Lerijs Nepaklausha, Smiekliigs staastinjsh... Options

[Lii]

Shito staastinju es uzrakstiiju apmeeram pirms diviem gadiem, tagad atradu datora un izdomaju te ielikt.

Lerijs Nepaklausha.

Es jums pastaastiishu par Leriju Nepaklaushu. Patiesiibaa vinjam ir cits uzvaards, bet to es jums pagaidaam neatklaashu. Par Nepaklaushu vinju iesauca vecmaaminja, jo jau agraas beernu dienaas vinjsh bija ljoti nepaklausiigs un nikjiigs. Vinju izmeta no visaam skolaam, jo vinjsh runaaja pretii visiem skolotaajiem. Vinjsh uzskatiija, ka tikai izsaka savas domas, bet tas skaneeja apmeeram shaadi: "Bet, skolotaaj, es jau nerunaaju pretii, es tikai jums saku, ka negribu, lai man uzdod teksta uzdevumu par to, cik es esmu apeedis aabolus, man aaboli negarsho un es tos needishu!" Visi apkaarteejie smejas. Skolotaaja, pieri saraukusi, meegjina Lerijam paskaidrot. Bet viss velti, puika paliek pie sava un beigaas tiek izsuutiits no klases par stundas truceeshanu. Lerijs jau nedomaa neko ljaunu, vinjam ir laba sirds. Vinjsh vienkaarshi ir paaraak nepiekaapiigs. Tagad Lerijam ir 42 gadi, bet paklausiigumaa vinjsh nav pienjeemies ne par gramu (resnumaa gan). Vinjsh ir tik nepiekaapiigs, ka gatavs sev vadaat liidzi kraasninju, nevis uzvilkt siltas dreebes. Turklaat vinjam pieder dienvidalnis Chevits (vinjam garsho Chewits konchas) Ziemassveetkus Lerijs svin, kad grib, taapat arii Lieldienas. Helloviinu, dzimshanas dienu un citus sveetkus. Chevitam uz aciim ir saulesbrilles, jo Lerijs uzskata, ka alnis ar taam izskataas labaak. Lerijs ar savaam slotaam nevis slauka istabas, bet tur taas piekaartas pie sienaam, ari Ziemassveetku zekjiites vinjam staav pie kamiina visu cauru gadu. Ar Leriju jums nekad nebuus garlaiciigi, bet tagad ieskatiisimies kaadaa Ziemassveetku notikumaa.

Sestiena. 24.decembra riits. Pulkstenis 8.31. Aaraa puuta salts veejsh un plosiijaas sniegputenis. Chevits guleeja stalliitii. Lerijs gultaa. TRRR! Zvaniija modinaataajs. "Jaa, jaa, celjos..." Lerijs noburkshkjeeja, izrausaas no gultas, uzvilka nosmuleeto T-kreklu un shortus un aizslaaja uz virtuvi. "Kur maize? Kur sviests? Kur tomaats? Kur piens?" Lerijs neapmierinaati breeca. No riitiem vinjam nekad nav paaraak labs garastaavoklis. "Grr..." Vinjsh noruuca un izgaaja araa (protams, taja pasha T-krekla un shortos). "Hei, Chevit, mosties!" Lerijs uzsauca alnim aizgaajis liidz taa stalliitim un atveeris taa durtinjas. Chevits tuulinj pat pamodaas un saaka luncinaat savu mazo astiiti. Lerijs panjeema chetras Chewits konfekshu pacinjas un iebeera to saturu alnja bljodinjaa. "Chevit, mums buus jaaiet uz veikalu. Tev ir begushaas konchas un man arii nav nekaa, ko apeest... Ieim tuulinj pat! Pagaidi mani sheit, es aizskrieshu peec naudas." Lerijs uzsauca un aizdesoja uz maaju. Peec briitinja vinjsh atgriezaas ar kraasninju un maku. Sakaartoja alnim brilles un abi devaas celjaa. "Taada veesa dieninja, ko Chevitinj?" Lerijs drebinaadamies vaicaaja. Chevits neatbildeeja (jo alnji tachu neprot runaat). Abi soljoja pa apsnigusho celju. Putenis bija pierimis, bet ass veejsh neganti puuta aciis un durstiija Lerija ar ataugushiem baardas rugaajiem klaatos vaigus. Veikalaa neviens nebriinijaas, ka Lerijs tik vasariigi sagjeerbies, un arii ne par to, ka vinjam liidzi alnis. Leriju visi pazina un draudziigi sveicinaaja. "Man luudzu divus maizes klaipus, kilogramu tomaatu, chetrus litrus piena, seshas sviesta pacinjas, triis desas lunkjus un devinjpadsmit Chewits konfekshu pacinjas. Aa, un veel divdesmit olas, olu kraasas, piparkuuku miiklu, mana izmeera spoka teerpu, torti, dzimshanas dienas sveciites un to lampinju virteni." Lerijs zinaaja, ka ap sho laiku cilveeki svin kaut kaadus sveetkus, bet nevareeja atcereeties kaadus. Tomeer gribeedams pasvineet vinjsh nopirka no visa pa druskai. "Vai tas buus viss?" Paardeveeja laipni jautaaja. "Shkjiet, ka jaa." Lerijs samaksaaja par pirkumiem un salika visu maisinjaa. Paardeveeja paarskaitiija naudu (vinja tomeer nedaudz apshaubiija Lerija skaitiishanas prasmi, vinjsh tachu bija izmests no visaam skolaam..), bet taa bija preciiza un vinja, iebeerdama to kasee noveeleeja Lerijam labu dienu. "Jums ar visu labu, paardeveejinj!" Lerijs uzsauca un izgaaja no veikala. Vinjsh veel nepaguva paiet soli uz priekshu, kad pie veikala apstaajaas melns limuziins. Tam paveeraas viens lodzinjsh un pa to aaraa izbaaza galvu kaads viirelis...

