piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Patiesi milzu paldies par labajiem vārdiem, pinksakura

```
Vīrietis kādu brīdi pārsteigti lūkojās uz saļimušo ķermeni. Lēnām piegājis pie meitenes, viņš notupās un sajuta asas sāpēs ceļgalos.
- Pie Diora, kuram bija jābūt tik lielam idiotam, lai izgudrotu laiku? – viņš neapmierināti nošķendējās un pieskārās ar roku pie meitenes savainotās muguras, kur jakā bija izdedzis savāds, apaļš caurums. Tad skatiens pievērsās rokai, kura cieši sažņaugtu turēja zilās krāsas priekšmetu. Nopūties, vīrietis piecēlās un izvilka no kabatas telefonu ,un, uzspiedis vajadzīgo numuru, pielika to pie auss.
- Daniel- vai Tu nevarētu atbraukt uz Laimes un Zvaigžņu ielas stūri? Viņš vaicāja nogurušā balsī.
- Kas noticis?- jautāja balss telefona otrā galā. Tā izklausījās daudz jaunāka un uztraukusies.
- Nekas, par ko būtu pārlieku jāsatraucas, dēls! Tikai…atbrauc. Tad arī visu paskaidrošu.
Kluss pīkstiens lika samanīt, ka saruna beigusies. Vīrietis ielika atpakaļ kabatā telefonu un atkal pavērās uz guļošo meiteni. Viņa izskatījās rāma un klusa. Likās, ka meitene jau sen nav ēdusi un gulējusi arī maz.
- Diemžēl no tā vairs nevar izbēgt. Tu esi iesaistīta, jo neklausīji mani!- vīrietis sacīja klusi un pašūpoja galvu.


```
Lugubrē bija iestājusies nakts. Debesis, pilnas putnu, sēri raudzījās uz aizmigušajiem, kuri, satinušies segās, izsapņoja savas naksnīgās fantāzijas, klusi elpodami. Lija smalks lietus. Tas ieķērās koku galotnēs un pazuda lapu biežņā. Viss slīga klusumā un miegainā mierā.
Kāds vientulīgs stāvs sēdēja uz palodzes malas otrā stāva logā un lūkojās tumsā. Rokas pārlicis pār ceļiem un sakrustojis, stāvs bija uzlicis uz tām galvu. Acīs spīdēja asaras, kuras sajaucās ar lāsēm uz vaigiem un aizplūda pa ķermeni, kurš bija ieskauts plānā naktskreklā. Mati slīga pār seju, metot uz tās tumšas ēnas.
- Kāpēc es…, - klusu ierunājās stāvs un pacēla skatienu pret debesīm.
- Skumjas. Ienīstu! Kāpēc cilvēkam vispār ir jāskumst? Izskanēja jautājums, uz kuru neviens nevarēja sniegt atbildi.
Dzīvē ir gan laimes brīži, gan skujas un tumsa, Reja. Tā tas jau ir bijis ieplānots kopš pasaules pirmsākumiem. Gaisma bez tumsas eksistēt nevar, tāpat arī otrādi. Vai mēs spētu apzināties, kas ir prieks un novērtēt tos brīžus, kad esam patiesi laimīgi, ja nebūtu skumju? Skolotājs reiz bija teicis, bet vairāk tā arī nebija paskaidrojis. Meitene nopūtās un noslaucīja seju. Melnie, slapjie mati bija pilni klusējošu lietus lāšu. Satvērusi nosalušajās rokās vienu šķipsnu, viņa pavirpināja to un nolēma, ka tādai sēdēšanai nav pilnīgi nekādas jēgas un piecēlās. Ielēkusi atpakaļ istabā un aizvērusi logu, meitene nožāvājās un palūkojās apkārt. Istaba slīga pustumsā, tikai uz nakts galdiņā stāvēja viena gandrīz jau izdegusi svece, kura lēja savas asaras šķīvī. Palīdusi zem vēsās segas, meitene uzmeta vēl pēdējo skatienu logam un jau gribēja doties gulēt, kad negaidīti kas savāds lika ielūkoties ciešāk. Vienu mirkli likās, ka viņa ir pamanījusi ko gailējošu krītam no debesīm. Pielēkusi kājās meitene pieskrēja pie loga un centās saskatīt kaut ko caur lietus lāsēm, kuras ritēja pa rūti.
- Kas tas…?- viņa nočukstēja, pamanot to pašu spožo, zilo gaismu kaut kur tālumā. Likās, ka tā lēnām virzās tuvāk zemei un nobāl. Pārsteigta meitene turpināja vērot to, kas krita. Asā redze, kurai nebija neviena pretinieka šajā Lugubres pusē uzreiz sazīmēja krītošā priekšmeta aprises. Tas bija kas caurspīdīgi zils un atgādināja savādas formas akmeni.
- Kas pie…?- meitene klusi nočukstēja. Paķērusi uz krēsla guļošo apmetni viņa, burtiski ielēkusi savās kurpēs, izsteidzās laukā no istabas.
Gaitenī bija tumšs. Tas nozīmēja, ka mājā visi guļ un jāuzvedas ir pēc iespējas klusāk, taču šobrīd meitenei nebija laika piesardzībai. Šķērsojusi pāris sekundēs kāpņu laidienus viņa pieskrēja pie durvīm un atvēra tās. Sejā iecirtās auksts vējš un lietus. Plānais naksģērbs, kuru meitene nebija paspējusi pārvilkt, laida cauri visu auksto, kas vien bija iespējams, tomēr meitene par to īpaši neuztraucās. Viņa uzmeta ašu skatienu debesīm, kur, jau virs koku galotnēm un aizvien zemāk, gailēja savādais akmens, ar milzu ātrumu krizdams lejā. Metusies uz priekšu, viņa sajuta, kā lietus sitas sejā. Visu ķermeni pārņēma tāda sajūta, ka kāds viņu aizkavē no došanās pretī akmenim, tomēr, izrāvusies no kavētāja skavām, meitene, palēninot soli, iegāja mežā un grozīja galvu un ielūkojās, kā likās, vai katrā vietā, kura bija grūtāk aizsniedzama, meklējot savādo akmeni. Beidzot pamanījusi to atdusēdamies uz kāda nocirsta koka paliekām, meitene pieskrēja tam klāt un lēnām notupās, vērodama to no visām iespējamajām pusēm, cik nu vien varēja, neizkustoties no vietas. Tuvinādama tam savu slapjo roku, viņa sajuta vieglas trīsas pārskrienam pār muguru un sarāvās. Negaidīti bija kļuvis ļoti auksti. Pārņēma nelāga priekšnojauta. Šeit, tumsā viņai visapkārt, kāds bija. Kāds, kura elpa likās esam saraustīta un smalka, kāds, kurš, krūmu aizsegā lavīdamies uz priekšu, izvilka no maksts zobenu un pacēla to virs meitenes galvas. Viņas reakcija bija tikpat ātra, kā svešinieka- meitene, pielēkusi kājās un paķērusi tuvāko koka zaru, pacēla to virs sevis tajā brīdī, kad vīrieša zobens to pāršķēla uz pusēm.