Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Liels liels paldies, ka lasat!

Pēkšņi un ar lielu trokni meitenei garām panesās kāds jauns zēns uz brūnganmelna zirga un uzmeta Robinai ašu un pētošu ksatienu. Tad puisis nolēca no rikšotāja un lēnām piegāja viņai klāt. Palūkojies uz meiteni, jaunais zēns piesēdās zālē un mēģināja uzsākt sarunu.
-Kāpēc es te Tevi vēl neesmu redzējis?! Bieži šeit iegriezies?!- viņš jautāja. Zēna balss bija dobja, dziļa, bet ļoti skanīga. Tikai pēc neliela brīža Robina pamanīja, ka jauneklis nav gluži cilvēks- viņa acis bija plašas, lielas un skumjas, deguns garāks kā parastam cilvēkam un auisi īpatnēji ieliektas un spicas galos. Vēl kas meitenei šķita ļoti dīvaini- puisim kājās nebija nekādu zandaļu vai pastalu…vispār nekādu kurpju! Palūkojusies uz jaunekli ar pieklājīgu skatienu, Robina steidzās atbildēt :- Nu jā. Es te esmu pirmo reizi,- viņa sacīja un palūkojās tālumā.
-Ak tā,- klusi tieca puisis un pamāja ar galvu –skaidrs. Vai Tu bieži ceļo?!
-Nē. Šis vispār ir mans pirmais ceļojums šādā pasaulē, - kautri atzina Robina un pamanīja, ka jauneklis sarauc pieri grumbās un uzmet viņai caururbjošu skatienu. – Vai tad Tu šeit neuzaugi?!- nesaprata viņš. Meitene noliedzoši pakratīja galvu un apdomāja, via izstāstīt viņam visu, bet, tad saprata, ka pat nezin puiša vārdu un nolēma paklusēt. Varbūt kādu citu dienu, viņa vēl nodomāja un novērsās. Jauneklis apklusa un pavērās debesīs. Tās sāka pamazām satumst un tālajā pamalē spīdēja savāda, tāda kā atblāzma, kā gaisma.
-Hmm. Nu jā, nenoliedzami drīz būs lietus!- paziņoja jauneklis. Robina pamāja un lūkojās uz augšu, kur virs viņas galvas biezēja tumstoši mākoņi.
-Esmu nu gan es stulbs!- pēkšņi iesaucās jauneklis un iesita sev pa pieri.
-Aizmirsu stādīties priekšā. Cik gan nepieklājīgi no beluas puses.- viņš šausminājās.
-Tevi sauc Belua?!- nesaprata Robina un tūlītēji aptvēra, ka pateikusi ko nelāgu, jo puisis uzmeta viņai tik bargu skatienu, ka meitenei tirpas vien pār kauliem pārskrēja. Viņa nolieca galvu un pavērās melnzemē sev zem kājām.
-Šķiet, ka Tu patiesi šeit esi pirmo reizi. Gribētos gan zināt, kāpēc Tu nezini, kas ir belua, bet to citreiz. Tagad stādīšos priekšā. Mans vārds ir Vilks. Un, tavai zināšanai, belua ir dabas gari, visi izskatās apmēram kā es, un visiem ir viena maģiska spēja.
Robina jau gribēja jautāt, kas tā par spēju, taču tad atcerējās Džī stāstu- beluas mīt mežoz. Dabas gari, kuri ir saistīti ar dzīvniekiem un spēj pārtapt par tiem. Meitene kaunējās, ka uzreiz to visu nav atcerējusies.
-Un tagad es vēlētos zināt, kā Tevi sauc?!- jautāja jauneklis. Šķiet, viņa dusmas uz meiteni jau bija pagaisušas.
-Esmu Robina,- viņa atbildēja. Te meitene pēkšņi sajuta uz sava vaiga kaut ko slapju. Palūkojusies uz augšu viņa saprata, ka sāk līt.
-Ejam. Drīz te būs lielais gāziens, - sacīja Vilks un piecēlas, lai dotos uz kroga pusi. Iedami pa ielu abi sajuta, ka lāses aizvien ātrāk un vairāk līst no debesīm. Jauneklsim patiesi bija taisnība- sākās liels gāziens. Beigās abiem nācās jau skriet uz kroga pusi un pa durvīm viņi iespruka jau slapji.
