piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Otrā nodaļa

- Klusē taču, muļķi, Tu viņu vēl uzmodināsi!- neapmierināta balss pāršķēla istabā valdošo klusumu. Tumsa pamuka kaktos un caur logu ielauzās saulaini un silti stari.
- Viņa guļ saldi kā fejas pusdienas pārtraukumā, tāpēc nekas nenotiks,- otra balss nočukstēja. Tā izklausījās daudz nosvērtāka kā pirmā, taču ilgāk tajās noklausīties neizdevās, jo, līdz ar durvju aizciršanos balsis pagaisa tālumā. Istabā atkal par karali kļuva klusums, kurs, uzsēdies uz sava troņa, centās ietīt visu miegainā dūmakā un sapīt pēdējās paliekošās skaņas garās bizēs.
Zem biezajām un siltajām segām sakustējās vēl vārs ķermenītis. Meitene nebija paguvusi atkopties no visa, ko piedzīvoja vakar. Mei neapmierināti noburkšķēja kaut ko sev zem deguna pa miegam un atvēra cieši salipušās acis. Istaba slīga dūmakainā pustumsā- vien pāris saules stari bija spējuši iespraukties cauri aizkariem, kuri cieši nosedza logu. Sega noslīdēja no pleciem un atklāja pāris skrambas. Meitene plati nožāvājās un palūkojās apkārt, cenšoties atcerēties, ko šeit dara, bet atklāsme bija pavisam nepatīkama un nolija pār viņu kā auksta duša. Viņa piecēlās un, spītējot sūrstošajām sāpēm mugurā, pavēra durvis uz vēl dusošo ārpasauli. Vismaz viņai likās, ka visi vēl guļ, jo mājā nedzirdēja ne skaņas. Tas likās ļoti aizdomīgi, tāpēc, cenšoties netrokšņot, Mei lēnā gaitā devās uz kāpņu pusi, ieklausoties, vai kur nedzirdēs kaut mazāko mēbeļu vai durvju iečīkstēšanos. Pār ķermeni pārskrēja salti drebuļi- viss likās tik spocīgi kluss un vienmuļš.

Stāvu zemāk uz mīksta, gaiša dīvāna sēdēja jauns puisis un pētīja ik rīta avīzi. Tas bija Daniels, kurš, kā likās, nebija varējis aizmigt visu nakti. Zem viņa acīm greznojās lieli, zilgani loki un skatiens likās neko neredzošs. Mati bija izpūruši un slējās uz visām pusēm. Puisis gurdeni atslīga uz spilvena un nometa avīzi uz galda.

