piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Paldies, ka uzskati, ka tas ir labs! Te būs turpinājums.

```

Reja smagnēji sabruka pie brokastu galda un, nemaz nepieskārusies iedienam, skumji nolaida galvu un miegaini lūkojās uz tumšo pasauli. Kalpotāja uzlūkoja meiteni, bet neteica ne vārda. Šajā pilsētā daudzi bieži bija drūmi un klusi. Pilni savādas, biezas un lipīgas tumsas. Arī atbraucēji, kuri pārcēlās uz šejieni, bija tādi paši, līdz ar to tas nedeva pilnīgi nekādas cerības uz to, ka kaut kur kas mainās un ir citāds. Viss likās pelēcīgi vienāds līdz pilnīgai garlaicībai. Reja piecēlās no galda un, neteikusi ne pušplēsta vārda un vispār neizdvesusi nevienu skaņu, devās uz durvju pusi.
Jāsatiek skolotājs, meitene pie sevis nodomāja un paņēma pie sienas stāvošo mugursomu, kura bija speciāli izgatavota viņai. Kā reiz bija teicis skolotājs- te Tev būs pirmās nepieciešamības preces, ja nu nākas doties tālākā ceļā. Kāpēc gan tādā ceļā būtu jādodas, viņš nepaskaidroja.
Ārpasaule drūmi uzsmaidīja Rejai, kad meitene pavēra durvis, lai saņemtu spēcīgu vēja brāzmu tieši sejā. Apmācies un reti riebīgs laiks jau vairākas nedēļas nemainījās un tikai pasliktinājās. Smagnējas un nogurušas lietus lāses vēlās no raudošajām debesīm un, pakšķēdamas, atsitās pret zemi un sēri nopūtās.
Nožēlojama esība, kā reiz bija teicis skolotājs, lūkojoties, kā kārtējās lāses norit pār vaigu.
Ne jēgas ne saprašanas, viņš vēl piemetināja un uzsāka savu aizraujošo stundu.
Reja, lēnā solī dodamās uz priekšu gan pielijušajiem dārziem, prātoja par to mirkli, kad bija satikusi skolotāju un kā bija sākusi pie viņa mācīties, taču atklāja, ka to vienkārši neatceras. Likās, ka viss no bērnības ir jau sen pagaisis atmiņu un notikumu gūzmā.
- Kāpēc tik domīga sejas izteiksme?! Meitenes pārdomas iztraucēja kāda skaidra, gaiša balss. Uzreiz pazinusi tajā skolotāju, Reja pagriezās un vīrieša pusi un nopūtās, bet uz jautājumu neatbildēja un skolotājs nemaz neuzstāja. Viņš tikai pamāja meitenei, lai viņa seko.
- Vai Tev tas ir līdzi?! Skolotājs jautāja nopietnā, nosvērtā balsī. Reja pamāja. – Tas labi, vīrietis turpināja. Abi devās uz priekšu pa pielijušo Lugubres ceļu.