Olivers uzmeta abiem ašu ksatienu un iesmējās, sacīdams :- Tūlīt būs divas tējas tases, citādi Džī man vēl pārmetī, ka es slikti rūpējoties par viņa aizgādni. Robina apsēdās uz kāda krēsla pie galda stūrī un pamanīja, ka jauneklis uz viņu cieši lūkojas. :- Tu esi Džī, varenā burvja, skolniece?!- viņš gandrīz neticīgi jautāja.
-Em…,- Robina apjuka – Nē, es neesmu viņa skolniece. Tikai ceļoju kopā ar viņu. Bet te, pēkšņi, viņš mani pamet vienu šajā ciematiņā un uzraksta zīmīti, lai gaidot pēc pāris mēnešiem šo atpakaļ,- meitene neapmierināti noburkšķēja un salikusi rokas uz krūškurvja, lūkojās logā, kurš raudzījās viņā pretī un sēri raudāja milzu lietuslāses. Vilks sarauca pieri, taču nekā tā arī nepateica, jo Olivers bija piegājis pie viņu abu galdiņa un patreiz krāva uz tā maizītes un divas krūkas silta dzēriena. Robina viņam pateicās un iedzēra tēju. Tā, pēc viņas domām, garšoja tik savādi un neparasti, maģiski. Tā klusēdama un lūkodamās ārā pa logu, meitene vēroja lietu. Tas raudāja uz stikla un skuma, nobirdams uz palodzes. Klusēdams tas pilēja no debesīm un tikpat klusi atdusējās uz miklās zeme. Lietum pievienojās arī vējš, kas gaudoja un spiedza, dauzīdams logus un svelpdams cauri spraugām.
-Tātad, Tu te tagad būsi veselus divus vai trīs mēnešus?!- ziņkārīgi iejautājās Vilks, lai pārtrauktu klusumu visapkārt.
-Nu, tā rādās. Es gan ceru, ka Džī ieradīsies ātrāk, bet, kas to lai zin. Varētu būt, jka tas ir kas svarīgs.
-Tam jābūt kam ārkārtīgi svarīgam, ja viņš pamet savu skol…tas ir, ceļabiedreni šitādā ciematiņā un laižas prom.
Pēkšņi, lai noklusinātu ārā plosošos vētru, kāds klusi nostrinkšķināja ģitāras stīgas. Pēc brīža ģitārai pievienojās savāda izskata flautiņa, no kuras varēja izvilināt ļoti ksaistas, bet īpatnējas skaņas, kas atgādināja gandrīz vai upes urdzēšanu.
-Duduks, -ārti paskaidroja jauneklis. Pēc flautiņas spēlē iesaistījās kaut kas līdzīgs lirai un pēcāk, kā odziņa uz saldas kūkas- arī cilvēku balsis, kas sāka vilkt lēnā minorā skumju un, kā izklausījās, ļoti vecu lietus dziesmu. Kad tā beidzot noskanēja, visi krodziņa apmeklētāji un Olivers aplaudēja, uz muzikanti uzsāka jaunu dziesmu, kas jau bija daudz jautrāka par iepriekšējo un dejiskāka. Vēlāk dziesmas jau sekoja cita citai, un dziedātājiem pievienojās aiznvien jaunas balsis. Robina pat saprata, ka zin dažas no tām un ar prieku dungoja līdzi. Tā gāja stunda pēc stundas un aizvien tuvāk nāca vakars. Dziesmas palika jautrākas un jestrākas, cilvēki iesiklušāki, daudzi jau pat laidās dancī ap galdiem. Kad pienāca vakars, Olivers visiem pasniedza gardas vakariņas, un dejas turpinājās tālāk. Galdi tik sastumti gar sienām un visi, kam vien nebija žēl plēst savas kurpes, laidās dejās un skrejās un smējās no sirds.
Arī Robina ar Vilku uzlaida kādu dancīti. Tā visi mazajā krodziņā jautrojās līdz tumšai naktij. Pēc tam Olivers sacīja, ka nu jau ir laiks beigt, taču tas viss vienalga ieilga lūdz rīta pusei.
Meitene, atvadījusies no Vilka, devās savas istabas virzienā un, ieveldamās gūltā, tūlītēji iemiga un pamodās tikai tad, kad saule jau bija aukstu debesīs un Olivers pienācis ar brokastīm.



Sorr, ja liekas tāds pagarāks...