piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

rebel, liels paldies par vērtējumu. Es tev piekrītu- maniem stāstiem patiesi pietrūkst emociju. Tas ir tāpēc, ka es nespēju sajust to, ko jutu rakstot savu pirmo stāstu, kurš vienīgais no visiem fantasy darbiem ir vispār pabeigt. Es itin kā nespēju savienoties ar darbu., Darbam sanāk labi apraskti un tā, bet nav tās emocionālās puses. Man ir jācenšās ar darbu atrast lielāku kopējo valodu, tā teikt...

te būs nedaudz vēl.


Mei sastinga. Lēnām pagriezusies apkārt viņa sastapās ar puiša dusmīgo skatienu.
- Uz kurieni Tu domā iet?! Viņš jautāja un piecēlās. Dodamies uz meitenes pusi, Daniels ne uz mirkli nezaudēja svarīgo nopietnības izteiksmi sejā, taču viņam tā tik ļoti nepiestāvēja, ka Mei knapi noturējās neiesmējusies. Salikusi rokas uz krūtīm meitene pasmaidīja un sacīja
- Un Tu mani varēsi aizturēt?!- viņas dzēlīgā balss pieskandināja priekšnamu. Puisis bija piegājis Mei pavisam tuvu un tagad lūkojās uz meiteni. Acis šķīla dusmīgas uguntiņas.
- Iet prom es Tev neļaušu,- Daniels sacīja. Meitene pagriezās un tad, pavisam negaidīti, sajuta, ka puisis viņu saķer aiz rokas. Tvēriens bija tik spēcīgs, ka Mei nācās saviebties.
- Laid mani vaļā!- viņa iebļāvās.
- Un kur gan Tu iesi?!- viņš jautāja un nopūtās – Šaubos, ka mans tēvs pateica visu par mūsu pašreizējo situāciju un vēl, šaubos, ka Tu tagad esi drošībā.
- Paldies par rūpēm,- meitene spēcīgi parāva roku. Tā klusi nokrakšķēja, bet Mei bija izdevies atbrīvoties no Daniela tvēriena. Viņa pagriezās un, salikusi rokas uz krūtīm, turpināja – Es pati varu par sevi pastāvēt!


```

Gadatirgus troksnis vēlās pār nogurušajām cilvēku mugurām. Bija pagājusi tieši diena, kopš šie svētki bija sākušies un apkārtnes iedzīvotāji, apkrāvušies ar pirkumu kalniem, lēnā gaitā pastaigājās, baudīdami krāšņos dabasskatus, bet vairāk, protams, pievērzdami uzmanību atbraukušo akrobātu priekšnesumiem. Pilsētiņas ielas bija pārpildītas.
Aju, ejot uz priekšu neko neredzošām acīm, nepievērsa uzmanību nevienam garāmgājējam. Meitene prātoja, kādu īsti spēku ir ieguvusi savā īpašumā un vai viņa spēs to pakļaut savām vajadzībām.
-Pērciet aizjūras karaļa Etela mīļākās nerrijas nerrus!- negaidīti atskanēja no kāda stūra un Aju, pavisam negribot, pagriezās. Runātājs bija jauns puisi, kurš savās rokās turēja palielu grozu, kurā, to labi varēja redzēt, kāds spirinājās, un pa visu laukumu ik pa pāris mirkļiem atskanēja žēli pīkstieni. Meitene nogrozīja galvu- vienmēr atradīsies kāds ar muļķīgu piedāvājumu. Tomēr kaut kas viņu neatstāja vienaldzīgu. Aju pati nespēja saprast, kas tieši, bet, piegājusi pie puiša, viņa klusi sacīja:
-Par cik?!- puisis bija pārsteigts, jo parasti klāt nāca mazas meitenes ar mammām un lūdza mazu mīļumiņu, taču mammas bija stingri pret.
- Tev atdošu ļoti lēti, - viņš sacīja un pasmaidīja –Tik ņem vien, baigi labie nerri, ļoti paklausīgi un parasti klusi…- taču pēc puiša pēdējiem vārdiem no groza atskanēja skaļš pīkstiens un no tā izlīda mazs, pūkains purniņš un…iekoda puisim pirkstā. Kamēr viņš lamājās, Aju skaļi iesmējās un uzlūkoja mazo dzīvnieciņu. Tas lūkojās uz meiteni ar savām skumjajām acīm un Aju prātoja, ja nopirks šādu dzīvnieciņu, ko gan ar to varēs darīt un, ja nenopirks, kas notiks ar nerru?!
-Nopērc,- lūdza puisis gurdeni nopūšoties. – Dzīvnieki tie ir ļoti labi. Un maģiski! Meitenes uzacs uzšāvās augšā, izveidojot pierē pāris grumbas –Maģiski?! Un kāda tad ir šo mazuļu maģija?! Puisis noslēpumaini pasmaidīja un sacīja – Nopērc, tad arī uzzināsi. Aju uzlūkoja groziņu un pašūpoja galvu –Mūsdienās šitā nevienu nepiemānīsi. Kur Tu vispār atradi šīs plukatas?!
-Plukatas?- puisis pārsteigti iesaucās skaļāk, kā bija paredzējis un uz viņu pusi atskatījās pāris pilsētnieku. – Laikam jau man nekas neizdosies, ja vien nepastāstīšu visu patiesību, jo, taisnība, kuram gan mūsdienas vajadzīgs parasts nerrs. Šie ir…-puisis paliecās uz Aju pusi un čukstus nošņācās –hipni. Meitene domīgi uzlūkoja grozu un tad acu skatienu pievērsa puisim.
- Ja Tu man šobrīd melo,- viņa aizkaitināti teica –tad piesargies, jo nāksies par to krietni samaksāt!
- Ka es te stāv, tie ir tādi!- puisis turējās pie savas pārliecības, kamēr no groza izlīda vēl viens nerrs un kašņāja ar ķepu tukšu gaisu, žēli ņaudot un spurojoties. Aju skumji un padevīgi nolaida skatienu un nopūtās. – Nu labi, pierunāji! Bet es Tev pārgriezīšu rīkli, ja tā nebūs taisnība! Tici man, es Tevi uzmeklēšu pat vistālākajā Ambiles nostūrī un…
- Labi, labi! Ņem tak! Puisis nervozi ielika roku grozā un izvilka no tā pirmo mazo dzīvnieciņu, kurš pagadījās pa rokai- tas izrādījās pilnīgi sniegbalts un tik skaists, ka Aju nespēja ilgu laiku novērst to dzīvnieka acis. Paņēmusi to rokās un noglaudis radījuma plānos un vēl neizaugušos spārniņus, meitene pasmaidīja un, samaksājusi prasīto summu, devās prom. Vēl ilgi no tās puses, kur puisis palika stāvot un cenšoties pārdot arī pārējos, skanēja žēli ņaudieni un pīkstieni un aso nagu skrāpēšanās, kuras papildināja jaunekļa lamas.


Un es patiesi centīšos atrast šo darbu, tā teikt, savienoties ar to(smieklīgi izklausās, vai ne? ), atrast tam emocionālo pusi.