piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

sāsts it kā stāv uz vietas. kaut kas nav... ne sajūtas, ne īsti domas. lasot, man liekas, ka visu šo jau kaut kur redzēju - džeks vēro meiteni, un otrādi, saldās sarunas uz dīvāniņiem, kaut kāds trakais, kurš brutāli savaino meiteni. godīgi neko vairāk no otrās daļas par to, ka džeks piedāvās muguras masāžu, un, ka meitene stāsta vidū kļūs ''stipra, satrieks visus ļaunos ķēmus putekļos, un dabūs liktenīgo skūpstu'', es nevaru sagaidīt.  vnk sarunas ir jēlas, neliels bezsakars. agrāk man flirts un slepeni skati patika, bet nu jau gadus 5 kā pieriebušies.

nesaku, ka stāsts ir slikts. katrs jau raksta kā māk, bet man liekas, ka es šo pašu varētu izlasīt pirmajā rokās paņemtajā grāmatā, kas nebūtu darels vai tūve jansone.

Un kapēc lai tev nebūtu pilnīga taisnība, jo tev ir! Es jau tikai mācos rakstīt, es vēl neesmu atradusi savu oriģinālo veidu. Jup, apraksti man ir labi, kā izsakās citi, bet visi šie skati...nu...tu jau protams, vari nelasīt. Bet man vismaz prieks, ka pasaka tā, tā ir nevis mālē man acis ar kaut kādiem rozā meliem. Paldies!

Te būs viens no pagaidām pēdējiem turpinājumiem jo tālāk vēl nekas nav tapis.

```

Sapņains klusums stiepās pa Lugubres miklajām ielām. Reja un skolotājs gāja cieši blakus pievienodamies apkārt valdošajai, mēmajai serenādei. Meitene domīgi vērās tālumā uz skolotāja mitekli, kurš vienmēr viņai bija licies silts un maigs, tik atšķirīga no ierastās pelēcības šeit nebija neviena māja. Mitekļa logi bija plaši un gaiši- parasti, ja kādai mājai šeit arī bija logi, tad tie likās lūkojamies uz garāmgājējiem drūmi un netīri.
- Reja, kur tu paliec?!- meitenes sapņojumus iztraucēja nopietna balss. Tas bija skolotājs. Izrādījās, ka viņa nemaz nav pamanījusi to, kā abi bija pienākuši pie vīrieša mitekļa. Meitene uzlūkoja savu skolotāju un pamāja, lēnām ieiedama viņa namā. No iekšpuses gan vīrieša miteklis neizskatījās tik gaišs, kā ārpusē, bet to vienalga varēja apbrīvot par askētismu, kurš izskatījās gan gaumīgi, gan skaisti. Pārsvarā Lugubrē nebija sastopami nami, kuros varēja novērot to saimnieku jebkādas stila izjūtas.
- Noliec savas mantas un sāksim stundu,- skolotājs sacīja un pats apsēdās vienā no lielajiem, mīkstajiem krēsliem un domīgi uzlūkoja meiteni, kamēr viņa kaktā nolika savu somu un pagriezās, lai sastaptos ar vīrieša nopietno skatienu.
- Tagad tā, Reja, es Tev jau daudzreiz esmu skaidrojis, kāds ir akmens, kuru Tu esi paņēmusi līdz, spēks, vai ne tā?!
- Jā, skolotāj, esat gan stāstījis,- meitene piekrita atcerēdamās tās stundas pie vīrieša, kuras bija pavadījusi lasot garus pergamentus, kuri visi stāstīja par vienu un to pašu- akmeni. Meitene apsēdās un lūkojās uz skolotāju un ar nepacietību gaidīja, ka vīrietis kaut ko sacīs.
- Izņem to ārā!- skolotājs runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, lai gan Reja ļoti labi viņu pazina- vīrietis bija tikpat satraukts, cik viņa. Paklausījusi skolotāja vēlmei, meitene izvilka zilo akmeni no savas kabatas un gribēja padot to skolotājam, bet viņš noliegumā papurināja galvu.
- Nē, akmenim ir jāpierod pie savas jaunās saimnieces. Tu, galu galā, taisies izmantot tā spēku, vai ne, Reja?! Es tevi visus šos gadus tieši tam arī esmu mācījis! Meitene piekrītoši pamāja un uzlūkoja blāvi zilo priekšmetu. Viņa jau no mazotnes bija priecīga par domu, ka varēs izkļūt no šīs pelēkās un drūmās vienmulības, ka viņu gaidīja gaišāka nākotne- tur, citā pasaulē.