Tas shoreiz viss... Ceru, ka jums patika. turpinaajums sekos...

[Lii]

Nu labi labi. Manu divu atbalstītāju pieprasītais turpinājums...

Tā nu Lerijs stāvēja un enerģiski vicinoties ar rokām aicināja bērnus sev tuvāk. "Kur tavi ziemeļbrieži, vecīt?" Ievaicājās kāds pavisam mazs bērniņš. Lerijas mazliet samulsa. Beigās viņš paņēma mazo rokās. "Ziemeļbrieži ēd. Vakariņo. Nu tu jau saproti, garš ceļš un tā tālāk..." Lerijs klāstīja. "Nu, vai dāvanas gribat?" "Jāāā!" bērni sauca. "Bet tu nemaz nejautāsi, vai mēs bijām paklausīgi?" atkal jautāja mazais. "Nē, jo es jūs visu laiku vēroju un zinu, ka jūs bijāt paklausīgi." Lerijs atkal atcerējās no filmām. Izvilcis no sava maisa pūkainu plīš lācīti, viņš pasniedza to mazajam puisītim. "Šī dāvana pienākas tev, mazais!" "Paldies, vecīt! Man tagad jādodas pie ģimenes. Paliec sveiks! Es tevi gaidīšu arī nākamgad!" Mazais, piespiedis sev klāt plīša lācēnu, māja Lerijam. Lerijs domīgi noskatījās kā viņš aiziet. Atcerējās par savu vecmāmiņu, atcerējās par visiem saviem radiniekiem. Maza, kristālam līdzīga asariņa noritēja pār Lerija vaigu un pazuda pieliktajā bārdā.
Kad Lerijs bija izdalījis visas dāvanas un atvadījies no bērniem, viņš pamanīja, ka maisā vel kaut kas palicis. Tur bija rotaļu vilcieniņš. "Boss, ņemiet! Tas lai tiek jums." Lerijs, cik vien paklausīgi spēdams pasniedza dāvaniņu Bosam un atvadījies sāka doties uz māju pusi. "Bet, Lerij! Pagaidiet! Jums viss izdevās lieliski! Es jums paaugstināšu algu, tikai pastrādājiet pie mums līdz Jaunajam gadam." Boss lūdzās, bija gatavs krist ceļos. "Nē, nē. Kad dzirdēju mazo sakām: "man tagad jādodas pie ģimenes" es sapratu, ka Ziemassvētki jāpavada kopā ar ģimeni. Man vēl jāpagūst sarūpēt dāvanas, ak, Boss, tu esi labākais boss kādu vien var vēlēties! Tāpēc priecīgus Ziemassvētkus! Un paliec sveiks!" Lerijs uzsauca un, ielecis kamanās aizlīdēja prom. "Lerij, nevajag! Tu vari aizlīdēt ne tur kur vajag!" Boss iecaucās. "Ha, kas gan var notikt!" "Palīgā!!" Pēc pāris sekundēm atsanēja sauciens. "Es iebraucu grāvī un netieku ārā! Boss! Ernij!" Lerijs sauca nelabā balsī. "Es jau skrienu!" Boss atsaucās un aizmetās uz grāvja pusi. Ak, šis Nepaklauša... nodomāja Boss apstājies pie grāvmalas. Skats bija komisks: bārda ar cepuri apmainījušās vietām, sarkanā mētelīša pirmās divas pogas no pārslodzes izplīsušas (visticamāk jau izsprāgušas) un pats Lerijs uz kupenas, kā tāds karalis. Kad Bosam beidzot izdevās Leriju izvilkt ārā un abi stāvēja uz ceļa, viņi sadzirdēja zvaniņu šķindoņu un paskatījās debesīs. Tur starp mākoņiem pāri viņiem laidās Ziemassvētku vecītis savās kamanās, īstais Ziemassvētku vecītis. "Tas, tas ir Ziemassvētku brīnums..." Lerijs nočukstēja un, šoreiz paraudams sev līdzi arī Bosu, atkal ievēlās grāvī.

Tāds nu bija šis stāstiņš. Turpinājums nesekos, jo šīs bija stāsta beigas. Bet varbūt kādreiz ielikšu vēl kaut ko no savas daiļrades...