Lerijs Nepaklausha, Smiekliigs staastinjsh... Options

[Lii]

Shito staastinju es uzrakstiiju apmeeram pirms diviem gadiem, tagad atradu datora un izdomaju te ielikt.

Lerijs Nepaklausha.

Es jums pastaastiishu par Leriju Nepaklaushu. Patiesiibaa vinjam ir cits uzvaards, bet to es jums pagaidaam neatklaashu. Par Nepaklaushu vinju iesauca vecmaaminja, jo jau agraas beernu dienaas vinjsh bija ljoti nepaklausiigs un nikjiigs. Vinju izmeta no visaam skolaam, jo vinjsh runaaja pretii visiem skolotaajiem. Vinjsh uzskatiija, ka tikai izsaka savas domas, bet tas skaneeja apmeeram shaadi: "Bet, skolotaaj, es jau nerunaaju pretii, es tikai jums saku, ka negribu, lai man uzdod teksta uzdevumu par to, cik es esmu apeedis aabolus, man aaboli negarsho un es tos needishu!" Visi apkaarteejie smejas. Skolotaaja, pieri saraukusi, meegjina Lerijam paskaidrot. Bet viss velti, puika paliek pie sava un beigaas tiek izsuutiits no klases par stundas truceeshanu. Lerijs jau nedomaa neko ljaunu, vinjam ir laba sirds. Vinjsh vienkaarshi ir paaraak nepiekaapiigs. Tagad Lerijam ir 42 gadi, bet paklausiigumaa vinjsh nav pienjeemies ne par gramu (resnumaa gan). Vinjsh ir tik nepiekaapiigs, ka gatavs sev vadaat liidzi kraasninju, nevis uzvilkt siltas dreebes. Turklaat vinjam pieder dienvidalnis Chevits (vinjam garsho Chewits konchas) Ziemassveetkus Lerijs svin, kad grib, taapat arii Lieldienas. Helloviinu, dzimshanas dienu un citus sveetkus. Chevitam uz aciim ir saulesbrilles, jo Lerijs uzskata, ka alnis ar taam izskataas labaak. Lerijs ar savaam slotaam nevis slauka istabas, bet tur taas piekaartas pie sienaam, ari Ziemassveetku zekjiites vinjam staav pie kamiina visu cauru gadu. Ar Leriju jums nekad nebuus garlaiciigi, bet tagad ieskatiisimies kaadaa Ziemassveetku notikumaa.

