piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Vienkārši milzu paldies, ka lasat! Te būs turpinājums un es nezinu, kāpēc tur ir tas diors, bet es par smaržām toč nedomāju tajā brīdī...


```
Vairs nekam nederīgais koka gabals ar smagu klaudzoņu nokrita uz miklās zemes un palika tur dusam lietus apskalots. Meitene lūkojās uz tumsā paslēpušos stāvu ar vieglu bijību, kas atspoguļojās viņas miklajā sejā. Brīdī, kad zobens pārgrieza koku, viņa bija nokritusi un tagad zināja, ka var arī nepiecelties.
- K…K-k-kas Tu e-esi? Viņa bailīgi iesaucās, lūkojoties taisni tumsā. Stāvs sakustējās un Reja sarāvās, parāpodama pāris soļus atpakaļ. Meitene juta, kā sasvīdusī mugura, pa kuru augšā lejā skraidīja priekšnojautu saltās tirpas, atduras pret koku. Stāvs pienāca pavisam tuvu. Rejai likās, ka viņa tūlīt noģībs, bet tad atcerējās sava skolotāja teiktos vārdus : lai arī kāda ir situācija- paliec kaujas laukā un cīnies līdz atdot galus, ja nav citas iespējas. Drosme ir patiesi varena un spēcīga īpašība. Ne visi to spēj kontrolēt un izmanto pareizos nolūkos.
Smagnēji nopūtusies, meitene, cik vien ātri varēdama, pielēca kājās un , metusies virsū stāvam ar skaļu kliedzienu, nogāza to uz zemes. Paķērusi vienu no koka atlūzām, Reja pacēla to gaisā un jau gribēja sist, kad no mākoņiem izlīdusī, vārā mēnesgaisma sastindzināja visu viņas ķermeni. Meitenes priekšā, dubļainās drēbēs un lietus izmērcētu seju gulēja vīrietis. Viņa gaišie mati mirka lāsēs, acis pārsteigumā un izsmieklā lūkojās meitenei virsū.
- S-s-kol…?- jau gribēja sacīt Reja kad, saņēmusi spēcīgu dūres sitienu pa vaigu, nolidoja no vīra ķermeņa un sajuta, kā atsitas pret kādu prāvāku celmu. Lieki netērēdama laiku un neprātodama par savām sāpēm, viņa piecēlās un uzmeta neapmierinātu skatienu vīrietim. Viņš smaidīja, lūkodamies pretī.
- Vienu mirkli man jau likās, ka Tu padosies! Ka zaudēsi drosmi! Izskatās, ka, varbūt pat, Reja, no Tevis kas varēs nākotnē sanākt, jo vismaz manus vārdus Tu iegaumē pietiekami labi! Vīrietis sacīja un ar plaukstas vēzienu pieaicināja meiteni sev klāt. Reja, klusējot, nostājās viņam blakus.
- Tomēr es vēl esmu…es vēl tik daudz nemāku. – meitene atzina un nokāra galvu. Lietus un vējš pieskandināja visu mežu ar klusiem un sēriem saucieniem.
- Nekas. Tāpēc jau ir šādi pārbaudījumi!- skolotāja balss skanēja mierīgi un nosvērti. Vīrietis pacēla roku un noslaucīja meitenes sārto vaigu ar īkšķi un tūlītēji apsārtums, kurš bija pirms tam parādījies, nozuda kā nebijis. Iestājās smacīgs klusums. Reja prātoja, ko gan viņas skolotājs tādā nakts stundā šeit dara, skolotājs lūkojās tālumā uz aiz mākoņiem aizslīdošo mēnesi.
- Tas ir pie Tevis? Klusums pārtrūka un skolotājs pievēra skatienu Rejai. Meitene klusējoši noliegumā papurināja ar galvu.
- Nē, tas palika kaut kur tur- zemē, - meitene norādīja uz kādu tumsas ieskautu vietu. Vīrietis piegāja pie tās un noliecās. Viņa plaukstas lēni tuvojās zemei. Pusceļā tās apstājās
- Nāc šurp un paņem to! Viņš pavēlēja. Reja nevēlējās iebilst un, piesteigusies klāt, satvēra priekšmetu rokās. Tas izrādījās vēss un gluds. Tā krāsa svārstījās no tumši līdz bālganzilai atkarībā no gaismas. Ielikdama to kabatā, meitene palūkojās uz skolotāju. Vīrietis atkal klusēja un vēroja debesis, līdz beidzot, gandrīz nedzirdami, sacīja
- Atnāc pie manis. Rīt, no paša rīta. Bet tagad- dodies mājās! Un tie bija pēdējie vārdi, kuri izskanēja no viņa lūpām, pirms skolotājs pazuda meža biezoknī, atstājot Reju vienu un pilnīgi apjukušu.


Kāds viegli sita pa vaigiem. Tas nebija patīkami un, cenzdamās uzmācīgo pliķētāju aizgaiņāt kā mušu, Mei pavicināja roku. Pavērusi nogurušos plakstiņus, meitene centās apsēsties sēdus, taču divas uzstājīgas rokas nogrūda viņu atpakaļ dīvānā, kurā meitene gulēja. Mei skatienam pavērās gaiši griesti un spilgta lustra, kas nežēlīgi spieda acīs, tāpēc meitenei nācās pagriezt galvu uz sāniem, lai pilnībā neapžilbtu.
- Tēvs, varbūt izsaukt ārstu?- ierunājās kāda balss. Šo Mei vēl nepazina. Tā likās jauna un raižpilna.
- Ak, dēls, ko gan mūsu ārsti spēs šādā gadījumā?! Atbildēja vīrietis, kura balsi nu meitene pazītu jebkurā laikā un vietā. Cik vien varēdama, Mei piecēlās sēdus un uzlūkoja trīs dažādas sejas- viena bija kalpone, kuras vaigos spīdēja nedabīgs karstums, otrs bija jau tik daudz reizes pieminētais vīrietis, bet trešais likās esam vīrieša kopija, tikai krietni jaunāks un skaistāks.
- Kā jūties? Pirmā iestāvējušos klusumu pārtrauca kalpone. Mei paraustīja plecus
- Normāli, ja vien tas vecais ģeķis visu laiku necenstos mani nogalināt vai arī apdullināt,- meitene ar pirkstu norādīja uz vīrieti. Viņš uzlūkoja meiteni ar samierniecisku skatienu un klusi atvainojās. Mei iekārtojās dīvānā ērtāk un uzlūkoja trijotni ar neizdibināmu skatienu.
- Tagad, vai kāds no Jums man beidzot nepaskaidros, ko tas nozīmē un kāds tam sakars ar mani? Viņa jautāja un sakrustoja rokas uz krūtīm