piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

Paldies visiem par vērtējumiem




```
Smaga elpa atsitās pret istabas stūriem un aizlidoja līdz grieztiem, iztramdot ēnas un tumsu. Elpa bija pilna spēka, pilna dzīvības un to apkārtējā pasaule nekad nebija spējusi iepazīt. Elpa plūda vienmērīgi, lēni un nosvērti. Tā atpūtās. Acis izstaroja nelielas, bet ļoti karstas liesmas. To pieskāriens spēja dedzināt. Sarkanās lūpas mirdzēja. Uz pieres parādījās mazas, veiklas sviedru lāsītes. Mati bija savandīti un izpūruši. Krūškurvis smagnēji cilājās.
Reja lūkojās uz priekšu, uz savu skolotāju, kurš bija rokās sažņaudzis garenisku, izliektu zobenu. Pašas meitenes plaukstas šobrīd turēja tādu pašu, tikai daudz mazāku. Viņas acis ne uz brīdi neaizvērās- skatiens bija sakoncentrēts. Nākamais bija skolotāja gājiens, taču vīrietis, visdrīzāk speciāli, vilcinājās.
Nu, taču! Pie sevis domāja meitene un viņas roka nepacietībā nodrebēja. Tajā brīdī skolotājs pacēla savu zobenu un ar visu spēku metās meitenei virsū. Reja visu redzēja palēninātā ātrumā. Skolotājs pagriezās. Zobens pāršķēla gaisu un tuvojās meitenei. Meitene zināja, ka skolotājs par šo viņas savādo spēju visu lieliski uztvert ar acīm nemaz nenojauta. Sašūpojusies viņa pēdējā brīdī atvairīja vīrieša tik lielisko uzbrukumu un redzēja, kā zobeni saskaras. Skolotājs pārsteigti uzlūkoja Reju un pakāpās pāris solīšus atpakaļ.
- Tu esi progresējusi!- viņš, pavisam bezkaislīgi un bez nekāda noguruma balsī sacīja. Iebāzdams zobenu makstī skolotājs apsēdās uz sava krēsla un brīdi lūkojās meitenē, kura vēl joprojām bija kaujas gatavībā- skolotājs bija mācījis, ka ienaidnieks var uzbrukt jebkurā situācijā. Vieglais rokas mājiens, kurš pēc mirkļa sekoja no vīrieša puses liecināja, ka stunda ir beigusies. Meitene nolika savu zobenu un apsēdās uz grīdas. Sakrustojusi kājās kopā, Reja brīdi koncentrējās uz ieelpām un izelpām un aizvēra acis.
- Vai Tu zini, kāpēc…- skolotājs iesāka un meitene pacēla skatienu pret vīrieti. Pēc īsa klusuma brīža viņš turpināja – kāpēc es visu šo laiku esmu Tevi apmācījis?!
Meitene noliegumā pakratīja galvu. Šo tematu skolotājs nekad nebija aizsācis. Reja uzskatīja, ka vīrietis vienkārši kaut kāda neizskaidrojama iemesla pēc nevēlas par to runāt, un meitene īpaši neuzstāja. Bet tagad…tagad…
Kāpēc viņš to piemin tieši tagad, pēc tik ilga apmācības laika?! Meitene vaicāja pati sev un pārsteigti lūkojās uz priekšu. Pagāja pāris minūtes, pirms skolotājs atsāka runāt.
- Es Tev jau esmu skaidrojis par to, ka ir trīs pasaules. Es Tev esmu jau vairākkārt teicis par akmens spēku un to, ka kāds noteikti gribēs to apvienot. Jo savienots kopā tas kļūst tik spēcīgs, ka neviena maģija vai kāds cits spēks nespēj stāties tam ceļā. No šī brīža Tu man vari prasīt visu, kas vien Tevi interesē un es stāstīšu visu, ko vien zinu par akmeni un Tavu likteni šajā stāstā. Tu pārej uz jaunu līmeni- apmācība no šī brīža vairs nebūs tikai fiziskais treniņš. Es Tev palīdzēšu izprast, sajust un atklāt sevī spēku.
Reja klausījās skolotāja un pārsteigti lūkojās uz vīrieti. Tik ilgi viņa bija gaidījusi mirkli, kad beidzot varēs visu uzzināt…
Mēs satikāmies sen. Kad biju maza. Viņš piedāvāja mani apmācīt. Nekad nebija teicis, kāpēc to vēlas. Māte piekrita. Un tā es pie viņa esmu mācījusies kopš tās dienas, kad esmu spējusi rokās noturēt divus spaiņus, pilnus ar ūdeni.
- Reja. Man Tev ir viens jautājums,- meitenes pārdomas pārtrauca vīrieša jautājums. Viņa pacēla skatienu un bija gatava atbildēt. – Vai Tev ir kāda maņa vai spēja, kas ir izteikti pārāka par citām?!
Uz šo jautājumu Rejai atbildi ilgi nebija jāmeklē. Viņa pamāja. –Jā, ir. Dažreiz es spēju visu redzēt savādāk, nekā citās reizēs. Piemēram, kad Jūs man tagad uzbrukāt pēdējo reizi, laiks itin kā palēninājās un es spēju saskatīt un sajust katru Jūsu sīkāko kustību, skolotāj. Un arī akmeni es ieraudzīju pie tumšajām un lietainajām debesīm tonakt, kas gandrīz nebūtu bijis iespējams parastam cilvēkam. Domāju, ka tā ir vienkārši dāvana no kāda augstāka spēka.
Skolotājs noklausījās meitenes sakāmo un pašūpoja galvu. – Tātad, es neesmu ne par mata tiesu kļūdījies. Tu esi viņa. Tā, kuru esmu meklējis visus šos gadus! Kura spēs to izdarīt!
- Izdarīt ko, skolotāj?!- meitene klusi jautāja, lūkojoties vīrietī ar pētošu skatienu.