piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

uuu, intriga!  obiligāti turp. a tu esi pārliecināta, ka nedomāji par smaržām?(būtu jau kruti, ja diors būtu runājoša smaržu pudelīte)

Sasmīdināji...

```

Visapkārt ausa maigs un gaisīgs rīts, pilns svaigas vēja vēsmas, kura, atnesta no tālīnā okeāna, spēlējās vēl kailajos koku zaros. Varēja just, ka palēnām tuvojas pavasaris. Sniegs nokusa, atklājot kailus un vientuļus, vēl tumšus zemes laukumiņus. Debesīs vīteroja agrīnie putni, pamazām un negribīgi modās zaļā zāle un plauka pirmās puķes, kuras gan vēl izskatījās mazas, necilas un nosalušas. Saules stari ieskāva visu atmostošos pasauli.
Tālumā dipēja varenu rumaku pakavi. Skanēja līksma balsu murdoņa, kura aizvijās gar kokiem pa taciņu līdz pat pilsētas pievārtei, kur apkārt dancoja un skraidīja līksmie bērneļi. Ambilē bija ieradies sen gaidītais ceļojošais gadatirgus, nesdams līdzi jaunākos jaunumus un baumas, kā arī izklaidi visiem vecumiem un vēlmēm, un, protams, krāšņas preces un piedāvājumus, no kuriem bija grūti atteikties. Jau izsenis šis gadatirgus bija slavens ar to, ka šeit varēja nopirkt visu un ļoti rets bija tas gadījums, kad kā trūka un, ja arī tā patiesi pagadījās, tad jau nākamajās ierašanās reizēs tas tika labots ar vēl plašāku un vēl mistiskāku un dīvaināku preču klāstu. Likās, ka uz izliktajiem galdiem varēja redzēt jebko, sākot no parastām karotēm un priekšautiem, beidzot ar pudelītēm, kurās skalojās dīvainas krāsas ūdeņi un kuru uzraksti bija vēl dīvaināki par to saturu.
Atvērās pilsētas lielie koka vārti un visa procesija devās iekšā, jau steigdamās ziņkārīgākajiem pircējiem piedāvāt savu preču klāstu. Visā šajā burzmā un priekā, un sajukumā bija tikai viens cilvēks, kas neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka veselu gadu gaidītais tirgus nu ir ieradies. Viņa sēdēja koka paēnā. Meitenes drēbju plānums varēja pārsteigt ikvienu, kurš uzmestu viņai kaut mazāko skatienu. Viņas gaiši rudie mati slīga pār pleciem, acīs dzirkstīja satraukums, seju rotāja knapi manāms, šķietami izsmējīgs smaids. Kad no pirmajiem ratiem sāka ārā kāpt cilvēki, meitene sastinga. Viņa bija tik uzmanīga kā vēl nekad, lūkodamās uz visiem cilvēkiem pēc kārtas un gaidīdama.
Šeit vēl nē. Meitene nodomāja un lūkojās uz nākamajiem ratiem. Arī ne tur. Beidzot ieraudzījusi meklēto- tā bija sieviete pusmūža gados, ar astē sasietiem, gariem, sarkanīgi brūniem matiem un laipnu sejas izteiksmi, viņa klusējoši devās uz priekšu un iejuka burzmā.

Gadatirgus ritēja pilnā sparā- visi pirka, pārdeva un noslēdza godīgus un, jā, arī daudz negodīgus darījumus savā starpā, abējādi iegūstot labumu. Puišeļi skraidīja apkārt cerībās, ka kāds iedos ko saldu un neprasīs samaksu, daži vecāki jaunekļi lūkojās uz koka skatuvi, kura tika izgreznota dažādās dīvainās lentēs, kuras vizuļoja no mākoņiem izlīdušajos saules staros.
- Maģiskie amuleti visādiem dzīves gadījumiem. Zāles un inde- izārstējiet sevi un noindējiet pretiniekus,- tā skanēja no kādā stūrī iespiesta, grezna koka galda, pie kura bija sapulcējies krietns pūlītis ziņkārīgo.
No kāda galda pie kroga skanēja savādi pīkstieni un kviecieni un visi cilvēki šim galdam meta krietnu līkumu, jo nekādi nevarēja saprast, kas tad īsti ir ieslodzīts tajos savādajos būros biezajām restēm. Kāda sieviete visu laiku skraidīja apkārt un jautāja, vai mājsaimniecībā nenoderēšos kas no viņas piedāvājuma, bet, tā kā tas sastāvēja lielāko ties no šaubīga paskata lietām, kas stipri vien atgādināja ko līdzīgu cilvēku un dzīvnieku nagiem, tad arī no šādām precēm cilvēki atteicās, atstājot savādo, izpūrušo dāmu ar ļoti raganisku sejas izteiksmi.
Protams, visam tam pa vidu maisījās gluži normālas preces: krūzes, kuras koda tiem, kas nebija to saimnieki, lidojošas paplātes un šķīvji. Kāds cilvēks pat zvērēja, ka viņa rokās ir gabaliņš no slavenā komplekta „galdiņ-klājies”*, kas gan izskatījās kā parasts paklāja atgraizījums, taču, kad vīrietis, vēlēdamies nodemonstrēt to, ka nemelo, izritināja savu mantu, uz tās patiesi parādījās ēdiens- rupjmaize un viens liels gaļas gabals un sāls trauciņš. Izskatījās, ka neko citu šis galdauts dot ēdājam nevēlējās. Pietam, gaļa izskatījās veca un trakoti smakoja, bet rupjmaize bija klaji sapelējusi.
Cenzdamās uzvesties pēc iespējas klusāk, mūsu jau iepriekš pieminētā meitene lavījās cauri pūlim. Viņas piesardzībai nebija nekādas vajadzības, jo neviens tāpat nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanības kripatiņu. Viņas rudie mati plandīja vējā, plānās drēbes caururba aukstums, likās pilnīgi pārsteidzoši, kā var šādi staigāt apkārt. Ar acu skatienu pamanīdama iepriekš meklēto sievieti, viņa lēnām tuvojās viņas galdam kas, kā izskatījās, pārdeva dažādus akmeņus, kristālus un dārglietu izgatavojumus.
- Sveika, sen neredzētā, - meitene sveicināja vēsā, gandrīz ledainā balsī, kas sastindzināja sievieti, jo tā bija pagriezusies un šobrīd krāmējās ap koka kastēm.
- Aju kāds prieks,- viņa sveicināja un pagriezās, uzburdama sejā jautru, bezrūpīgu smaidu.
- Jā man arī, - vēl joprojām tikpat vēsi atbildēja par Aju nosauktā un, lieki netērējot laiku, ķērās pie lietas.
- Vai Tev tas ir?!
- Kuš, muļķe, netik skaļi! – nošņācās sieviete un pavilka meiteni malā, kuras seja tagad atspoguļoja to, ka viņa nebūt nepriecājas par to, ka ir nosaukta par muļķi. Ātri palūkodamās apkārt, sieviete aizslēdza stendu un, nevienam nemanot, abas sazvērnieces nozuda tālumā.