Sestiena. 24.decembra riits. Pulkstenis 8.31. Aaraa puuta salts veejsh un plosiijaas sniegputenis. Chevits guleeja stalliitii. Lerijs gultaa. TRRR! Zvaniija modinaataajs. "Jaa, jaa, celjos..." Lerijs noburkshkjeeja, izrausaas no gultas, uzvilka nosmuleeto T-kreklu un shortus un aizslaaja uz virtuvi. "Kur maize? Kur sviests? Kur tomaats? Kur piens?" Lerijs neapmierinaati breeca. No riitiem vinjam nekad nav paaraak labs garastaavoklis. "Grr..." Vinjsh noruuca un izgaaja araa (protams, taja pasha T-krekla un shortos). "Hei, Chevit, mosties!" Lerijs uzsauca alnim aizgaajis liidz taa stalliitim un atveeris taa durtinjas. Chevits tuulinj pat pamodaas un saaka luncinaat savu mazo astiiti. Lerijs panjeema chetras Chewits konfekshu pacinjas un iebeera to saturu alnja bljodinjaa. "Chevit, mums buus jaaiet uz veikalu. Tev ir begushaas konchas un man arii nav nekaa, ko apeest... Ieim tuulinj pat! Pagaidi mani sheit, es aizskrieshu peec naudas." Lerijs uzsauca un aizdesoja uz maaju. Peec briitinja vinjsh atgriezaas ar kraasninju un maku. Sakaartoja alnim brilles un abi devaas celjaa. "Taada veesa dieninja, ko Chevitinj?" Lerijs drebinaadamies vaicaaja. Chevits neatbildeeja (jo alnji tachu neprot runaat). Abi soljoja pa apsnigusho celju. Putenis bija pierimis, bet ass veejsh neganti puuta aciis un durstiija Lerija ar ataugushiem baardas rugaajiem klaatos vaigus. Veikalaa neviens nebriinijaas, ka Lerijs tik vasariigi sagjeerbies, un arii ne par to, ka vinjam liidzi alnis. Leriju visi pazina un draudziigi sveicinaaja. "Man luudzu divus maizes klaipus, kilogramu tomaatu, chetrus litrus piena, seshas sviesta pacinjas, triis desas lunkjus un devinjpadsmit Chewits konfekshu pacinjas. Aa, un veel divdesmit olas, olu kraasas, piparkuuku miiklu, mana izmeera spoka teerpu, torti, dzimshanas dienas sveciites un to lampinju virteni." Lerijs zinaaja, ka ap sho laiku cilveeki svin kaut kaadus sveetkus, bet nevareeja atcereeties kaadus. Tomeer gribeedams pasvineet vinjsh nopirka no visa pa druskai. "Vai tas buus viss?" Paardeveeja laipni jautaaja. "Shkjiet, ka jaa." Lerijs samaksaaja par pirkumiem un salika visu maisinjaa. Paardeveeja paarskaitiija naudu (vinja tomeer nedaudz apshaubiija Lerija skaitiishanas prasmi, vinjsh tachu bija izmests no visaam skolaam..), bet taa bija preciiza un vinja, iebeerdama to kasee noveeleeja Lerijam labu dienu. "Jums ar visu labu, paardeveejinj!" Lerijs uzsauca un izgaaja no veikala. Vinjsh veel nepaguva paiet soli uz priekshu, kad pie veikala apstaajaas melns limuziins. Tam paveeraas viens lodzinjsh un pa to aaraa izbaaza galvu kaads viirelis...

Tas shoreiz viss... Ceru, ka jums patika. turpinaajums sekos...

[Lii]

turpinājums!

