no gūltām, ievēlās tajā un pievērsa skatienu grieztiem. – Šonakt. Džī man visu paskaidros. Es viņu noteikti sagaidīšu!- viņa pati sev piekodināja, taču juta, ka tas būs grūti, jo acis lipa ciet. Istabā bija silti un mājīgi un meitene, saritinājusies kamoliņā, aizvēra acis, taču jau pēc īsa mirkļa gulēja saldā miegā.