Mei sadzirdēja papīra čaukstoņu lejas stāvā. Tā likās savāda- tāda kā lēnīga un gurdena. Meitene bieži vien pati bija pilnīgi pārsteigta par to, cik daudz viņa spēj pateikt tikai par to, kas notiek tikai ar dzirdes palīdzību. Šī bija dāvana, kas Mei bija noderējusi daudzos ielu kaujās par savu dzīvību un iztiku. Pēc iespējas klusāk nolavījusies lejā pa kāpnēm, meitene uzlūkoja puisi, kuru bija satikusi vakar. Viņš izskatījās pilnīgi neizgulējies un noguris. Tikpat klusi kā iepriekš meitene pienāca klāt dīvānam un noliecās pār Danielu, kura acis nu bija ciet un elpa ritmiska un silta. Mei pētīja viņa seju. Āda bija ļoti gaiša un gluda. Nelikās, ka puisim varētu būt vairāk par 19 gadiem. Meitene pasmaidīja un viegli pieskārās puiša vaigam. Klusi nočukstējusi – Ei, vai Tu guli, viņa turpināja vērot Danielu, kurš pagriezās un pavēra acis. Uz mirkli likās, ka puisis ir pārsteigts par to, ko redz savā priekšā, taču tad viņš itkā pamodās. Pieceldamies sēdus, Daniels norādīja uz brīvo vietu blakus un pasmaidīja
– Vairs jau nē. Neguļu. Mei pamāja. Viņa ērti iekārtojās puisim blakus un juta muguru žēli ievaidamies.
– Vai ļoti sāp?! Daniels jautāja un raizīgi uzlūkoja meiteni. Viņa noliegumā papurināja galvu. – Tev noteikti ir jāpiedod manam tēvam, jo viņš ir ļoti labs cilvēks,- centās paskaidrot puisis.
– Labs cilvēks, kurš ievaino nepazīstamas meitenes, ja?!- Mei izsmējīgi jautāja un viņas balsī ieskanējās sarkasma atblāzma. Daniels smagnēji nopūtās un piebilda – Nu, es ceru, ka viņš vēl joprojām ir labs cilvēks!
– Es par to nešaubītos, kungs!- istabā bija ienākusi kalpone un nesa paplāti ar divām tējas tasēm. – Jūsu Tēvs jau ir piecēlies no agra rīta. Ja tā padomā,- sieviete domīgi pielika pirkstu pie lūpām –Es neatceros vispār viņu ejam gulēt, bet tas nav svarīgi. Savā laikā jūsu Tēvs pavadīja daudzas negulētas naktis. Uzgaidiet brītiņu, es paziņošu, ka esat jau pamodušies!- un, aiztipinājusi ātri prom, kalpone nozuda vienās no daudzajām durvīm.
Mei garlaikoti nopūtās un noslīga uz spilvena. Viņas tumšie mati aizsedza seju un lika meitenei izskatīties pat ļoti simpātiskai, ja vien skatiens nebūtu manījis nobrāzumus uz rokām un pārējā ķermeņa. Daniels brīdi vēroja viņu tā guļam un tad iejautājās.
- Kā tad Tevi īsti sauc?! Un kāpēc mans Tēvs vispār Tevi uz šejieni atveda?
Mei piecēlās un paraustīja plecus- Kāpēc atveda es pati nezinu, un ar lielāko prieku vēlēšos to noskaidrot, kad tavs tēvs nonāks lejā. Bet mans vārds ir Mei- tāds necils diezgan,- pēdējo meitene nočukstēja tā, ka, likās, tikai viņa pati to ir sadzirdējusi. Puisis pasmaidīja un uzlūkoja viņu ļoti cieši
- Esmu Daniels, kā jau noprati- šā trakā vīra, kurš tevi ievainoja man un, kā liekas, arī tev nezināmu iemeslu pēc un atveda uz šejieni.
- Šie iemesli nebūs tik ilgi nezināmi, - abu jauniešu sarunu pārtrauca skarba balss. Tā piederēja Mei vakar satiktajam vīrietim. Ja varēja uzskatīt, ka Daniels šorīt izskatās vienkārši drausmīgi, tad šā vecā kunga raksturojumam vārdi nebija atrodami.
- Ar šitādiem tik mazus bērnus biedēt!- meitene pavisam klusi nočukstēja tā, lai neviens nedzird.
Vīrietis nosēdās abiem tieši pretī un nopūtās tik smagnēji, ka likās- kāds tikko ir nomiris. Ilgu laiku valdīja klusums, līdz beidzot Mei neizturēja un iesaucās, pielēkdama kājās.
- Jūs,- viņa norādīja uz veco vīru –vakar man solījāt visu paskaidrot. Tad nu es gaidu! Meitene nosēdās atpakaļ un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, cieši lūkojās vīrā. Viņš pamāja un iesāka:
- Redzi, tas aizņems krietnu brīdi mūsu visu laika, bet vairāk to slēpt nevar. Tikai, pirms es iesāku kaut ko stāstīt, man ir Tev, Mei, jautājums- vai tas ir pie tevis?!
- Kas?!- apjukusi meitene lūkojās pamīšus uz vīrieti, tad uz sevi.
- Akmens! Tas, ko Tu vakar pacēli, lai gan es Tev īpaši piekodināju tā nedarīt.
Mei koši nosarka un dusmās iebāza roku savā kabatā. Izvilkusi no tās blāvi zilo akmeni, meitene to cieši satvēra savās rokās un lūkojās uz vīrieti.
- Lūk tas ir! Bet tagad, vai Jūs, lūdzu, nevarētu paskaidrot, kāds tam visam ar šo mazo grabažu sakars?!
- Mei, ļoti liels. Un diemžēl to paceļot, Tu parakstīji savu likteni!
Meitene atkal izskatījās un jutās pilnīgi apjukusi. Nespēdama neko saprast viņa zināja, ka tūlīt un beidzot vīrietis paskaidros un tad Mei viss taps skaidrs. Vecais runāja lēni, vilkdams vārdu pa vārdam kā garu gumiju un viņa balss atbalsojās visā istabā.
- Tas, Mei ir impetuoso akmens.
- Kas tas ir?! Meitene nesaprašanā iesaucās un nervozi iesmējās, uzlūkodama priekšmetu savās rokās.
- Impetuoso akmens. Bet, ja Tu taisies mani pārtraukt, tad izsaki visu tagad, lai vēlāk varētu paklusēt!
Meitene uzreiz pieklusa un, cieši lūkodamies uz vīru, sasprindzināja savu dzirdi- šobrīd neko nedrīkstēja palaist garām!