Robina Options

[Kaede]

Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

[Kaede]

Te nu beidzot turpinājums!

Gāja laiks. Dienas kļuva aizvien draņķīgākas- gandrīz visu laiku nemitīgi lija lietus. Varēja just, ka vasara jau dodas prom. Robina sēdēja pie loga un bieži vēroja ciematiņa iebraucamo ceļu, gaidīdama, kad tad pārradīsies burvis, jo nu jau tuvojās viņa apsolītais atgriešanās laiks, taču Džī kā nerādījās tā nerādījās. Noskumusi un drūma meitene klīda pa ciemata ieliņām nemanot peļķes un dzeltenīgās lapas sev visapkart. Pat par Vilka izdarībām viņa mēdza smieties aizvien retāk un beigās pārstāja smieties vispār. Kādu dienu, kad ārā bija īpaši nemīlīgs, Robina sēdēja savā istabā pie tases kūpoša dzēriena un dusmojās uz visu pasauli. Blakus viņai uz gultas atdusējās pelēks vilks jaunības gatos, taču meitene uz dzīvnieku pat neskatījās, itkā vilks uz gultas viņas istabā būtu pilnīgi ierasta lieta. Pēkšņi vilks nolēca no matrača, kas žēli iečīkstējās un, sagriezies spožā virpulī( sākumā Robina tik ļoti abrīnoja šo parādību. Vispirms jauneklim apkārt sagriezās neliels vēja virpulis. Tad viņu apņēma spožas, zilas liesmas un vienā mirklī viņš pārtapa par asinskāru, izbadējušos radījumu, kam no mutes tecēja dusmu siekalas. Pirmo reizi, kad Vilks tā izdarīja, meitene pamatīgi pārbijās.) pārvērtās par parastu zēnu ar plikām kājām un skrandainām drēbēm.
-Vilk, es uztraucos!- klusi iešņukstējās Robina. Jauneklis pamāja ar galvu – To nu varēji neteikt! Tas tāpat redzams! Tu visa esi īsts pupuķis, kas sen nav dabūjis ko ēst.
Meitene pamāja un gurdeni nolieca galvu.
-Burvim ir jāatgriežas drīz. Džī drīz atnāks!- viņa centās sev iegalvot un vēl vairāk saskuma.
-Viņa laiks vēl ir divas dienas. Varbūt viņš ieradīsies rīt un, pat, ja arī nokavēs kādas pāris stundas, tāpēc jau Tu viņam krāgā par to neklupsi, vai ne?!- jauneklis apgalvoja un palūkojās ārā pa logu – Viņš vienkārši ir aizkavējies sliktā laika dēļ, tas arī viss!- viņš centās Robinu nomierināt.
-Tā tas nav!- meitene pielēca kājās un dusmīgi nolika tējas krūzi uz galda tā, ka karstais dzēriens izšļācās uz meitenes drēbēm un rokām, nedaudz apdedzinot pirkstus un plaukstu.
-Es jūtu, ka kaut kas nav labi un, ja viņš rīt neatgriezīsies, tad es…es…- Robina atkal atslīga pret gultas malu un gurdeni nopūtās.
-Ko Tu?!- jautāja Vilks un ielūkojās dziļi meitenes acīs.
-Es gaidīšu vēl divas nedēļas. Ja arī tad viņš nebūs ieradies, man nāksies iet…meklēt burvi!- Robina nopietni sacīja un skumji palūkojās tālumā. Te no mākoņiem izlīda saulīte un mazie stariņi iespīdēja pa logu, sakutinot meitenes degunu tā, ka viņa saldi nošķaudījās un pēc vairākām dienām- saldi iesmējās.
-Nu re. Būs jau labi. Domāju, ka Džī jau rīt no rīta stāvēs pie šīm durvīm!- pārliecināti sacīja Vilks un uzsmaidīja Robinai.
Taču jauneklis kļūdījās. Džī neieradās. Ne rīt, ne parīt ne aizparīt ne pēc nedēļas, ne divām. Robina bija pārskaitusies. Vismaz vēstulīti būtu atsūtījis, kā klājoties vai ko tādu, lai es neuztrauktos. Viņa pie sevis nemitīgi domāja. Nonākusi lejā, meitene palūkojās uz Oliveru, kurš sēdēja pie bāra letes atpūtinot kājas un jautāja:- Kur viņš ir?! Olivers uzmeta Robinai ašu skatienu. – Kas ir?! Vīrietis nesaprašanā pārjautāja, lai gan meitene zināja, ka viņš sapratis, par ko iet runa. – Džī. Oliver, kur iekritis burvis?! Viņš solīja atgriezties jau pirms veselas mūžības! Kur viņš ir?! Uz kurieni devās?! Jaunais vīrietis sarauca pieri un nopietnu skatienu uzklūkoja meiteni.
-Es nedrīkstu sacīt. Solījums. –un pagriezies, devās pie krodziņa apmeklētājiem. Robina norūca viņam pakaļ un izgāja ārā, kur atkal lija draumīgs lietus. Vējš sapurināja meitenes matus un viņa nosēdās uz lieveņa un skumjām acīm pavērās pelēkajās debesīs.
-Es jūtu, ka kaut kas nav labi, Džī. Es jūtu. Man ir Tevi jāsameklē, taču vispirms jānoskaidro, kur Tu devies.