```

Istabā uz brīdi iestājās klusums un Mei garlaikoti nopūtās- viņa cerēja, ka vīrietis pēc iespējas ātrāk atsāks savu stāstu. Vēl brīdi pasvārstīdamies un izvēlēdamies īstos vārdus, viņš sāka:
- Vecos laikos, lai arī cik tas neizklausās banāli, eksistēja viena pasaule. Mēs vairs nezinām, kā tā tolaik saucās un, vai vispār kāds nosaukums šai vietai maz bija. Pār pasauli valdīja karalis Fidijs. Un tieši pasaules pašā sirdī gūlās tās lielākais dārgums- gaismas akmens- impetuoso. Tas uzturēja pasaulē mieru un aiz tā atradās vienīgā ieeja vēl dzīvajiem cilvēkiem Motas- nāves valstībā, kas tajos laikos vēl nebija tik liels ziedošais dārzs, kāda, nešaubos un ir skumji to atzīt, tas ir tagad. Kādu dienu, nevienam nenoskaidrotu iemeslu pēc, tajā vietā izcēlās liela zemestrīce. Pasaule sašķēlās trijās daļās un spēcīgas maģijas rezultātā tika izveidota par trijām pasaulēm. Viena no tām ir gandrīz pilnīgi tumša un tiek dēvēta par Lugubri, otra ir gandrīz pilnīgi gaiša, un tiek dēvēta par Ambili, bet pēdējā ir Zeme, kurā gaisma un tumsa iet roku rokā. - ievilcis dziļu elpu vecais vīrs turpināja, cieši lūkodamies uz Mei.
- Kā noproti, arī akmens sašķēlās trijās daļās. Jau tolaik, pirms tas viss bija noticis ķēniņš zināja, ka akmens ir spēcīgs un gluži vai domā pats ar savu prātu. Tas bija neizskaidrojami un dīvaini. Pēc akmens sašķelšanās tas nozuda un, kā vēsta senie raksti, nokļuva ceturtajā pasaulē, kura tiek dēvēta par zudušo dvēseļu pasauli. Vairākus gadu simteņus pēc tam kāda veca pareģe nosapņoja vīziju par mūsdienām, ka akmens atgriezīsies. Tikai viņa nemācēja pateikt, kas notiks,- vīrietis pagriezās pret Danielu – Un te, mans dēls, mēs nonākam līdz tavai mātei. Viņa bija amuleta glabātāja.
Puisis nesaprašanā uzlūkoja savu tēvu un paraustīja neziņā plecus. Vīrietis nelikās to manām un tikai turpināja: - Amulets ir garā ķēdē iekalts zelta piekariņš, kurā var ievietot iekšā akmeni. Bet tāds amulets ir tikai viens un paredzēts visam akmenim, nevis tā trijām drumslām, kuras sadalījās pasauļu atdalīšanās rezultātā. Jau kopš laika gala magi, kuri apzinājās akmens patieso spēku un tā maģiju, tika meklējuši sev skolēnus. Tiem tajā brīdī, kad akmens atgriezīsies pasaulē, bija tas jāatrod. Tas, kurš pirmais pacels akmeni un būs akmens cienīgs, tam piederēs maģiskais spēks. Te, Mei, mēs nonākam līdz tevīm, - vīrietis pilnīgi apklusa un lūkojās uz meiteni, kura bija iegrimusi savās domās un kuģoja pa sapņu jūru līdz īstajai patiesībai, lai to spētu izprast.
- Tad tāpēc, -viņa ierunājās pēc brīža – Jūs tik ļoti uzstājās, lai neņemu akmeni. Tas bija domāts Jums!
- Man?!- izsaucās vecais vīrs un skaļi iesmējās – Pasarg Dievs, nē! Tas bija domāts
- Man, - sarunā iejaucās Daniels un ar bailes pilnām acīm vēroja, kā tēvs piekrītoši pamāja ar galvu. Puisis smagnēji nopūtās un vairs neteica ne vārda. Pār istabu un tajā sēdošajiem cilvēkiem atkal nolaidās klusums un sāka rotaļāties drēbju atlokos un Mei kuplajos matos. Vīrietis lūkojās uz savu dēlu un, nopūties, turpināja:
- Sākotnēji likās, ka tā varētu būt Tava māte, Daniel. Taču viņa izrādījās neīstā. Tad, tā kā es jau esmu par vecu, cerēju, ka akmens derēs Tev, bet to pacēla Mei.
Vīrietis atkal apklusa un lūkojās uz meiteni skumjām acīm. Tad, norādīdams uz priekšmetu viņas rokās, vecais vīrs palūdza nolikt akmeni uz galda. Mei paklausīja.
- Daniel, paņem to rokās,- vīrietis sacīja. Puisis apjucis pamāja un sniedzās pēc akmens, taču nespēja to aizsniegt. Viņš nevarēja tam pieskarties, jo, lai arī uz kuru pusi stiepās Daniela roka, akmens visu laiku slīdēja prom no tās. Vīrietis paberzēja nogurušās acis un uzlūkoja Mei.
- Redzi, tas neatzīst nevienu citu, kā tikai Tevi,- viņš sacīja un piecēlās. Ne vārda neteikdams, vecais vīrs devās uz savu darbistabu, atstādams abus jauniešus vienatnē.
Tātad sanāk, ka es tagad esmu kāda burve, vai?! Pie sevis prātoja meitene un iesmējās par šādu domu. Tas likās pārlieku neticami un neiespējami.
Nē, es esmu parasts cilvēks, es neesmu nekāda ragana! Kādas muļķības gvelž tas vecais, aptaurētais muļķis! Es dodos prom!
Pavisam negaidīti viņa pietraucās sēdus un, ne vārda nesakot, lēnām devās uz durvju pusi. Daniels pacēla skatienu un ilgstoši nolūkojās Mei aizejošajā mugurā un snauduļojošo klusumu pārtrauca skaļa balss : - Stāvi!


Uz krietnu brīdi leiku jūs ar savu svc mierā!