piektā dimensija, mans otrs stāsts Options

[Kaede]

Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

[Kaede]

pēc tik ilga laika nedaudz paturpinu, ceru, ka kādam būs vēlme izlasīt.


```
Daniels stāvēja uz vietas un lūkojās uz Mei, kuras acis šķēla dusmu uguntiņas jaunekļa virzienā.
-Tu patiesi labi spēj par sevi parūpēties!- puisis sacīja un pagriezās. Mei lūkojās uz viņa aizejošo muguru.
-Pagaidi,- meitene lūdza un panāca Danielam tuvāk. – Nodod to savam tēvam un lai viņš dara, ko vien grib. Es aizeju un negribu ne ar vienu no jums vēl kaut reizi satikties!- meitene sacīja un uz kāda plauktiņa nolika akmeni un atkal pagriezās. – Uzredzīti!- viņa, pamājusi, pavēra durvis. Daniels pagriezās. Palūkojies uz Mei puisis tikai noplātīja rokas un paraustīja plecus.

Mei ar skaļu blīkšķi aizcirta parādes durvis. Atskanēja pamatīgs dārdiens un kaut kas viegls uzkrita meitenei uz galvas. Mei palūkojās augšup. Tas izrādījās vecas un jau sen nožuvušas krāsas gabaliņš. Nopurinājusi to viņa lēnā solī devās prom. Meitenes vaigus viegli pakutināja siltā saulīte, kura šodien debesīs bija īpaši augstu uzkāpusi un matus sapurināja jautrais vējš. Viņa nevilšus pasmaidīja un uzlūkoja namu aiz sevis. Ko gan viņi visi iedomājas! Meitene sacīja pati sev un pašūpoja galvu. Es neesmu nekāda manta, ar kuras likteni var spēlēties! Ceru, ka nekad mūžā vairs nevienu no šī nama neredzēšu! Mei dusmīgi nošņācās un devās ārā no pagalma, kurš izrādījās mājas aizmugurē pārvērtās par lielu dārzu, kur visi koki un krūmi gatavojās ziedēšanai. Savādi, tas meiteni izbrīnīja- likās, vēl nesen bija snidzis, vai tad ne?! Kā tik ātri varēja mainīties laika apstākļi?! Ar to kaut kas nebija kārtībā... Apkārtne smaržoja patīkami sapņaini un iemidzinoši. Meitene sapurināja galvu un, neatskatījusies vairs, pazuda aiz mājas žoga stūra. Uz neredzēšanos!

Daniels bija novērojis meitenes aizejošo muguru no otrā stāva loga. Kad Mei nozuda viņa gaišo acu skatienam, puisis pagriezās pret tēvu un, atspiedies pret palodzi, sacīja:
-Lūk, Tu panāci, ko gribēji.
Vīrietis neatbildēja uzreiz. Pēc īsa mirkļa pārdomām, viņš pacēla skatienu pret dēlu un teica
-Man jau likās, ka tāda būs viņas reakcija. Nekas, viņa vēl atgriezīsies!
Daniela uzacs neapmierināti pacēlās, radot pierē grumbas un viņš un uzlūkoja tēvu – Ko tas viss nozīmē? Es tevi vairs nepazīstu. Es neaiziešu prom, kamēr Tu man neizstāstīsi visu, ko vēl neesi paguvis pastāstīt!
Vīrietis pamāja ar galvu un aicināja dēlu piesēsties.
-Šī saruna nebūs no īsajām, pasaukšu kalponi, lai atnes mums tēju…

```

Pāri koku galotnēm norietēja samtaina un silta saule. Stari sapinās zaļajās lapās un centās vēl brīdi uzkavēties šodienā un neļaut rītdienai pienākt ātrāk. Debesis pamalē krāsojās gaišos toņos. Viegli sapņains vējiņš klusi spēlēja stabulīti. Kaut kur netālu pie auss urdzēja strautiņš. Tas tecēja lejā pa veciem un sen apsūnojušajiem akmeņiem, draudzīgi sarunādamies savā sen aizmirstajā valodā ar apkārtējo pasauli. Aju sēdēja, savu muguru atstutējusi pret ozola stumbru un baudīja vakaru. Meitene dzirdēja mežu pie auss klusi šalcam, strautiņu jautri čalojam un juta savās rokās mazo, gaišo radījumu spirināmies. Smagnēji nopūtusies, meitene aizvēra acis. Viss šis miers un skaistums bija viņai pilnībā apnicis. Aju nespēja izturēt šo saldo prieku un tik ļoti garlaikojoši vienādos laika apstākļus. Šeit nekad nemainījās ziedošais pavasaris, kurš lēnām pārgāja vasarā un otrādi. Meitene pārbrauca ar roku pār saules apspīdēto seju un neapmierināti kaut ko noburkšķēja pie sevis. Piecēlusies, Aju palūkojās apkārt. Laiks negaidīja. Meitene zināja, ka viņas gala mērķis vēl ir tālu, bet, ar akmens iegūšanu, viņa tam ir pietuvojusies par vairākiem soļiem.
- Nu ko. Laiks doties ceļā, - Aju sacīja un prom bija. Vien tikai viņas smarža- tumša un sapņaina kā nākts, palika koku galotnēs un zaros ieķērusies.