piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Te būs turpinājums, ja kāds lasa:

```
No debesīm turpināja velties samtaini sniega vāli un pazust vēsajā naktī. Aiz loga auroja vējš. Tas lieca tuvējos koka zarus, kuri sitās pret rūti un žēli vaidēja. Spocīgas ēnas krita uz istabas sienām un grīdas. Tās spēlējās telpas mīkstajās mēbelēs un nepavisam nebija apmierinātas, kad durvis pavērās un ienāca divi noguruši un slapji stāvi.
- Tev patiesi vajadzētu pārģērbties, - viens no viņiem teica bažīgi uzlūkodams otru. Tas bija mums jau redzētais vīrietis. Abi apsēdās.
- Ar mani viss ir labi, Tēvs, - sacīja Daniels un ar neslēptu izbrīnu uzlūkoja viņu. Ilgu laiku telpā valdīja klusums, tad to pārtrauca jauneklis, ierunādamies dobjā un nogurušā balsī.
- Tēvs, es vairs neko nespēju saprast, - atzina Daniels un noguris nolika roku savās plaukstās, kuras bija atstutētas pret galda malu. Otrā galda galā sēdošais nopūtās un nolaida skatienu.
- Paskaidro man reiz, ko tas viss nozīmē?! Un kas, pie visiem svētajiem, ir tā nabaga meitene, kuru man nācās vest uz šejieni un, kāpēc viņa ir tik netīra un,- jauneklis ieturēja pailgāku pauzi, tad turpināja – Kas viņai noticis ar muguru?! Daniels izsacīja un pievēra acis, skaidri atcerēdamies lielo caurumu uz meitenes muguras, kurš atgādināja nesen tapušu apdegumu. Vīrietis uzlūkoja savu dēlu ar skatienu, kurš neslēpa patiesas skumjas.
- Dēls, ja vien tu spētu saprast, -viņš iesāka, bet balss pazuda vēja auros aiz loga. Daniels pašūpoja galvu.
- Bet es vēlos saprast Tevi, tēvs. Kopš nomira…- te arī jauneklim aizlūza balss. Istabā iestājās klusums, kurš pārtrūka tikai pēc vairākām minūtēm, kad istabas durvis atkal pavērās un iekšā ienāca kāda no kalpotājām
- Vai kungi ko vēlēsies? Viņa jautāja laipni mātišķā un gādīgā balsī.
- Nē, paldies, Dora. Bet tai meitenei, kura šobrīd guļ uz dīvāna, būtu noderīga vanna un varbūt kas ēdams un siltas drēbes,- nokomandēja vīrietis un pamāja. Kalpone pasmaidīja un, viegli palocījusies, izsteidzās pildīt savus pienākumus. Atkal pār abiem radiniekiem noslīga klusuma samtaini tumšais plīvurs.
- Tēvs, - Daniela balss nebija skaļāka pār čukstu. – Paskaidro. Viņš lūdza izmisis un uztraucies.


Tajā pašā namā dažus stāvus aukstāk mūsu jau iepazītā meitene pavēra savus smagos plakstiņus un samiedzās no spilgtās gaismas, kura pildīja visu telpu. Dažas minūtes viņa nespēja aptvert, kur nokļuvusi un sāka jau prātot, ka beidzot ir laimīgi nomirusi, bet tad kā ar joni atgriezās visas atmiņas un klusumu pārtrauca laipna balss:
- Nu, vai jau esi augšā? Man likās, ka Tu nogulēsi daudz ilgāk- tas apdegums uz tavas muguras ir patiesi nelāgs. Mums vajadzētu to iztīrīt un Tevi aprūpēt.
Meitene sarāvās un pielēca sēdus. Uz viņu lūkojās divas laipni zaļas acis, kurās dzirksteļoja savāda aizrautība. Kalpones drēbēs ģērbtā jaunā sieviete tekalēja apkārt pa istabu, meklējot dvieļus un svaigus kreklus. Saraukusi pieri, meitene skumji uzlūkoja šo savādo ainu.
Tātad, es tomēr vēl neesmu aizgājusi mūžībā. Viņa nodomāja un negaidīti sajuta asas sāpes mugurā un saprata, par ko pirmīt bija runājusi kalpone. Pieceldamās un pieiedama pie loga, meitene atļāvās apsēsties uz lielās palodzes un vēroja nakti.
- Kā tad Tevi sauc?- kalpones siltā balss pieskārās nogurušajam prātam. Meitene pagriezās un uzlūkoja viņu. – Mei,- viņa klusi atbildēja un atkal pievērsās logam. Viņa centās atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam. Par tukšo ielu, lidojošo akmeni, vīrieti un sāpēm. Vīrieti…Negaidīti pielēkusi kājās, Mei sažņaudza roku dūrē un uzlūkoja jauno sievieti ar izbiedētu skatienu.
- Ko Jums no manis vajag? Es to atradu, es nedošu to atpakaļ. Viņa iekliedzās un, iebāzusi roku kabatā, sataustīja vēso priekšmetu. Kalpone palūkojās uz meiteni ar pārsteigumu acīs.
- Par ko Tu runā, dārgā?!- viņa laipni vaicāja un viena no sievietes uzacīm pacēlās, izveidojot krunkas uz pieres.
- Viņš mani ievainoja. Jūs tikai…- neatradusi īstos vārdus, Mei norūca un izmetās ārā no telpas, ar skaļu blīkšķi aizcērtot durvis.
- Ei, pagaidi!- iebļāvās kalpone un sekoja meitenei.
Viens koridors, tad otrs…cik gan šī māja varēja būt liela? Pie sevis lādēdamās, meitene beidzot pamanīja trepes un skrēja uz to pusi. Vienā reizē pārlēkusi vai pusi plašo pakāpienu, Mei kā kaķis piezemējās uz grīdas. Ielas dzīve tomēr šo to arī bija meitenei derīgu iemācījusi. Palūkojusies apkārt, meitene saklausīja kalpones smagos soļus. Pārējā māja likās esam pilnīgi klusa. Uzņēmusi kursu uz ārdurvīm, meitene domāja, ka, aizbēgot, būs jāpaslēpjas un sīkāk jāpapēta šis savādais priekšmets, taču tad viņa juta, kā sastingst. Palūkojusies uz priekšu, viņa redzēja to pašu vīrieti, kurš bija viņai dzinies pakaļ sānieliņā. Acīs atkal satumsa. Pēdējais, ko Mei sajuta bija tas, ka kādas siltas un maigas rokas ieskauj viņu.