piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Origato JUms abām!
Es turpinu:

1. nodaļa

Nakts bija tumša un vientuļa. Pilsētas ielās pieklususī steiga slēpās ēnās, gaidot rītu. Sniga sniegs, kurš apsedza māju jumtiņus, parka koku galotnes un vēlo ceļotāju cepures. Lielais pulkstenis torņa galā tikko kā bija nozvanījis pusnakti.
Pāri celiņam pārskrēja melns kaķis, un, iemukdams krūmos, devās naksnīgajos medījumos. No koku galotnēm zvaigžņu nosētajās debesīs pacēlās savādi putni.
Tumšais stāvs, slēpdamies kādas vāji apgaismotas ieliņas tumsā, vēroja pasauli smagām, brūnām acīm. Lēnā gaitā dodamies uz parka soliņa pusi, persona iegrima pārdomās un miegainās pasaules vērošanā. Viss šonakt likās tik mierpilns. Pārāk maigs un kluss, pēc personas domām. Apsēzdamies, vīrietis pievērsās debess vērošanai, kurās šonakt spīguļoja spožas zvaigznes.
- Kaut kas nav labi. Es to skaidri jūtu, - stāvs izdvesa. Viņa balss nebija skaļāka par čukstu un saplūda ar vēja čaboņu koku galotnēs. Ceļu atkal pārskrēja tas pats jau pirmīt pieminētais melnais kaķis un aši uzmeta savu zaļo acu skatienu uz soliņa sēdošajam vīrietim un devās tālāk. Stāvs sakustējās un nopūtās.
- Jau vairākas dienas viss norāda uz to. Bet vēl nekas nenotiek. – garām vīrietim pagāja kāds pārītis, kuri nodarbojās ar ko tādu, uz ko vīrietim vairs nebija ko cerēt.
- Vecums patiesi piezogas par ātru, - sacīja viņš, mirkli vērodams jaunatni un tad atkal pacēla savu skatienu pret debesīm.
Tā nosēdējis krietnu brītiņu, melnais stāvs beidzot piecēlās un noguris paberzēja acis.
- Acīm redzot vēl nē. Viņš pats sev sacīja un gatavojās jau iet prom, kad kas savāds pievērsa viņa uzmanību. Pacēlis pētošo skatienu uz augšu, vīrietis centās saprast, kas gan tas bija un pēc brīža viņš to ieraudzīja. Kas savādi mirgojošs lielā ātrumā nesās lejā. Bailēs sagrābts, vīrietis nenovērsa savas acis no šā savādā, mirgojošā priekšmeta, bet tas, lielo parka koku aizsegts, izzuda tālumā.
- Un es tā cerēju. Man tomēr bija taisnība- viss sākas, - viņš izdvesa un pameta parku, steigdamies uz to pusi, kur pazuda dīvainais priekšmets.

```
Nogurušas acis vērās ielu tumsā, kura sabiezēja un apņēma visu būtību. Viņai sala. Drēbēm cauri izspiedās saltais vējš, sniega pilnie mati bija salipuši un netīri. Āda bāla un acis iekritušas, nomocītas un blāvas. Neciešamais bronhīts mocīja jau vairākus mēnešus un nu tuvojās vēl viena klepus lēkme. Viņa piecēlās un devās uz priekšu, lai sameklētu sev pajumti. Tādu, kura pasargātu no aukstuma. Vismaz šonakt, jo jau rīt viņa būs citur. Dažreiz viņa ļoti vēlējās apmainīt savu dzīvi, tāpat, kā bagātnieki nosviež atkritumos nederīgu cimdu pāri un nopērk jaunu. Viņa vēlējās pazust tumsas elpā, izgaist pēdējā klusuma kliedzienā, taču kaut kas vai arī kāds nevēlējās viņai sagādāt šo prieku un dienu no dienas mocīja, turpinot viņas nožēlojamo eksistenci.
Meitene lūkojās uz priekšu. Iela bija tumša un pilnīgi tukša. Noteikti ir jau vēls, viņa nodomāja un turpināja ceļu, berzējot kailās rokas. Tās jau kur tas laiks bija kļuvušas nejūtīgas.
Pavisam negaidīti viņa apstājās un sastinga. Kaut kur tālumā skanēja savāda, nekad vēl nedzirdēta, griezīga skaņa.
-Kas tā par dīvainu…? Meitene izdvesa un palūkojās augšup. Ļoti lielā ātrumā uz viņas pusi šāvās kas liesmojoši zils. Bailēs iespiegusies, viņa palēca nostāk un, aizķērusies aiz kādas iedobes asfaltā, nogāzās garšļaukus. Pa to laiku savādais, zili liesmojošais priekšmets bija piezemējies uz zemes un, ar spožu uzliesmojumu, nodzisis. Lēnām piecēlusies kājās, meitene bailīgi pievērsa savu acu skatienu tam, kas bija novēlies no debesīm un izveidojis asfaltā mazu iedobīti, no kuras vēlās dūmi.
-Kas tas ir? Viņa pati sev vaicāja, liecot galvu aizvien zemāk. Notupusies uz ceļiem, meitene tuvināja roku priekšmetam, kurš, kā izskatījās, bija caurspīdīgi zilā krāsā. Viņa jau bija tam gandrīz pieskārusies, kad asā dzirde lika atskatīties. Ielas galā kāds bija parādījies un, lai gan šo cilvēku ieskāva tumsas vāli, meitene zināja, ka viņa skatiens ir pavērst taisni uz priekšu. Viņa dzirdēja šņākuļojošo elpu. Cilvēks bija skrējis.
- Neaiztiec to! – izskanēja auksta balss.
- Vai tie ir draudi? – izsmējīgi jautāja meitene un, nesagaidījusi atbildi, pagriezās atpakaļ.
- Nē!- iekliedzās stāvs un, cik vien ātri varēdams, devās klāt meitenei, taču bija jau par vēlu- viņa, piecēlusies, palūkojās atpakaļ un izsmējīgi parādīja vīrietim savu atradumu, kurš mierīgi atdusējās rokās.
- Tu nokavēji, vecīt!- meitene sacīja un pagriezās uz promiešanu.
Taču, netikusi pat pāris soļus tālāk, meitene sajuta savādu triecienu mugurā. Aizrāvās elpa. Tas bija kas karsts un dedzinošs. Pasaule nozuda skatienam, skaņas aizplūda tālumā un viņas nekustīgais ķermenis ļengani nokrita uz aukstās zemes.