Pa to laiku pavisam citā pasaules malā tālu no ciemata, kurā šobrīd atradās Robina…
Diena pamazām pazuda miglas vālēs virs kokiem un iestājās viegls mijkrēslis. Tuvojās vakars. Dūmakainā novakare bija drūma, vēljoprojām lija lietus. Lielām lāsēm tas atdūrās pret samirkušo un dubļaino zemi un sakrita slapjajā zālē. Pa Inhabitablas plašajiem un vientulīgajiem līdzenumiem siroja vējš. Tas ieķērās klintīs, pazuda alu spraugās un gaudoja zem akmeņiem. Šajās pusēs, kuras tautas valodā tika dēvētas par aimirstības zemi, neviena dzīva dvēsele no brīva prāta neieklīda. Zeme šeit bija neauglīga un apkārt rēgojās tikai klintis un pa retam kāds vecs un sauss zāles kumšķis. Tāl tālumā aiz aizmirstības zemēm atradās domu ieleja. (tātad, nevarētu teikt, ka zeme ir bijusi šeit neauglīga vienmēr. Kādreiz tā ir zaļojusi sulīgās krāsās, šeit augušas daudzas puķu sugas, koki, lidojuši fantāzijas putni un pa reizei pat kāds cilvēks ieklīdis rast savu iekšējo mieru. Bet…kas gan tagad ar to visu bija noticis?!)
Stāstnieks Džī sēdēja sava zirga mugurā un lūkojās apkārt un sažuvušo līdzenumu. Viņa prātā iezagās ļoti skumjas un tumšas domas, jo nekas cits, redzot šādu skatu, nevarēja rasties.
Kāpēc gan Grīnfelds gribēja tikties ar viņu tieši šiten?! Pamestākajā pasaules nostūrī ar baisāko slavu?! Burvis Džī to nespēja izdomāt. Taču vienu lietu gan viņš saprata. Grīnfelds kavējās. Pietam pamatīgi un, kā zināms, burvji kavēt nemēdz, ja nu vienīgi ļoti nopietnos apstākļos.
Stāstnieks nolēca no zirda un pieskārās ledainajai zemei. Te pēkšņi viņš aiz sevis izdzirdēja pakavu dipoņu. Džī pagriezās un sastinga. Viņa seja kļuva bāla un stāstnieks gandrīz nokrita garšļaukus. Viņš nespēja noticēt tam, ko redz savā priekšā.

This post has been edited by Natsuki: Aug 25 2006, 01:10