Kad viņi bija piestājuši pie kādas lielas greznas mājas, Ernijs izkāpa no mašīnas un sāka runāt ar kādu vīrieti uzvalkā. Tad viņš pavēra mašīnas durvis un aicināja Leriju kāpt ārā. "Iepazīsties, Lerij! Tas ir misters Bosis." Ernijs nervozi iepazīstināja Leriju ar Billiju Bosi, jeb vienkārši ar Bosu kā viņu visi sauc. "Ē sveicināti mister Bosi!" Lerijs klusi nomurmināja un viņa saulesbrilles nošļuka uz deguna. "Ļoti patīkami!" Boss noteica un pasniedza Lerijam roku. Lerijs to nesaprata kā sasveicināšanos un tāpēc pakāpās maliņā. "Nu nekas! Nav jau obligāti jāsarokojas. Lūdzu sekojiet man Lerij!" Boss teica un iegāja mājā. Lerijs ar Erniju viņam sekoja. "Tev nevajag būt tik saspringtam, Lerij! Esi brīvs un uzvedies tā kā parasti!" Boss laipni noteica un apsēdināja Leriju uzgaidāmajā telpā. "Boss, es jums neieteiktu tā teikt, jo viņš..." Ernijs čukstēja, bet Boss viņā neklausījās. "Ej un atrod Ziemassvētku vecīša tērpu, Ernij! Par pārējo es parūpēšos pats, ja?" Boss noteica un veda Leriju uz kādu telpu. "Nu, Lerij, tūlīt Ernijs atnesīs tev drēbes, tu pārģērbsies un tad mēs tev visu kas darāms izskaidrosim." Boss noteica un atstāja Leriju šaurajā telpā vienu. "Visu kas darāms? Man likās, ka būs tikai jāsmaida un jādala dāvanas!" Lerijs uztraucies jautāja pats sev. Pēc minūtes istabā ienāca Ernijs ar lielu sarkanu tērpu pārmestu pār roku. "Šis ir Ziemassvētku vecīša tērps. Tu to uzvilksi un iziesi gaitenī. Iespējams, ka tevi apsēdīs bērnu pulciņš, bet tu tikai atsaki, ka tev jāaiziet pēc dāvanām un ej uz to lielo, melno durvju pusi tur Boss tevi sagaidīs un izstāstīs tālāko darba gaitu. Lai tev veicās, Lerij! Paliec sveiks!" Enrijs izstāstīja un devās prom. Lerijs paņēma tērpu un pārģērbās. Tas derēja kā uzliets! Uzlicis cepuri un pielicis garo bārdu viņš sevi aplūkoja mazajā spogulītī. "Ho! Ho! Ho! Merry Christmas!" Viņš sauca tā kā bija dzirdējis reklāmās pa televizoru. Pavēris durvīs nelielu spraudziņu viņš palūrēja vai neredz nevienu bērnu pulciņu. Gaiss bija tīrs un viņš lēnām un uzmanīgi izlavījās laukā pa durvīm. "Ziemassvētku vecītis!" Kāds tālumā sauca. Lerijs jau nobijās un domāja, ka tie ir bērni, bet tā nebija bērna balss, nē, tā bija pieauguša cilvēka balss un tā skanēja no melno durvju puses, un tā piederēja cilvēkam, ko sauca par Bosu, par Billiju Bosu. "Ei, Lerij, tev nav jābīstas no šādām balsīm, tev ir jāizrāda prieks tās dzirdot!" Boss sauca pār visu gaiteni. "Prieks? Man no tām bail! Man liekas, ka tūlīt saskries bērnu bari un prasīs dāvanas, un es nevarēšu pakustēt no vietas, jo viņi mani būs iespieduši un būs tik maz vietas un..." Lerijs paziņoja, ka bija aizgājis līdz Bosam. Boss redzēja, kā Lerijam trīc apakšlūpa pārmaiņus ar augšlūpu. "Lerij, manu veco zēn, vai tu neesi klaustrofobisks?" Boss iesmējās. Lerijs uzrāva venu uzaci (nesaprata). Nelikdamies ne zinis par Lerija nesaprašanu, Boss turpināja: " Nū, bērni jau nav tādi briesmoņi! Viņi tikai vēlas Ziemassvētku brīnumu un vecīti, un dāvanas." Abi piegāja pie ārdurvīm. "Tu gribi teikt, ka man būs jāsalst ārā?" Lerijs, pilnīgi aizmirsis pieklājību, sašutis iesaucās. "Nē, mēs tikai paņemsim dāvanas, tu iesēdīsies kamanās un tad mēs tevi aizstumsim pie bērniem." Boss centās visu izskaidrot. Ārā stāvēja skaistas kamanas un tām līdzās liels maiss ar dāvanām. "Tās ir tik skaistas!" Lerijs noteica un ieleca kamanās. Bet tās no lielā svara nokrita no atbalsta un sāka slīdēt pa apsalušo celiņu. Lerijs bija sajūsmā. "Ai, Boss, es esmu tik priecīgs! Tas ir tik jauki!" "Lerij, tūlīt pat izbeidz!" Boss sauca un vicinājās ar rokām. "Kā lai tās aptur?" Lerijs, lielajam vēdaram kratoties, skaļi sauca. Bet pirms Boss paguva atbildēt, Lerijs jau traucās un otru (viņa) pusi. Nobremzējis tieši pie Bosa kurpju purngaliem, Lerijs laimīgi iesaucās: " Tās kamanas ir viena laba štellīte! Nez kur tādas var iegādāties?" Šo bļaustīšanos sadzirdēja bērni un skrēja šurp. "Ziemassvētku vecītis! Ar visām dāvanām!" Bērni sauca un metās klāt Lerijam. Lerijs, apstulbis no lielā skaļuma izkāpa no kamanām. "Nu, sveiki, bērni! Es esmu Ler... Ziemassvētku vecītis!" Lerijs sauca pinlā kaklā. Varētu padomāt, ka viņš uzrunāvisus pasaules bērnus, nevis nelielu bērnu grupiņu.


ceru, ka jums patika. Turpinājums sekos...